Pirms divdesmit gadiem Gulbīša vidusskolā sāka strādāt divi jauni pedagogi – Diāna Neilande un Arnis Šķēls. Diāna mācīja dziedāšanu, Arnis – fizkultūru.
Pirms divdesmit gadiem Gulbīša vidusskolā sāka strādāt divi jauni pedagogi – Diāna Neilande un Arnis Šķēls. Diāna mācīja dziedāšanu, Arnis – fizkultūru.
Skolas dzīve abus saveda kopā, un skola viņiem kļuva par otrām mājām. Nu abi ir vadošos amatos – Diāna ir Stāķu pamatskolas direktore, Arnis – izglītības valsts inspektors Gulbenes rajonā.
– 20 gadus 1.septembris jeb Zinību diena jums ir īpaša.
Arnis: – Krietnu brīdi pirms 1.septembra jau ir dažādas aktivitātes, tikšanās, sanāksmes un konferences, tādēļ līdz Zinību dienai jau ir sajustas jaunā mācību gada vēsmas. Agrāk 1.septembris man bija svētku diena, tagad kā izglītības inspektoram tā ir viena no smagākajām septembra dienām, jo jāapkopo no skolām saņemtā operatīvā informācija par skolēnu skaitu, par pedagogu nodrošinājumu.
Diāna: – Arī man 1.septembris saistās ar spraigu darba ritmu. Tomēr šai dienai īpašu gaisotni piešķir tas, ka skolā atkal dzirdamas bērnu čalas, ka pedagogi saņem krāšņos rudens ziedus, mīlestību un prieku. Tās izjūtas, kas bija, pašai ejot uz skolu kā skolniecei, un ir tagad, nav salīdzināmas. Atceros, kā mamma šuva skolas tērpus, tikai 1.septembra rītā redzēju, kāda es izskatīšos. Kā bērnam man tas likās tik jauki, ka ir jaunas drēbes, ka izskatos skaisti, ka vecmamma no sava dārza sarūpējusi skaistākos ziedus, ko dāvāt skolotājiem.
Arnis: – Kad biju mazs, ļoti gaidīju pirmo skolas dienu. Gribēju satikties ar draugiem, klasesbiedriem. Puišiem visiem bija vienādas zilas skolas formas, bet 1.septembris bija tā diena, kad pionieru kaklauts vēl bija tīrs un izgludināts. Tā vienmēr bija emocionāla diena, jo tad ieraudzījām kādu jaunu skolotāju, jāapgūst kāds jauns mācību priekšmets. Garlaicīgi nekad nebija.
– Vai ir labi, ka abi esat saistīti ar skolas dzīvi? Mājās sarunas bieži vien ir par skolu?
Diāna: – Mums abiem tas noteikti ir labi, jo ir interesanti runāt, bet bērni mums bieži atgādina, lai mainām sarunu tematu. Pilnīgi piekrītu, ka viņiem tas tiešām var nešķist aizraujoši.
Arnis: – Mēs jau nerunājam tikai par izglītības problēmām. Diāna uz izglītības problēmām skatās kā direktore, kā pedagogs, man vairāk jābūt ar likuma uzrauga skatienu.
– Kādi paši bijāt skolēni? Vai paraugbērni?
Diāna: – Man šķiet, ka es biju labs bērns. Man nav sliktu atmiņu par skolu. Citi atminas, ka kādreiz ir bijuši pazemoti vai fiziski ietekmēti. Man par mācību laiku saglabājušās tikai pozitīvas atmiņas.
Arnis: – Tas droši vien būtu jāprasa skolotājai, vai es biju labs bērns. No paraugbērna manā gadījumā noteikti bija patālu. Bet man veicās ar audzinātājiem. Tie bija brīnišķīgi cilvēki. Es gan nevaru teikt, ka labie pedagogi man bija pamudinājums kļūt par skolotāju. Drīzāk tas bija sports. Tolaik pēc īsa militārā sagatavošanas kursa vīrieši varēja neiet armijā, ja gāja strādāt uz laukiem par pedagogu. Tas arī ir iemesls, kādēļ dažviet vēl ir vīrieši – pedagogi. Tagad jaunu vīriešu skolā ir maz.
– Nepieķerat sevi domājam: “Manā laikā gan tā nedarīja!”?
Diāna: – Nē, es drīzāk sev jautāju, kādēļ mēs kādreiz tā nevarējām atļauties darīt. Manā jaunībā un skolas gados daudz kas bija jānoklusē. Protams, robeža bērnam ir jāzina, ko viņš drīkst atļauties. To nosaka audzināšana ģimenē. Arī manos jaunības laikos mūsu izdarības bija kā dadzis acī vecākiem un vecvecākiem. Laiki mainās. Jā, bērni 20 gadu laikā ir krietni mainījušies, kļuvuši brīvāki, drošāki un pašpārliecinātāki. Mēs to nevarējām.
Arnis: – Laika gaitā jaunieši nav kļuvuši ne sliktāki, ne labāki, bet erudītāki gan. Ir demokrātija, tā nes līdzi daudzas izpausmes formas. Diemžēl dažreiz šo brīvību izprot kā visatļautību, bet priecājos, ka viņi daudzos jautājumos tagad ir kompetentāki nekā es viņu vecumā.
– Jums abiem bija pateicīgi mācību priekšmeti.
Diāna: – 20 gados neesmu izjutusi, ka kādam būtu naids vai nepatika pret mūziku. Satieku bijušos audzēkņus, sasveicināmies, arī viņiem ir labas atmiņas.
Arnis: – Šobrīd sporta pedagogiem ir daudz grūtāk strādāt nekā laikā, kad es biju skolotājs. Toreiz “kārdinājumu” bija krietni mazāk. Televīzijā īpaši nebija, ko skatīties. Lauku zēni sportoja. Šobrīd ir daudz vairāk iespēju, kā pavadīt brīvo laiku, tāpēc sporta pedagogam ir jābūt augsta līmeņa speciālistam, lai jaunieti ieinteresētu, iesaistītu sporta stundās. Ir jācīnās ar “bastotājiem”.
Diāna: – Kad uzsāku strādāt, bija obligātais sociālistiskais plāns. Bija jābūt 5. līdz 9.klašu meiteņu korim, zēnu korim, jauktajam korim. Grūti bija pierunāt bērnus dziedāt, īpaši – zēnu korī. Arnim vienlaikus ar kora nodarbībām bija basketbola treniņš. Viņš man atņēma labākos dziedātājus (smejas).
Arnis: – Tas ir normāli, ka skolā katrs pedagogs savu mācību priekšmetu uzskata par galveno. Pārrunas abiem bija, bet kaut kā vienā skolā bija jāsadzīvo (smejas). Tā mūsu abu sadarbība kļuva ciešāka. Otrajā darba gadā apprecējāmies. Gulbīša vidusskolai piederēja māja “Ziedulejas”, kur mita jaunie pedagogi. Tā bija pārbaudes ēka – ja izturēja, tad palika par pedagogu. Mēs abi tur dzīvojām.
Diāna: – Valdība jaunajiem pedagogiem atvēlēja bezmaksas malku. Atveda kravu – kādam vajadzēja zāģēt, kādam – kraut. Tad bija dārzi jāapstrādā. Tā kopsaimniecība lēnām sāka veidoties.
– Vai atkal izvēlētos skolotāja profesiju?
Diāna: – Jā! Un nevis tādēļ, ka es citu neko neprotu darīt, bet gan tādēļ, ka es nespēju iedomāties dzīvi bez bērniem, bez piedzīvojumiem, ko viņi sagādā. Skolotājam ir ļoti interesanta dzīve. Citi, kam ar skolu nav bijusi darīšana, domā, ka tās ir skaļas dienas. Ja man būtu jāizvēlas profesija, es atkal vēlētos būt mūzikas skolotāja.
Arnis: – Atceros, kā pirmajā darba gadā intervēja jaunos pedagogus, arī mani. Toreiz jautāja, vai tā būs profesija uz visu mūžu. Jaunības maksimālismā pārliecinoši atbildēju: “Jā!” Tā ir patiesība, jo pašreizējais darbs cieši saistīts ar pedagoģiju un skolas dzīvi.
– Ko novēlēsiet pedagogiem, uzsākot jaunu mācību gadu?
Arnis: – Bieži vien tie īstie vārdi top pēdējā brīdī. Kad sāku strādāt, tad pedagogu saime bija jāuzrunā par algu problēmām, mūžīgo neziņu un pārpratumiem. Mēs ar Diānu esam runājuši, ka šobrīd izglītībā gaisotne kļuvusi optimistiskāka. Ja skolotājs ir nokaitināts un stresā pirms mācību gada, ko viņam var pateikt, ko viņš var dot bērniem? Tagad lielākā problēma ir skolēnu skaita trūkums, īpaši lauku skolās, kur ir neliels bērnu skaits pirmajās klasēs. Situācija nemainīsies, tādēļ Izglītības ministrija pamatoti mudina domāt par optimizāciju, kā racionālāk dzīvot. To sakārtos teritoriālā reforma. Katrs pašvaldības vadītājs skolu grib saglabāt, jo tā ir sala, kur kūsā dzīvība. Bet kad tad ir bijis viegli?
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Diāna un Arnis Šķēli.
– Bērni: Pēteris mācās Rīgas 1. Valsts ģimnāzijas 11.klasē, Gundega – Gulbīša vidusskolas 8.klasē un Gulbenes mūzikas skolā klavierklasē.
– Darba pieredze: Diāna ir absolvējusi Rēzeknes mūzikas vidusskolu un 18 gadu vecumā uzsāka strādāt par skolotāju. Paralēli iestājās Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā.
15 gadus Gulbīša vidusskolā bija mūzikas skolotāja un Jaungulbenes arodvidusskolā kora vadītāja. Pirms pieciem gadiem sāka vadīt Stāķu pamatskolu. Arnis par sporta pedagogu strādāja 12 gadus, 8 gadus ir izglītības valsts inspektors Gulbenes rajonā.
– Dzīvesvieta: Jaungulbene.
