– Tu nu ar kā bērns, – Jāzeps strupi pārtrauca sievu. – Es tak tev neko nepārmetu. Ja tiešām jūties tik slikti, tad atpūties.
6.
– Tu nu ar kā bērns, – Jāzeps strupi pārtrauca sievu. – Es tak tev neko nepārmetu. Ja tiešām jūties tik slikti, tad atpūties. Var jau būt, ka pagulēsi un pāries pats no sevis. Es iešu, pastrādāšu dārzā. Ja nu kāds meklē, tad esmu tur.
Par atbildi sieva tikai noelsās un pagriezās ar seju pret sienu.
Pagalmā izgājis, Jāzeps tīksmi pacēla acis pret debesīm. Pēc gandrīz nedēļu ilgušām lietavām beidzot atkal spīdēja saule. Silts, spirgts vējiņš kā nebēdnis puika izdzenāja pēdējās mākoņu paliekas un steidza kaltēt lietavās piemirkušo zemi. Gaisā strāvojošā sūnu, sēņu un briestošu ābolu smarža vēstīja, ka vasara nepielūdzami virzās pretim rudenim.
Jāzeps ņēma lāpstu un devās apkopt “Pabērzu” dārza lepnumu – pelēkās baļķu ēkas dienvidu galā ierīkoto rožu dobi. Saimnieka paša dēstīti un rūpīgi kopti, kaprīzie augi jo raženi kuploja, ar krāsu un formu bagātību priecēdami ne tikai mājas iemītniekus, bet arī viesus un nejaušus garāmgājējus. Gluži kā pašpārliecinātu jaunkundžu lūpas te saulei pretim sniedzās sarkani, tikai mazliet paplaukuši pumpuri. To rūgteno smaržu varēja sajust, vienīgi pavisam tuvu pieliecoties ziedam. Izlaidušās kā valšķīgas koķetes, tās nebēdnīgi dāvāja savus smaidus visiem, kam vien bija laiks un vēlēšanās viņās noraudzīties. Līdzās saldi smaržoja vairākas krūmrozītes. Tās šķita kā līksmas skolniecītes, kas savas tumšzaļās formas kleitiņas izrotājušas ar košsarkaniem ziedu ķekariem.
Lāpstu zemē iedūris, Jāzeps brīdi stāvēja un labpatikā vēroja paša audzēto skaistumu. Tad noliecās, izrāva dažas nezāles, kas bija paspējušas uzdīgt kopš pēdējās ravēšanas, un apmierināts devās pie lilijām. Arī te zeme bija rūpīgi uzirdināta un ravēšanu neprasīja. Tomēr vecais vīrs ne dienu nevarēja nodzīvot, neapraudzījis savas mīlules. Lielākā daļa karalisko ziedu gan bija pārdota kapusvētkos. Toties saimnieka priekam pietaupīto desmit kātu baltie, graciozie zvani tvanēja tik reibīgi, ka sirds sažņaudzās saldsāpošās ilgās.
Jāzeps pieliecās, rūpīgi izknieba dažus pārziedējušos un iemeta līdzās dobei tieši šim nolūkam novietotā plastmasas spainī. Pēkšņi aiz muguras atskanēja līksms “Dies” palīdz!”. Jāzeps atslējās taisni un bija pārsteigts, nācēja sazīmējis sievas māsu Dagniju.
– Paldies. Vai tad tu jau mūsu pusē? Vai tad jau esat klāt? – viņš samulsis jautāja un steidza pasniegt nācējai roku.
– Kā tad! Es jau gan teicu, ka nav kur tā steigties, bet tie jaunie, tie man kā sadeguši. Vakar atbraucām vietraugos, šodien jau Olafs ar Intu aizskrēja uz Rīgu mēbelēm pakaļ, – labsirdīgi pasmējās viešņa.
– Kā tad jūs tā uzreiz sadomājāt uz laukiem? Tu jau nu vēl, tak jau no laukiem nākusi, bet tie jaunie? Vai nebūs par grūtu? – bažījās Jāzeps, sviedrus no pieres jakas piedurknē slaucīdams.
– Labāk prasi, vai mums ir cita izeja! Te vismaz pašu māja, pašu zeme. Gan jau ar laiku iekopsim dārzu, nopirksim govi. Rīgā viss gāja uz putēšanu. Darba nevienam, bet ēst vajag visiem. Par dzīvokli jāmaksā, par elektrību un ūdeni tāpat. No telefona jau pērn atteicāmies, bet bez tā pārējā tak nevar iztikt, – aizrautīgi klāstīja Dagnija. Viņai nebija ko slēpt, un no pašu cilvēka jau nu pavisam nē.
– Nezinu gan, vai arī laukos tik viegli būs, – domīgi nogrozīja galvu Jāzeps. – Lielākās pilsētās vismaz ir peļņas iespējas, bet laukos katrs kuļas, kā nu var un prot. Saimniecību jau jūs iekopsiet, par to nemaz nešaubos, bet uz naudu gan neceriet. Mežā vai gaterī, visur viena un tā pati kārtība: darbiniekiem algas maksā “aploksnē”, un tās ir tik lielas, cik nu kurš darba devējs uzskata par vajadzīgu. Ja kāds sāk prašņāt, kad ar viņu slēgs darba līgumu, tad tūdaļ tiek patriekts.
– Nu, gan jau, gan, – Dagnija atmeta ar roku. Viņa saprata, ka Jāzepa teiktajā ir liela daļa patiesības, tomēr tik ļoti gribējās vēl kādu brīdi palikt skaistajā cerību un iedomu pasaulē. – Kur tad Lonija, – viņa jautāja, sarkanām rozēm rotātu pelēka zīda lakatu kārtodama.
– Kur tas nu citur kā istabā, – pasmīnēja Jāzeps. – Guļ. Jau kopš paša rīta mokās ar pakrūtes sāpi.
Dagnija tikai pašūpoja galvu un devās uz istabu. Jāzeps vēl ilgi noraudzījās uz pelēko baļķu sienu, aiz kuras pazuda viešņas apaļīgais, taču vēl dzīvības enerģijas pilnais augums. No zemapziņas dzīlēm iznira doma: “Gluži kā Lonija gadus desmit atpakaļ.
