Mans lielākais prieks – dzīves turpinājums – ir četri mazbērni – divas mazmeitas un divi mazdēli. Kā ikvienam cilvēkam, arī mums, vecmāmiņām, rūpju netrūkst.
Mans lielākais prieks – dzīves turpinājums – ir četri mazbērni – divas mazmeitas un divi mazdēli. Kā ikvienam cilvēkam, arī mums, vecmāmiņām, rūpju netrūkst.
Visus četrus bērnus audzina viņu vecāki. Rūpes par bērnu audzināšanu maniem bērniem pat prātā nav ienācis uzvelt uz maniem pleciem. Dzīvojam atsevišķi, tāpēc lielāka prieka dzīvē nav, kā satikt savus mazbērnus. Viņos varu ieraudzīt savu bērnību. Tā gan ir ļoti atšķirīga, jo dzīvojām citā laikmetā. Bērniem tagad tiek dota lielāka patstāvība, viņi paši pieņem lēmumus, tāpēc agrāk kļūst pieauguši. Nu jau mani mazbērni ir 17, 16, 14 un 13 gadu veci, tātad – pusaudži.
Abas mazmeitiņas dzīvo Gulbenē. Kad viņas bija mazas, tad trijatā gājām uz sakņu dārzu. Tur bija gan darbs, gan atpūta. Dārzā vērojām dabu, kā skudras nes baļķus – smilgas, cik viņas čakli strādā, tātad arī mums jāpacenšas. Netālu no dārza tek neliela upīte – strautiņš. Tur parasti apstājāmies un nodziedājām dziesmiņu “Strautiņš čalodams tek maigi…”. Stāstīju, ka neviens stādiņš nevar izaugt bez saules, tāpat kā neviens cilvēks bez mīlestības. No trīs gadu vecuma abas mazmeitiņas sāka dejot tautiskās dejas. Biju priecīga un pateicīga meitai, ka dažreiz varēju aizvest mazās uz deju mēģinājumu toreizējā kultūras namā. Mazmeitiņas dejoja katra savā deju kolektīvā. 2000.gadā abi kolektīvi varēja uzstāties Rīgā dziesmu un deju svētkos. Skatījos televīzijā deju koncertu, bija lietains laiks. Toreiz mana meita izbrīvēja laiku un aizbrauca uz Rīgu pie bērniem. Esmu ievērojusi, ka viņa bērniem velta daudz laika, vienlaikus neierobežojot bērnu tiesības pašiem izlemt, ko darīt. Viņas visas trīs šad tad brauc uz Rīgu, apmeklē muzejus, izstādes, piedalās dažādos konkursos, brauc uz ezeru peldēties.
Esmu priecīga, ka manām mazmeitām bija laime mācīties Bērzu pamatskolā. Viņas abas ar lielu prieku gāja uz skolu. Paldies pedagogiem, varu iedomāties, kāds darbs jāiegulda, lai to panāktu. Šogad mana vecākā mazmeita absolvēja ģimnāzijas 9.klasi. Viņa turpinās mācības mākslas vidusskolā Rīgā. Abas mazmeitas mācījās Gulbenes mākslas skolā. Jā, šādām nodarbēm abām vienmēr pietiek laika un pacietības. Paldies mākslas skolas pedagogiem, ka ieaudzināja mazmeitām mīlestību uz mākslu. Šogad jaunākā mazmeita pabija Dānijā kopā ar divām audzēknēm un pedagogiem no mākslas skolas.
Lai gan dzīvoju viena, gaidot ciemos mazbērnus, pat slimības atkāpjas. Ar mazdēliem satiekos reti, jo viņi dzīvo Ogrē. Esmu laimīga, ka man ir pulciņš mazbērnu, ir ko gaidīt ciemos un par ko priecāties.
Zandas, Rasmas, Matīsa un Arta omīte
