SIA “Rainis” ilggadējais valdes priekšsēdētājs Pēteris Gabranovs kā vienmēr bija precīzs. Aicināts uz sarunu laikraksta redakcijā, viņš ieradās norunātajā stundā un, apsēdies pie galda, šaubīgi bilda, ka par “Raini” neko jaunu un labu pateikt nevarēšot.
SIA “Rainis” ilggadējais valdes priekšsēdētājs Pēteris Gabranovs kā vienmēr bija precīzs. Aicināts uz sarunu laikraksta redakcijā, viņš ieradās norunātajā stundā un, apsēdies pie galda, šaubīgi bilda, ka par “Raini” neko jaunu un labu pateikt nevarēšot.
Visa dzīve šodien – problēmu un bezatbildības pilna. Tiem, kas visu mūžu atbildējuši par katru savu vārdu un rīcību, to prasot arī no pārējiem, neesot viegli.
Statūtsabiedrība uz bijušās kopsaimniecības bāzes izveidojās 1992.gadā. Vadījusi vēlēšanās: neko neizputināt un nezaudēt, nodrošināt cilvēkiem darbu. 12 gadi ir pietiekams laiks, lai secinātu, vai toreizējā rīcība bijusi pareiza.
“Ivara Godmaņa vadītās valdības attieksme pret statūtsabiedrību izveidi bija labvēlīga. Tas iedrošināja un viesa cerības, ka tā būs vienmēr,” atceras P.Gabranovs. Toreiz visu slavētais
“G – 24” kredīts ļāvis lauksaimniekiem dīzeļdegvielu iegādāties gandrīz par velti. Pirmajā gadā par litru degvielas vajadzējis maksāt vienu, bet otrajā gadā – divus rubļus. Lētumam esot maģisks spēks. Ja pierod, grūti no tā atbrīvoties, tāpēc vēlākais elektroenerģijas sadārdzinājums virknējis parādu aiz parāda. Arī prasība – regulāri samaksāt nodokļus – daudziem kļuvusi par nepaceļamu nastu.
“”Rainim” izdevās veiksmīgi pārdzīvot cenu palielināšanu un turpināt saimniekošanu. Šodien, atceroties to laiku, domāju, ka mums noturēties palīdzēja kolhoza laika izveidotās darbības vadlīnijas. Arī liellopu fermas, mehāniskās darbnīcas un noliktavas savulaik bija būvētas saimnieciskā kārtā par lētu naudu. Mums atlika dzīvot līdzi laikam, nepaliekot nevienam parādā,” saka P.Gabranovs. Viņš jūtas lepns, ka parāds nav sabiedrības brālis arī šodien.
Vienmēr kaut kā ir pietrūcis
“Gan tagad, gan saimniekošanas sākumā izmantotas valsts subsīdijas, niecīgs atbalsts gūts, iesniedzot dažu tūkstošu vērtu projektu SAPARD līdzekļu saņemšanai, slaucamo govju novietnei “Upeskalns” tika iegādātas slaukšanas iekārtas. Vairāk nekur citur neesam iesaistījušies. Nesaprotu kāpēc, bet vienmēr kaut kā ir pietrūcis. Varbūt uzņēmības, varbūt vēlmes?” prāto valdes priekšsēdētājs.
Viņš nenoliedz, ka pakāpeniski ir samazinātas lauksaimnieciski apsaimniekojamās zemes platības, sarucis darbinieku skaits. No sākotnējiem 2200 hektāriem šodien apsaimniekošanā ir 700 hektāri, no 270 strādniekiem – 70. Daudzi lauku uzņēmēji “Raini” par bīstamu konkurentu neuzskata.
“Sākoties īpašumu atguves procesam, arvien vairāk saņēmām norādes, ka viens, otrs un trešais tīrums vai ganības atdodamas tā likumīgajam īpašniekam. Tas turpinās arī šodien, jo vienmēr ir kāds zemes izmantotājs, kam tā vajadzīga vairāk nekā mums. Neviens neaizdomājas par to, ka ar sabiedrību ir saistītas 70 ģimenes, kuru locekļiem “Rainis” garantē darba iespējas un algu,” saka P.Gabranovs.
Palīdz valsts politika
Lielākā problēma, ar ko ikdienā jāsastopas, esot ievērojamas sabiedrības daļas nevēlēšanās strādāt. Šādu attieksmi veicinot arī valsts politika.
“Es, būdams statūtsabiedrības vadītājs, neesmu vienīgais, kas to izjūt. Kāpēc cilvēkam pūlēties, ja saņemt bezdarbnieka pabalstu ir tik vienkārši? Bezdarbība daudziem ir kļuvusi par izdevīgu profesiju, jo par valsts naudu iespējams mācīties dažādos kursos, lai pēc tam neilgu laiku pastrādātu un atkal varētu noformēties par bezdarbnieku. Tā iespējams nodzīvot mūžu, bet uzņēmumu, iestāžu un saimniecību vadītāji žēlojas, ka nav darbaspēka. Par bezdarbības stimulu uzskatu pabalstu, kas bieži vien ir krietni lielāks, nekā iepriekšējā darba alga,” prāto P.Gabranovs.
Viņš uzskata, ka nauda, ko valsts izmaksā bezdarbniekiem, citiem ir jānopelna. Ja kaut ko dod par brīvu, tas notiekot uz citu rēķina.
Labību audzēt neatmaksājas
Pie šādas pārliecības SIA “Rainis” nonācis pirms vairākiem gadiem. To izdevīgāk esot iepirkt no vietējiem graudaugu audzētājiem. Labprāt graudus iepirktu no visiem, kas to vēlas, bet neesot vietas, kur labību uzglabāt. Gadā iepērkot apmēram 200, 300 tonnas. Liellopiem izlietojot 1,5 tūkstošus tonnu kombinētās spēkbarības. Izēdināšanai 470 slaucamajām govīm un 400 jaunlopiem, kas izmitināti “Upeskalna” un “Rožukalna” fermās, no dažādiem pārstrādes uzņēmumiem iepērkot arī klijas. Sienu no vietējiem zemniekiem iegādājoties par 25 latiem tonnā.
P.Gabranovs stāsta, ka fermas laika gaitā ir nolietojušās, tām nepieciešams kapitālremonts. “Upeskalna” novietnei pēc 27 gadiem tiek mainīts jumta segums. Praktiski to nav iespējams izdarīt otrā novietnē “Rožkalns”, kas 100 govju izmitināšanai būvēta vairāk nekā pirms 40 gadiem. Tai draud sabrukt savdabīgi veidotā jumta konstrukcija, ko šobrīd vairākās vietās balsta stutes. Sākoties ziemai, novietni vajadzēšot slēgt, kas savukārt nozīmējot govju skaita samazināšanu.
Priekšsēdētājs atzīst, ka tā neesot viegli atrisināma problēma, īpaši, ja pērn izdevies izslaukt daudz piena. No vienas govs iegūti 5264 kilogrami. Pārstrādei pienu realizējot akciju sabiedrībai “Rankas piens”. Mēnesī sabiedrības kasē ieņēmumi par pienu esot apmēram 30 000 latu. Naudu nekrājot, bet tūlīt laižot apgrozībā, lai iztiktu bez bankas aizdevumiem, jo tas esot saistīts ar risku – iespējām visu atmaksāt laikā.
Piemērojas lētākai izdzīvošanai
Lai arī SIA “Rainis” nebūvē jaunu mūsdienīgu lopu novietni, izvairās no kredītiem un dažādu projektu rakstīšanas, lai naudu lūkotu Eiropas Savienības makā, tas nenozīmē, ka te dzīvo pēc principa – labi tā, kā ir. Piemēram, pagājušajā gadā un šogad iegādāti četri jauni “Belarus” traktori, tāpēc valdes priekšsēdētājs atzīst, ka ar tehnikas parku varot būt apmierināts.
“Mēs piemērojamies lētākai izdzīvošanai, tāpēc cītīgi remontējam kombainus, automašīnas un citus lauksaimniecībā noderīgus agregātus. Mūsu mērķis nav dārgas tehnikas iegāde. Vai, to neizvēloties, rīkojamies pareizi, nezinu, bet nesaskatām, kur to likt lietā, jo neražojam tik dārgu lauksaimniecības produkciju, lai izmantotu vēl dārgāku tehniku. Iespējams, ka statūtsabiedrība savu laiku ir nodzīvojusi, bet es – izsmēlis vadītāja potenciālu,” saka P.Gabranovs.
Valsts neatkarība nav pievīlusi
“Varbūt mēs paši sevī, savā rīcībā esam vīlušies, bet nekādā gadījumā – valsts neatkarībā. Es to uzskatu par svētu. Mums to vajadzēja sasniegt daudz ātrāk. Runājot par statūtsabiedrības izveides pareizību, man jāteic, ka labāka modeļa par to nesaskatīju. Ja šodien viss nav tā, kā gribētos, iespējams, daudz ātrāk man vajadzēja izstāties no spēles. Viens otrs gudrs cilvēks man ir teicis, ka kolhoza “Rainī” nav bijis jau pirms statūtsabiedrības izveides, jo es to esot vadījis tā, it kā tas būtu mans privātīpašums. Citādāk rīkoties neesmu pratis. Arī priekšsēdētāja amatam neesmu uzprasījies,” saka P.Gabranovs.
Viņa mūžs ar lauksaimniecību ir saistīts 40 gadus, bet izglītības dokumentos ierakstīts: agronoms – zootehniķis. Tajos lieti iederētos vēl viens ieraksts – vadītājs, jo zināšanas cita citu ir papildinājušas. Par teorētiskajām zināšanām svarīgāka ir bijusi prakse.
“Šodien domāju, ka, ņemot vērā manu darba stilu, biju agronomu un zootehniķu nesaprasts. Daudzi nekautrējās dēvēt par “kreiso komunistu” un “sarkano baronu”. Savulaik esmu apbalvots ar Darba sarkanā karoga un Ļeņina ordeni, Goda zīmi. Uzlūkojot apbalvojumus, nevaru noliegt, ka to saņemšana bija patīkama, lai gan vienmēr ilgojos pēc neatkarīgas Latvijas.
Darbojoties padomju iekārtā, prasmīgi spēlēju teātri, savus patiesos uzskatus neatklājot. Tāds nebiju vienīgais. Man varēja solīt spārnus, lai lidinos pa debesīm, bet atsakos no neatkarības. Es tos nepieņemtu ne par kādu cenu,” Pēteri visu mūžu vadījusi šī nemainīgā pārliecība.
Statūtsabiedrības vadītājs ar lepnumu runā par Latviju kā Eiropas Savienības dalībvalsti, uzskatot, ka latviešu tautas izvēle bijusi pareiza. Cita ceļa nevarējis būt, pretējā gadījumā uz kartes Latvija būtu kā robs, kas izrauts nevietā. Viņš ir pārliecināts, ka arī Latvijas laukus gaida labāki laiki.
Ko saka par sevi?
– Savās prasībās neesmu bijis drakonisks, bet stingrs un cilvēcīgs. Vienmēr esmu vēlējies nekavējošu rīkojumu izpildi.
Nepiederu tiem, kas riskē, jo esmu centies būt uzmanīgs. Arī dažādos eksperimentos esmu ielaidies, būdams piesardzīgs. Neesmu ļāvies māņticīgiem uzskatiem. Man nav pieticis spēka dzīvē rīkoties citādāk.
