“Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī, Vējā kā žubīte liepzariņā. Daudz tu man solīji, Maz tomēr devi…”.
“Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī,
Vējā kā žubīte liepzariņā.
Daudz tu man solīji,
Maz tomēr devi…”
Atmiņās izstaigājis trīsdesmito gadu otru pusi un 1940. gadu, tā arī neatradu pagasta robežās nevienu gadījumu, kad tēvs un māte novārtā būtu pametuši savus bērnus un valstij būtu jārūpējas, kā tos paēdināt, apģērbt un kaut cik paskolot. Mēs ikviens zinām, ka bērni rodas savstarpējā mīlestībā. Toreiz laulājās tikai baznīcā, pagasta vecis ar sekretāru šos darbus nedarīja. Visatļautība ir deformējusi mīlestību, komunisma idejas un izstieptie demokrātijas principi ir pamatīgi pārveidojuši izpratni par mīlestību. Pašreiz tā ir pērkama, bet viss pirktais kalpo zināmu laiku, pēc tam tiek izmests. Skurbumā solītā mīlestība izčib, sākas problēmas, ko darīt ar ieņemto bērnu.
Paņēmienu un veidu, kā no tā tikt vaļā, daudz. Kuram paveicas, tas tiek bērnunamā, jaunavas un jaunekļi meklē un atrod citus mīlestības objektus, un ritenis griežas tālāk. Nu šai darbā tiek iesaistīta valsts, kurā izveidos naudas fondu, sāks apgādāt bērnus ar maizi, drēbēm un skolot pēc ES principiem.
Latvju zēni un meitenes, kur ir palicis latvieša lepnums, nācijas gods? Tas grimst ievazātajā pornogrāfijā, seksa klubos, narkotiku devās, “krutkas” pudelēs un nenosakāmas izcelsmes cigarešu dūmos, kurus tik cītīgi cenšaties ieelpot. Tā ir modernā pasaule, no kuras netikumiem nedrīkstam atpalikt – citādi smieklīgi izskatīsimies Savienības acīs. Nu ko, ja tā, tad tik uz priekšu!
Katram redzamas un uz savas ādas baudāmas vidējā slāņa ģimeņu problēmas. Algas mazas, bērni jāskolo, toties prasības ar katru dienu nāk klāt. Cik tās objektīvas, par to tiek maz domāts, toties uzspiesta to izpilde. Gods un slava vidējā slāņa ģimenēm, lai Dievs stāv klāt viņu mājokļiem un pasargā no cilvēku radītajām nejēdzībām. Protams, netrūkst arī “krējuma” ģimeņu, kurām naudas problēmu nav – tām visas durvis vaļā. Kā tās kļuvušas tik pārsteidzoši bagātas, jāmēra ar citu morāles mēru, bet šāda mērvienība nepastāv. Ir kļuvuši bagāti, miljonāri – un cauri! Pārējie nav mācējuši, nav apsviedīgi un tā tālāk. Protams, maz kurš tic, ka tik nabadzīgā valstī godīgā ceļā var kļūt par miljonāru.
Kaut tikai fondi darbotos un nepārvēstos par bezspēcīgiem māmiņu pīkstieniem, ka blakus dzīvoklī tante tirgo “krutku” un tur neko nevar darīt, jācieš neērtības, jo varasvīri šos “cietokšņus” nav spējīgi ieņemt. Ko darīt pensionārei, vecākai par 60 gadiem, kurai vajadzīga gūžas kaula tūlītēja operācija, jo citādi ceļš ved uz smilšu kalniņu? Pašai 1500 latu nav. Bērni nav tik turīgi, lai tādu naudu sakrātu. Dakteris ar zelta rokām un ārzemju diplomiem pie šā darba neķeras. Kā saka, neredzu par ko.
Toties iestādes vāc datus, par cik procentiem mirstība pārsniedz dzimstību, spices vīri lauza galvas, kā jaunos cilvēkus pamudināt uz bērnu taisīšanu. Taisīt tos bērnus jau taisa, bet ar to turpmāko darbu negrib ķēpāties. Šaubos, vai tētiņi un māmiņas, no kuriem jāatskaita tā naudiņa, nodzīvos līdz pensijas vecumam. Viņu veselība ir nodzerta un nopīpēta, kā arī izniekota citās baudās. Izdosies, neizdosies – zīlēt nevietā. Situācija spiež rīkoties. Atliek novēlēt veiksmīgu izdošanos.
Vectētiņš no Līgo pagasta
