Lejasciema pagasta Rīgas ielā kādā mājā dzīvo vīrs, kura vaļasprieks ir dažādi darinājumi no koka un radioamatierisms.
Lejasciema pagasta Rīgas ielā kādā mājā dzīvo vīrs, kura vaļasprieks ir dažādi darinājumi no koka un radioamatierisms. Šo aizraušanos nav grūti pamanīt, jo koka figūras labi iekļaujas dārza kopējā ainavā, izteiksmīgas kokā veidotas sejas iekarojušas arī dzīvojamo telpu sienas un plauktus.
“Jums vispirms noteikti jāapskata arī mana darbnīca, kur es remontēju sadzīvē noderīgas elektroierīces un pa detaļām izjaucu pirms gadu desmitiem ražotās. Ir interesanti uzzināt, kā pakāpeniski mainījusies dažādu magnetofonu, radioaparātu un citu ierīču uzbūve,” saka lejasciemietis Arvīds Vanags, kurš sevi uzskata par rīdzinieku, kas apceļojis visu pasauli, un radioamatieri.
Armijā “saslimst” ar radioamatierismu
Saimniekam taisnība – viņa darbnīca, kas izvietojusies vairāk nekā trīs telpās, ir jāredz. Brīva vieta tajā rodama tikai uz grīdas, jo sienas un griestus aizņem neskaitāmas radiodetaļas, shēmas, vadi, korpusi, slēdži, visu nosaukt nav iespējams. Jautāju Arvīdam, kā viņam izdodas atrast vajadzīgo. Saimnieks smejas un bilst, ka nekā sarežģīta te neesot. Paša likts, paša atrasts. “Rau, ir kas šo bagātību pieskata,” viņš joko un norāda uz divām fotogrāfijām. Vienā – Ļeņins, otrā – Gorbačovs. Tās neesot saimnieka pārliecības paudējas, bet kādreizējās vēstures liecinieces. Arī ievērojama daļa Arvīda savāktās bagātības piederot vēsturei.
“Lejasciemā esam trīs vīri, kas sevi labā nozīmē dēvējam par dīvaiņiem, jo stundām ilgi varam noņemties ar sadzīves tehniku. Cits citam netraucējam, jo katram savs darbības lauks. Man – sadzīves priekšmeti, tepat netālu kaimiņam – televizori,” stāsta Arvīds, vedinot laukā no darbnīcas, kas pirmajā brīdī atgādina tumšu alu, un piebilstot, ka ikviens, kam mājās esot vecs radioaparāts vai magnetofons, to varot vest viņam, gan noderēšot detaļu ieguvei. Izrādās, ka ar radioamatierismu Arvīds “saslimis”, dienot Padomju armijā, kur bijis radists. Tagad saprotu, kā viņam izdevies savākt tik daudz bagātības, tā krāta gadu desmitiem. Ērtākā vietā, kas rasta mājas piebūvē, Arvīds novietojis koši zaļā tonī krāsotu iekārtu, kas atgādina nelielu skapi ar neskaitāmām pogām un skalām. Tā kalpojot par sazināšanās līdzekli ar citiem radioamatieriem.
Spēj ieraudzīt neparasto
“Es jums vēlos kaut ko parādīt,” saka Arvīds un atver durvis uz dzīvojamo telpu, no kuras plūst patīkams siltums. Skapja augšējā plauktā viņš salūko kaudzīti dažādu informācijas materiālu, kas liecina par saimnieka rosību. Tur arī 5.augustā saņemtais Pateicības raksts par piedalīšanos akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” organizētajā talantu skatē, kas veltīta Latvijas dzelzceļa 85.gadadienai. Izstādei, kas bijusi skatāma Latvijas Dzelzceļa muzejā Rīgā, viņš kopīgi ar tās iekārtotājiem izraudzījies 20 no koka darinātus darbus. Skatē viņš piedaloties otro gadu, bet tās neesot vienīgās izstādes, kurās pārstāvēti Arvīda darbi. Ka tas ir tā, apliecina vairāki izstāžu bukleti, uzaicinājumi piedalīties amatnieku svētkos un informācija laikrakstā “Latvijas Dzelzceļnieks”. Vasaras vidū viņa darinātās maskas ilgāku laiku varēja aplūkot arī lejasciemieši.
Ar koku Arvīds intensīvi darbojas kopš 1975.gada, kad strādāja par darbmācības skolotāju. Bērni, zinot skolotāja vaļasprieku, bieži vien nesuši aplūkot dažādus dabas radītus veidojumus kokā. “Laikam man piemīt spēja, ejot pa mežu, laukiem, gar upes krastu, ieraudzīt kaut ko interesantu. Pat paņemot rokās malkas pagali, to no visām pusēm aplūkojot, iztēlojos, kāda izteiksme būs darinājumam,” Arvīds raksturo sevi un dodas dārzā, kur izvietoti apjomīgākie darinājumi. Tos izrādot, saimnieks bilst, ka figūru būtu vēl vairāk, ja vien tām varētu rast vietu, kur tās netraucētu zāles pļaušanu. Par ievērības vērtu viņš uzskata siekstu, kas, palīdzot vairākiem vīriem, ar pūlēm izcelta no Gaujas.
Veidojums līdzinās instalācijai
Liecība tam, ka Arvīds kādreiz pievērsies metālkalšanai, ir apmēram metru liels velns, kura košo krāsu tērpu viņš mainot katru gadu, jo krāsa neizturot lietus un saules nemitīgo ietekmi. Savulaik tapuši arī grīdas svečturi, bet šobrīd tie vairs neesot modē. Arī piemērotā metāla sarūpēšana kļuvusi problemātiska, tāpēc Arvīds šo vaļasprieku uz laiku atlicis malā. Tikai dažviet plauktos vietu raduši nelieli svečturi, kas savulaik neesot kādam uzdāvināti vai iepatikušies pašam.
“Tagad gandrīz katrā mājā ir kamīns, arī mums tāds ir. Pats uztaisīju. Nemaz nav sliktāks par tiem, kas veidoti par dārgu naudu,” cauri telpai, kur ziedu priekam brīvajā laikā ļaujas Arvīda sieva, viņš ver durvis uz tā dēvēto vasaras atpūtas istabu, kur bieži vien pulcējoties viesi. Vienā tās stūrī – kamīns, kas tikai ārēji atgādina savdabīgu instalāciju. To aplūkojot vērīgāk, pārliecinos, ka kamīna funkcijas pilda metāla muca, kādās kolhoza laikā glabāja degvielu un eļļas. Arvīds tai piemeistarojis dūmvadu, izgriežot mucas sānos četrkantīgu gabalu, tās vidū ierīkojis regulējamas restītes, uz kurām uzber ogles un grilē visu, ko sirds vēlas. No visām pusēm mucu apvij dažādi metāla izliekumi, kas kalpo ne tikai kā dekoratīvi, bet arī kā praktiski elementi. Arvīds lepojas, ka arī inkrustācija (priekšmeta izrotāšana ar dažāda materiāla plāksnītēm) viņam neesot svešs jēdziens.
Skices iepriekš nezīmē
Arvīds esot par vēlu sevī apjautis dabas doto spēju ieraudzīt neparasto, viņš mēģina rast atbildi, kāpēc tā. Dzīvojot Rīgā, neesot bijis iespēju būt tik ciešā saskarē ar dabu, ne telpu, lai izveidotu darbnīcu. Viņš nav mēģinājis saskaitīt, cik darbu pa šiem gadiem izveidots, jo ievērojama to daļa izmantota kā dāvana zimšanas vai kāzu dienā.
“Izveidot tāpat kā atdot var tikai vienreiz,” saka Arvīds un pētoši uzlūko darinājumus, kas iekarojuši viņa dzīvojamās istabas sienas. Neviens neesot tapis pēc iepriekš gatavotas skices, bet veidots pēc iztēles. Arī nosaukumi un prototipi dzīvē esot tikai dažiem darinājumiem.
“Es neko neveidoju apzināti. Viss atklājas un rodas tiešā darba procesā,” saka Arvīds, stāvot blakām nelielam plauktam, kurā rindojas krāsu un lakas pudeles. Izrādās, ka koka tēlu lakošanai Arvīds izmanto laku, ko gatavo pats. Vīrs joko, ka patents piederot viņam.
“Viss ir vienkārši. Putuplastu, kurā iesaiņo elektropreces, šķīdinu ar 646. un 647.numura šķīdinātāju. Šādi gatavotai lakai iespējams pievienot dažādas krāsas. Laka ir noturīga un spīdoša. Uzskatu, ka krāsots koks vairs nav koks, tāpēc galvenokārt izvēlos laku, jo tā atdzīvina un izceļ tekstūru,” spriež Arvīds.
Viņš pārliecinājies, ka vislabāk apstrādei padodas priede, tikai tad nedrīkstot izmantot elektriski darbināmus rīkus, tie aizlīpot ar sveķiem. Daudzi darinājumi tapuši no apses un bērza. Akāciju Arvīds izmantojot dažādu kulonu un citu rotājumu gatavošanai. Viņš neļaujot kokam strauji izžūt, jo tad tas apstrādāšanas procesā plaisājot.
Šobrīd vīrs nodarbināts ar pasūtījuma darbiem, kas gan topot atbilstoši skicei. Kā citādāk, ja zīmei, kas paredzēta novietot pirms meža cirsmas, noteikti jāinformē, ka te stāda un gāž kokus.
Kā visiem meistariem Arvīdam vajadzīga ierosme un noskaņojums. Ja tāds esot, viņš pat nakts stundas nežēlojot. Kamēr citi rīta stundā atvadās no pēdējā sapņa, viņam gatava jauna koka figūra. Arvīds priecātos, ja Lejasciemā vēl kāds tikpat čakli darinātu koka veidojumus, tad varētu ar viņu sacensties, jo sacensība, kā zināms, liek meklēt arvien kaut ko jaunu.
***
Fakti
– Arvīds Vanags 7 gadus strādājis par darbmācības skolotāju Tukuma rajona Irlavas vidusskolā, Stučkas (tagad Aizkraukles) rajona Daudzeses pamatskolā. Kokapstrādei aktīvi pievērsies kopš 1975.gada.
– No 1982. līdz 1999.gadam strādājis par ugunsdzēsēju Gulbenes dzelzceļa stacijā. Kopš 1999.gada ir pensionārs.
