Dienas vīst kā margrietiņu baltās lapiņas. Nakts nepastāv bez dienas tāpat kā mīlestība bez sāpēm, bez aizdomām, bez greizsirdības.
Dienas vīst kā margrietiņu baltās lapiņas. Nakts nepastāv bez dienas tāpat kā mīlestība bez sāpēm, bez aizdomām, bez greizsirdības. Saule nepazīst ūdeni, meitene pazīst asaras. Varbūt zeme ir apaļa, debesis ir zilas, un varbūt diena nepazīst nakti, jo nekad tā īsti nav satikušās, nu tā, aci pret aci, lai izrunātos. Bet vai tad dienai ir acis? Tā nav redzīga, bet tā jūt ar visu savu esamību, diena jūt cilvēku pārdzīvojumus.
Diena mācās no rasas lāses kā pareizi nozust, tā, lai neviens to īsti nemaz nepamana.
Diena ir dzīva. Tikai tā klusē, neprot vai varbūt arī negrib izteikt savas jūtas vārdos, jo diena jau nerunā, tā iekļauj sevī cilvēku, tīri un patiesi. Diena pieradina cilvēku.
Diena māca. Tā māca šo nesaprotamo vārdu tulkošanu, tā māca cilvēkam ieklausītiem sevī. Tā māca ieklausīties sirdī. Māca atrast tur to sakaisto un šķīsto, to, kas sirds dziļumos, to, ko apkārtējā pasaule vēl nav paspējusi aptraipīt un sabojāt.
No debesīm nokrita nakts. Tā vēl nemāk sevi aizstāvēt. Arī nakts pieradina cilvēku, diena cilvēku iedvesmo. Nakts ir mīlestības laiks. Tumsa tur savā kabatā miljons it nekā. Miljons dvēseļu savērtas pērļu virtenē, kas naktij ap kaklu. Katrs spīdulis atbilst noteiktai sirds daļiņai. Šī daļa nosaka dienas ietekmi uz nakti. Nakts pārkāpj slieksni. Pakāpienu pēc pakāpiena pa dienas kāpnēm.
Dienas vīst kā margrietiņu baltās lapiņas.
