Stāsta nobeigums. Lai nu kā, bet Ulda sabiedrība arī vairs nešķita vilinoša. Kaut kas būtiski bija mainījies.
Stāsta nobeigums
Lai nu kā, bet Ulda sabiedrība arī vairs nešķita vilinoša. Kaut kas būtiski bija mainījies.
Negaidītais Ivo jautājums visu nolika īstajās vietās. Tagad Evai bija gatavas atbildes visiem. Ivo: “Mūsu plānos izmaiņas nav paredzētas!” Bet Uldim: “Atvaino, tu nokavēji!” Gribējās ko mīļu pateikt arī Rainai: “Tu esi pats labākais suns!” Lordam? Varbūt: ” Viss notiek tā, kā tam jānotiek…”
Ivo vēl joprojām nespēja noticēt, ka viņam blakus, saņēmusi Rainu aiz pavadas, soļo Eva. Pieliekusi galvu, viņa visā nopietnībā sarunājās ar suni, uzdodama tam dažnedažādus jautājumus par viņa saimnieku, kurš tepat blakus dziļdomīgi klusēja. Līdz šim Ivo bijis pārliecināts pretinieks uzskatam “mīlestība no pirmā acu uzmetiena” un pats vienmēr ir smējis pretim: “Paskaties otrreiz!” Neviena no iepriekš satiktajām sievietēm viņam tā arī nekļuva tuva. Vienmēr kaut kā pietrūka – varbūt patiesas sirsnības, bet varbūt vienkārši – nebija satikušies īstie cilvēki… Ar Evu viss bija citādāk jau pašā sākumā. Tagad viņam gribējās skatīties vēl un vēl un vienmēr ieraudzīt kaut ko jaunu, kas piesaistītu, aizrautu un liktu noticēt – tieši viņu tu gaidīji…
Eva joprojām jutās samulsusi. Ivo pēkšņi bija kļuvis mazrunīgs. Savu mulsumu slēpdama aiz humora, viņa centās uzturēt sarunu ar Rainu. Kāpēc gan viss tā pēkšņi mainījās? Un atkal Eva domās sāka šķetināt savu raksturīgo “kā būtu, ja būtu”… Protams, nonāca turpat, kur vienmēr – pašā sākumā: no vēstulēm, kurās bija tik daudz skaistu vārdu, bet galvenais palika nepateikts, pie iepazīšanās sludinājuma, pie aklās mīlestības pret bijušo vīru, un līdz ar to – pie pašas kļūdām, pie vecāku neizdevušās ģimenes dzīves…
Varbūt mēģināt uz to visu vēlreiz palūkoties ar smaidu? Nekas taču nav noticis! Vienkārši – sagadīšanās…
Pēc kāda laika Ivo dzīvoklī, smērējot sviestmaizes un malkojot kafiju, abi, viens otru nemitīgi pārtraukdami un līdz asarām smiedamies, vēl un vēlreiz pārstāstīja nesen pārdzīvoto. Galvenā varoņa loma notikušajā nešaubīgi tika piešķirta Rainai, par ko viņa arī tika pienācīgi apbalvota.
Bet, ja tu nebūtu atbraukusi uz Rīgu, pat Raina mani pie tevis neaizvestu,sava suņa nopelnus centās mazināt Ivo.
Un, ja tu nebūtu uzrakstījusi vēstuli Uldim, un vēl pusgadu pacietīgi gaidījusi viņa uzaicinājumu satikties, tad neatbrauktu…
Kā redzu, arī tev patīk spēlīte “kā būtu, ja būtu”, – smiedamās viņu pārtrauca Eva.
Viss taču ir daudz vienkāršāk – esmu pie tevis…
Piedod par pārdrošību, bet varbūt vēl vienkāršāk būtu, ja tu paliktu pie manis… – Ivo pats bija izbrīnīts par savu pārsteidzību.
Lai arī kā Eva ticēja liktenīgā cilvēka teorijai, viņai vēl tik daudz kas Ivo bija jāizstāsta. Taču viņa jau nojauta, ka šī diena būtiski izmainīs viņas turpmāko dzīvi. Un ne tikai viņas.
