Jāzeps ņēma lāpstu un nesteidzīgi čāpoja pie nākamās dobes, kur pumpurus jau riesa pārdošanai paredzētās asteres un gladiolas.
7.
Jāzeps ņēma lāpstu un nesteidzīgi čāpoja pie nākamās dobes, kur pumpurus jau riesa pārdošanai paredzētās asteres un gladiolas. Arī šeit zeme bija tīri izravēta, bet aprušināt tomēr vajadzēja, lai saknes saņemtu tik nepieciešamo skābekli.
Nošņirkstēja lāpsta, atdalīdama vienu brūni smaržīgu velēnu, tad otru. Tomēr darbs vairs nesagādāja prieku. Dagnijas pēkšņā ierašanās bija uzjundījusi neskaidras, nojautām līdzīgas domas. Tās nu mutuļoja smadzenēs, pārtapdamas sarūgtinājuma dūmakā, kas vērpās ap vienu vienīgu vārdu “Lonija”.
Kas saistīja viņu, Jāzepu, pie šīs sievietes? Iesākumā – jā, tad arī Lonija, gluži kā Dagnija, bija runīga un žirgta. Jāzepam vēl tagad pārskrēja saldas trīsas, atceroties viņu īso mīlas laiku. Lonija tad prata iekārtot savus darbus tā, ka viņu ceļi allaž it kā nejauši krustojās. Ja Jāzeps brauca uz rajona pilsētu, arī Lonija bija tur darīšanas, ja devās uz mežu sēnēs, tad līdzi pieteicās arī viņa. Un vienmēr tādās reizēs iznāca sirsnīga parunāšanās, pēc kuras tik ļoti bija izslāpusi daudz cietusī Jāzepa sirds. “Pasēdi nu, tu par daudz nopūlies,” tādās reizēs mēdza teikt Lonija. Mierinoši silta plauksta uzgūla Jāzepa sastrādātajai rokai, un viņam piemirsās, ka apsolījis sievai sarunāt vīrus malkas talkai vai traktoru zemes aršanai.
Protams, šāda aizmāršība nenāca par labu jau tā irstošajam ģimenes kuģim. Skandāli sekoja cits citam. Asi vārdi un nepamatoti apvainojumi jaucās ar sievas vaimanām un šņukstiem. Kad Jāzepam jau likās, ka sajuks prātā, kādā augusta pēcpusdienā, no Rīgas mājās braucot, Lonija vairs nekāpa ārā no viņa “Ņivas”. Viņa neteica ne vārda, tikai skatījās vīrietī savām skaistajām, dzeltenbrūnajām acīm un smaidīja. Smaidīja tā, ka Jāzepam sen neizjustā saldkaislē noreiba galva…
Vīrietis dusmīgi nospļāvās un dziļi zemē iedūra lāpstu. “Nošņurcis kā tāds skolaspuika, ko skolotāja klases priekšā sapurinājusi aiz auss,” viņš sevi domās izrāja. Aiz muguras atkal izdzirda ņipru soļu dipoņu, neatskatījies zināja, ka nācēja ir Dagnija.
– Nu, tad sveiks! Man šodien pavisam nav laika tērzēt, bet gan jau citudien pieskriešu atkal, – viņa līksmi uzsauca un pazuda aiz kupla ceriņkrūma, kas skatienam slēpa mazus vārtiņus dārza sētā.
Nočīkstēja eņģes. Brīdi bija dzirdams, kā zem gājējas soļiem čirkst lielceļa grants, tad viss palika klusu. Jāzeps atstutēja lāpstu pret mājas sienu un nesteidzīgā gaitā devās uz kūti. Bija atcerējies, ka uz plīts vārās kartupeļi cūkēdienam.
* * *
Dārzos sāka nogatavoties baltie dzidrie un raibraibos ziedus vēra dālijas. Dienās gaiss joprojām bija tvanīgs un smaržoja pēc tālu zemdegu salkanajiem dūmiem. Toties naktīs jau juta rudens tuvošanos. Tās nu bija tumšākas un vēsākas nekā mīlētāju mēnesī jūnijā.
Mēneša laikā “Ratnieki” bija pārvērtušies līdz nepazīšanai. Pagalma mauriņš gludi nopļauts. Visām ēkām durvis iestiprinātas eņģēs un ieeļļotas. Dzīvojamai ēkai logi nospodrināti. Neglītais krūmājs klētiņas galā pazudis, nu tieši no jaunuzceltā lievenīša varēja redzēt, kā uz jūru trauc draiskule Gauja, saulē mirdzošus vilnīšus mētādama un jautri čalodama. Vienīgi māju iepriekšējo saimnieku atstātā atkritumu kaudze turpat sētmalē. Lai to novāktu, vajadzēja traktoru, bet naudas, ar ko maksāt traktoristam, “Ratenieku” jaunajiem saimniekiem joprojām nebija.
