Dzīvē tā iekārtots, ka, uzsākot kaut ko jaunu, izvērtējam padarīto. Daudziem skolēniem un viņu vecākiem iepriekšējais mācību gads sagādāja krietni daudz nepatīkamu pārsteigumu.
Dzīvē tā iekārtots, ka, uzsākot kaut ko jaunu, izvērtējam padarīto. Daudziem skolēniem un viņu vecākiem iepriekšējais mācību gads sagādāja krietni daudz nepatīkamu pārsteigumu.
Bērnu zemais sekmju līmenis mācību gada beigās sagādāja rūgtus brīžus ne tikai vecākiem, bet arī pašiem skolēniem, sevišķi tas attiecināms uz pamatskolas vecākajām klasēm. Gribētos netieši atgādināt, ka bērns pamatskolu apmeklē no 5. līdz 9.klasei, un ir neizskaidrojami, kāpēc vecāki par bērna sekmēm sāk interesēties tikai 9.klases beigās, maijā. Jājautā, kur vecāki un bērni ir dzīvojuši visus iepriekšējos gadus. Vai, dzīvojot kopā, atradušies katrs savā pasaulē? Vai uzsākot jaunu mācību gadu nevajadzētu apvienoties, lai kopīgi risinātu mācību problēmas?
Skolēnu zemo sekmju līmeni skaidro ar viņu nevēlēšanos mācīties, kā arī ar motivācijas trūkumu, ko iespaido sociālās vides nesakārtotība, vecāku sliktais materiālais stāvoklis, kā arī vecāku un skolas sadarbības nenovērtēšana.
Jāveicina ticība savām spējām
Skolēna galvenais uzdevums ir mācīties, ja mācīšanos uztver kā “spaidus no ārienes”, tad rezultāta nebūs. Būtu jāsaprot, ka mācīšanās ir katra cilvēka (jebkurā vecumā) eksistences pamats, tātad skolēnam jāattīsta galvenā spēja, spēja mācīties, respektīvi, izglītot pašam sevi, jo mācīšanās jāturpina visu dzīvi.
Jebkura cilvēka darbība, protams, arī mācīšanās, sākas ar vajadzību, bet konkrētu vajadzību virza motīvi. Motīvi raksturo cilvēka domu, jūtu un mērķu sistēmu, kas viņu rosina darboties noteiktā veidā. Skolēna mācīšanos un darbību virza tiekšanās pēc līdzsvara, kas ir dinamisks process. Šā procesa virzošais spēks ir mācīšanās motivācija, kuru nevar radīt no ārpuses, bet kam jārodas iekšēji – atbilstoši katra skolēna individuālajām īpatnībām, uztveres spējām.
Rodas jautājums, kā attīstīt mācīšanās motivāciju, kur to labāk veikt – skolā, ģimenē, ārpusstundu nodarbībās? Manuprāt, nevar izdalīt vietu, kurā skolēnam attīstīt mācīšanās motivāciju, tikai saskaņota sadarbība būs nozīmīga, lai gūtās zināšanas kļūtu par dzīves nepieciešamību.
Lai attīstītu mācīšanās motivāciju, jāzina, ka pats svarīgākais ir veidot pozitīvu attieksmi, vēlēšanos uzzināt ko jaunu, jaunās zināšanas balstīt uz jau esošajām. Skolēnam izveidot pozitīvā impulsa principu – ārējais impulss ir pedagogs, vecāks, iekšējais – visvērtīgākais – ir pārdzīvojums. Skolēnu rosinot mācīties, jāprot saskatīt katra bērna individuālie sasniegumi, kaut arī sākumā tie ir niecīgi, nav jāskopojas ar labiem vārdiem, ar cerību uz nākotnes sasniegumiem, jāveicina skolēnu ticēt savām spējām. Pozitīvā atzinuma gadījumā mācīšanās tiek atvieglota un to pavada prieks, ja bērns visu laiku saņem nosodījumu, mācīšanās kļūst par slogu, rodas vēlēšanās neapmeklēt skolu, neuzticēties vecākiem.
Pozitīvie impulsi veicina panākumus mācībās, rada optimismu, paaugstina pašapziņu, ticību savām spējām, rada mācību motivāciju, kas savukārt veicina panākumus mācībās. Tas taču ir tik vienkārši – vecākiem ar mīlestību un izpratni izturēties pret saviem bērniem, skolotājiem, izvēloties mācību metodes, ņemt vērā skolēna vecuma īpatnības un jaunās zināšanas balstīt uz katra bērna iepriekš apgūto.
Pusaudzis ir kā kuģis bangojošā jūrā
Lielākās skolēnu mācīšanās problēmas un strauja sekmības samazināšanās ir vērojama pamatskolas vecumā. Lai šajā vecumā varētu veidot mācīšanās motivāciju, jāņem vērā pusaudžu vecuma īpatnības, sociālo vidi, kurā uzturas pusaudzis, un tendences sabiedrībā. Pusaudzi varētu salīdzināt ar kuģi bangojošā jūrā, lai šis kuģis izkļūtu mierīgos ūdeņos, ir vajadzīgas zināšanas, laba, draudzīga komanda un spēja ātri pieņemt lēmumus. Šajā situācijā ļoti maz var palīdzēt no krasta, lai palīdzētu, jāatrodas kuģī.
Audzinot pusaudzi, nevaram sniegt pozitīvus impulsus atrodoties tālu no pusaudža pasaules, tas ir, nesaprotot pusaudža personības attīstību. Pusaudzim jau ir uzkrāta sava dzīves pieredze, iegūtas zināšanas par sevi, par attiecībām ar citiem, par pozitīvo un negācijām sabiedrībā. Pazīstot pusaudzi, varam saprast skolēnu nepārdomātos spriedumus un pieņemtos lēmumus, kas var neatbilst sabiedrības morāles normām. Lai varētu būt par padomdevēju pusaudzim un viņi uztvertu pieaugušo sniegtās zināšanas, jābūt “komandā” ar viņiem, jo tikai tad viņi mūs sapratīs un pieņems sniegtās zināšanas.
Runājot ar pieaugušajiem par pusaudžiem bieži saka: “… visi bijām pusaudži, un tagad viss ir kārtībā…” Tad gribas jautāt, vai viss ir kārtībā, kādas attiecības ir starp cilvēkiem, kādas ētikas un morālās normas valda sabiedrībā, kādas dzīves vērtības ir kļuvušas par vadošajām? Vai mūsu sabiedrība jau šodien nav jāsāk atveseļot, varbūt tieši ar cilvēkiem pusaudžu vecumā?
Lai veicinātu pusaudžu mācīšanās motivāciju, ir jāizprot katra skolēna individuālo zināšanu apguves veidu, saprātīgi saistot jauno informāciju ar jauno apgūto, jo vairāk mēs mācāmies, jo vieglāk ir mācīties. Mācību motivācija ir atkarīga no ārējiem un iekšējiem impulsiem, kas rada netiešo un tiešo motivāciju. Abi motivācijas veidi ir savstarpēji saistīti un viens otru ietekmē. Skolēniem svarīgi attīstīt iekšējo mācību motivāciju, lai uzlabotu sekmju līmeni, jo ciešāk darbosies tiešā un netiešā motivācija, jo labāki būs skolēnu sasniegumi un panākumi mācībās.
Pieaugušajiem pārzinot skolēnu vecuma īpatnības un mācību metodes, izvērtējot mācību metožu atbilstību skolēnu izziņas veidu dažādībai, arī veidosies skolēnu ticību savām spējām, paaugstināsies pašapziņa, un, pats svarīgākais, – veidosies atbildība par savām sekmēm. Mācību motivācijas audzināšana pusaudžiem ir svarīgs uzdevums katram pieaugušajam, kurš ir saskarsmē ar skolas vecuma bērniem.
Rezultāti jāizvērtē kopīgi
Daži ieteikumi vecākiem, lai veicinātu pamatskolas vecuma skolēnu mācību motivācijas veidošanu:
1. Lai cik dažkārt ir grūti, jāprot bērnā saskatīt pozitīvo, atbalstīt, kad bērnam ir grūti, paslavēt par to, ko viņš veicis labi. Neuzstādiet bērnam tādus mācību sasniegumu mērķus, kurus viņš nevar sasniegt, izvērtējiet viņa spējas un tad pieprasiet rezultātus. Iesaistiet bērnu rezultātu izvērtēšanā.
2. Noskaidrojiet, kas bērnam neveicas konkrētajā mācību priekšmetā, kāds zināšanu līmenis ir nepieciešams un kāds ir jūsu bērnam, to vislabāk vaicāt atbilstošā priekšmeta skolotājiem.
3. Pusaudži jūtas kā pieaugušie un vēlas, lai ar viņiem rēķinās, bet viņi vēl neizprot, kas ir pienākums, atbildība, kā pareizi rīkoties dažādās situācijās, kādas būs rīcības sekas. Lai uzzinātu, kā jūtas jūsu bērns, ļaujiet viņam runāt par to, kas viņu uztrauc, kas liekas interesants, par ko viņš sapņo, kādas ir viņa domas par jebko. Neuztraucieties, ja jūsu un bērna viedokļi ir atšķirīgi, bērnam ir svarīgi uzzināt pieaugušo domas, lai virzītu savu darbību.
4.Pārrunājot katru vakaru ar bērnu to, kā veicās skolā, iegūstam informāciju par bērna veiksmēm un neveiksmēm, par to, kā viņš jūtas skolā, jo tas ir svarīgi mācību vielas apgūšanā un mācību motivācijas veidošanā.
5. Nevajag bērnu nosodīt, ja viņam neveicas mācībās, bet palīdzēt meklēt risinājumu, kopā ar bērnu meklēt speciālista konsultāciju.
6. Ja bērnam ir problēma, risiniet to kopā, sadalot problēmu pa daļām, tādējādi bērns iegūst jaunu informāciju, kā risināt problēmas. Atcerēsimies, jo spēcīgāks emocionāls pārdzīvojums, jo vairāk problēma tiek pārdzīvota, apzināta. Līdzsvara atgūšana apziņā virza pozitīvo pārdzīvojumu veidošanos, kas sekmē mācību mērķu īstenošanu.
7. Dzīve cilvēku sabiedrībā prasa nepārtraukti saskaņot vēlmi sevi apliecināt un sabiedrības normas, šis ir bērna socializēšanās attīstības uzdevums, kas pusaudža vecumā būtu jāapgūst, un vecāki ir svarīgākie palīgi un paraugs.
Filozofs Nīče: “Tas, kas mani nenogalina, dara stipru.
