Vēl pirms brīža, pārņemts domām, kas smagas kā briestošs negaiss, un jūtām, kas līdzīgas aukainām brāzmām, tu juties varens visas pasaules priekšā.
Vēl pirms brīža, pārņemts domām, kas smagas kā briestošs negaiss, un jūtām, kas līdzīgas aukainām brāzmām, tu juties varens visas pasaules priekšā. Valdot dūrē zibeņu šautras, iznesi tās bangojošas jūras krastā, jo tev likās – es tai rada. Dižs, pārāks savā paštaisnumā, neuzvarams. Pakāpies uz viļņiem sloksnētā akmens sāna, tu sauci pasaulei – “Skaties!” un plaši atvēri plaukstas – lai šķīst! Lai grand vēl skaļāk! Jūra uztvēra tavu vārdu un daudzbalsīgs viļņu koris to pacēla bangu virsotnēs – “Klausies!” Putu vērpetes. Vēja auri. Ūdens gāzmas pār akmens melnējošo muguru. Bangojoša jūra. Līdz apvārsnim. Uz brīdi aizraujas elpa. No aukainām brāzmām? No bailēm? No izjūtas – kas gan es esmu Visuma priekšā? Nē, vēl tomēr ir pamats zem kājām. Vēl ir atbalsts. Lai ņem jūra manu izjūtu brāzmas, man paliek akmens zem kājām.
