Šāds uzlabots sodīšanas veids neatradināja bērnus no nedarbiem, toties jo ātri iemācīja melot, acīs skatoties… Nē, par bērnību domāt Dagnija nevēlējās.
4.
Šāds uzlabots sodīšanas veids neatradināja bērnus no nedarbiem, toties jo ātri iemācīja melot, acīs skatoties…
Nē, par bērnību domāt Dagnija nevēlējās. Tā viņai likās kā tumšs caurums, kurā bez īpašas vajadzības labāk neieskatīties. Atradusi iztrupējušu dēļu laipu, sieviete šķērsoja grāvi, kas atdalīja dārzu no pļavas. Savulaik rūpīgi koptais zemes gabals nu bija kārkliem un grīsli pieaudzis. Tomēr Dagnija pazina šo vietu. Simtiem reižu viņa domās bija staigājusi pa taku, kas cauri pļavām vijās no “Rateniekiem” un “Kamšu” mājām. Simtiem reižu bija pārdomājusi pēdējo vakaru pirms aizbraukšanas uz Rīgu. Tik daudz kas jauks uz šīs takas toreiz tika pārrunāts ar pirmo īsti tuvo puisi Kubuļu Jāni, tik daudz izsapņots…
Lai gan toreiz Dagnijai bija licies, ka nemūžam nepiedos jautrajam gaišmatim, kurš padevās mātes gribai un viņu nomainīja pret turīgā Celmiņa iedomīgo Gunu, nu pēkšņi šķita, ka šī saldi sāpošu ilgu un romantisku ciešanu pārpilnā vasara ir vienīgais gaišais posms visā raibajā dzīves audumā. Kas gan sagaidīja panaivo skuķi Rīgā, par kuru bija dzirdēts tik daudz gandrīz vai neticamu nostāstu? Vispirms apnicīgas mācības, tad darbs un vientulība, ko nespēja kliedēt allaž skeptiski noskaņotais Leonīds un neveiksminieki bērni. Nu Dagnija bija veca sieva. Viņa pazina pasauli un pati sevi, un no šīs viszinības bija tik pārgurusi, ka gribējās būt jau mirušai…
Nē, arī par to domāt negribējās. Negribējās domāt vispār. Lai kādu pavedienu Dagnija šķetināja, visur galā bija rūgtas atmiņas vai sāpīga atziņa, ka nodzīvotais laiks aizritējis velti. Sieviete apgriezās un smagiem soļiem čāpoja uz mājām.
* * *
Lonija Breģe, “Pabērzu” saimniece, izdzirdusi par māsas ģimenes nodomu apmesties tēvutēvu celtajās, bet nu jau kādu laiku novārtā pamestajās dzimtas mājās, jutās apjukusi. Protams, bija patīkami, ka tieši dzimtajā pusē māsa meklē patvērumu grūtā brīdī. Tomēr katram, kurš cik necik pazīst lauku dzīvi, bija skaidrs arī tas, ka jūlija beigās kāds ne vairs ko stāda, ne sēj. Tas visdrīzāk nozīmēja, ka Dagnija ziemu nolēmusi iztikt ar to, kas paaudzis Lonijas dārzā.
Šāda atziņa vecāko māsu aizvainoja. Visus šos gadus viņa bija jaunāko māsu pabalstījusi, tomēr bija atšķirība: dot labprātīgi un tik, cik vari atļauties, vai arī dot tāpēc, ka no tevis kāds šādu uzupurēšanos gaida. No pieredzes Lonija zināja, ka ar smalkjūtību Dagnija neizceļas. Tajās nedaudzajās reizēs, kad ciemojās “Pabērzos”, viņa bez kādas kautrēšanās pieprasīja krējumu, olas un gaļu, par kartupeļiem un citiem dārzeņiem nemaz nerunājot. “Rīgā man par to ir jāmaksā balta nauda, bet tev viss kā no gaisa nokrīt,” viņa jokoja. Kad aizvainotā Lonija piedāvāja arī pašai nākt saimniekot uz laukiem un krietni piegrābties pilnas saujas visa tā labuma, tad Dagnija kļuva pikta.
