Arnolda Dzilnas dzīves lielākā daļa aizritējusi tālu prom no dzimtās zemes. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņš sajuta, ka ir jāatgriežas Latvijā. A.Dzilnas dzimtās “Kronīšu” mājas atradās kādreizējā Vecgulbenes pagastā.
Arnolda Dzilnas dzīves lielākā daļa aizritējusi tālu prom no dzimtās zemes. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņš sajuta, ka ir jāatgriežas Latvijā.
A.Dzilnas dzimtās “Kronīšu” mājas atradās kādreizējā Vecgulbenes pagastā. “Bērnības dienas palikušas atmiņā ar ganos iešanu, ciemošanos pie radiem un ābeces mācīšanos. Jau trīs gadu vecumā pazinu burtus, četros gados lasīju ābeci, bet vēl pēc gada varēju tekoši lasīt gan vecajā, gan jaunajā ortogrāfijā,” atceras Arnolds. Skolas gaitas viņš sāka Blomes pamatskolā. 13 gadu vecumā absolvējis šo skolu (tolaik bija tikai sešu klašu izglītība), A.Dzilna devās mācīties uz Gulbenes arodskolu.
“Vienu gadu nācās dzīvot mājās un darīt visus mājas darbus, jo tēvs bija ļoti slims, pēc tam atgriezos skolā un pabeidzu atslēdznieku – mehāniķu klasi. Tolaik neviens nezināja, kā būs ar izglītību, vajadzēja iemācīties tādu arodu, kas noderētu turpmākajā dzīvē,” saka sirmais vīrs.
Anglijā spēlēja futbolu
Pēc arodskolas diploma iegūšanas Arnoldam izdevās dabūt darbu Rīgas piensaimnieku sabiedrībā. Viņš gribēja studēt, bet neizdevās – sākās karš.
“Ziemu nodzīvoju Kuldīgā, tur vajadzēja montēt pienotavu, bet tad mani iesauca armijā. Karoju 15.divīzijā. Krievijā mūs spēcīgi sakāva, tādēļ aizsūtīja uz Vāciju pārformēt, bet atpakaļ tā arī nenonācām. Mēs gribējām nokļūt amerikāņu pusē, tādēļ mēģinājām izlauzties caur Poliju un padevāmies. Kad angļi pārņēma zonu, mainīja mūsu statusu, padarot par gūstekņiem. Tā nonācām Anglijā,” atmiņās dalās A.Dzilna. 1947.gadā viņam radās iespēja sākt strādāt. Anglijā Arnolds nodzīvoja četrarpus gadus. Viņš strādāja dzelzs lietuvē, bet brīvajā laikā spēlēja futbolu. “Ja spēlē viņu spēli, esi savs cilvēks. Diemžēl man nesanāca ilgi spēlēt – guvu savainojumu, tādēļ nedrīkstēju spēlēt sešus mēnešus. Tā manas futbolista gaitas Anglijā beidzās,” stāsta Arnolds.
Mācīja dziedāt un dejot
Nedaudz pamācījies un sapratis, ka maizes darbu mazā pilsētiņa atrast ir gandrīz neiespējami, A.Dzilna devās uz Kanādu. Pa ceļam viņš satika nākamo dzīvesbiedri Austru.
“Iepazināmies, sadraudzējamies un pēc gada apprecējāmies. Austra mani mācīja dejot un dziedāt. Viņa bija kā dziesmu grāmata, zināja tūkstošiem dziesmu un melodiju,” stāsta Arnolds. Kopā ar sievu viņš apmetās uz dzīvi Vindzorā. Sāka strādāt autorūpniecībā, bet pēc divarpus gadiem, kad sākās streiks, viņi devās uz Toronto. Aizbraukuši uz Toronto, Arnolds un Austra nolēma apmesties tur uz dzīvi.
“Kādu laiku strādāju nelielā misiņa lietuvē pie drauga Vernera Gravas, kurš savulaik arī bija absolvējis Gulbenes arodskolu, bet pēc tam dabūju darbu elektroenerģijas uzņēmumā. Tur man labi veicās. Dodoties pensijā, biju uzdienējis līdz nodaļas vadītājam,” stāsta Arnolds.
Smējās par izrunu
A.Dzilna stāsta, ka viņam nesagādāja grūtības sarunāties angļu valodā. “Sākumā, dzīvojot Anglijā, bija nedaudz dīvaini, jo angļiem nepatīk, ka neprecīzi izrunā vārdus. Kādu laiku dzīvoju nometnē, bet pēc tam īrēju istabu pie kādas ģimenes. Ģimenē auga desmit gadus veca meitene. Kādu dienu meitene atskrēja pie manis un teica, ka par mani esot rakstīts avīzē. Es paņēmu avīzi un sāku lasīt, bet viņa smējās par manu izrunu,” atceras Arnolds. Pēc šā gadījuma viņi nolēma, ka Arnolds katru vakaru lasīs kādu rakstu avīzē, bet meitene izlabos kļūdas. “Šādi mācījos angļu valodu sešus mēnešus. Manuprāt, tas bija labākais veids, kā iemācīties valodu,” atzīst A.Dzilna.
Dzīvojot Kanādā, Arnolds mēģināja mācīties arī franču valodu, jo tur tā ir otrā sarunvaloda, bet saprata, ka nav īpašas vajadzības to mācīties, jo nebija, kur to pielietot.
Atmiņas pārāk sāpīgas
Kanādā A.Dzilna nodzīvoja 52 gadus, bet 2002.gadā viņš nolēma pārcelties atpakaļ uz dzimteni. “Iemesli šim lēmumam bija dažādi. 1993.gadā nomira sieva. Pēc sievas nāves atbraucu uz Latviju un nodzīvoju te divus mēnešus. Jau tolaik radi teica, lai palieku un nebraucu atpakaļ, bet es vēl nebiju tam gatavs, tādēļ atgriezos,” stāsta Arnolds.
Atgriezies viņš kopā ar draugiem daudz spēlēja golfu, bridžu un novusu. (A.Dzilna savulaik bija sporta apvienības priekšsēdētājs un nodibināja golfa klubu netālu no Toronto.) “Pamazām sadraudzējos un satuvinājos ar ģimenes draudzeni Ainu, pēc gada apprecējos otrreiz. Nopirkām māju ārpus pilsētas. Sievai ļoti patika puķes, iekopām skaistu dārzu – saņēmām pat godalgas, bet 2000.gadā dzīve tam visam pārvilka svītru. Aina ienāca istabā un saļima. Vēl pirms pāris stundām abi kalām plānus, ka nākamajā gadā pārcelsimies uz Floridu, jo ziemas kļuva arvien aukstākas, bet tas neizdevās,” stāsta A.Dzilna.
Pēc gada viņš pārdeva īpašumu un devās atpakaļ uz Toronto. “Es nespēju tur dzīvot viens pats. Atmiņas bija pārāk sāpīgas. Pārcēlies uz Toronto, nolēmu apciemot radus Latvijā. Atbraucis šurp, jutu, ka jāpaliek te. Pārdevu dzīvokli Kanādā un nopirku Cēsīs. Man iepatikās šī pilsēta, turklāt no Cēsīm ir apmēram vienāds attālums gan līdz Rīgai, gan līdz Gulbenei un Lejasciemam,” spriež sirmais vīrs.
Lejasciems – otrās mājas
Šobrīd A.Dzilna apciemo Latvijas radus, šad tad aizbrauc uz Kanādu, kur palikuši draugi un otrās sievas radi, kā arī apceļo skaistākās Latvijas vietas.
“Divu gadu laikā Latvijā esmu bijis tādās vietās, kas man pat sapnī nerādījās. Latvijā katra vieta ir skaista, katrs ceļa līkums. Varbūt tāpēc, ka esmu šeit dzimis un pavadījis jaunību, bet man šķiet, ka Latvijā ir burvīga daba. Ir tik daudz skaistu vietu, kurās vēl neesmu bijis, bet vēlos apskatīt,” saka Arnolds. Daudz laika viņš pavada Lejasciemā pie brālēna Jāņa. “Lejasciemā ir manas otrās mājas. Šeit ir tik patīkams gaiss. Kad izstaigājos pa priežu mežu, jūtos daudz labāk,” saka Arnolds.
A.Dzilna nenožēlo, ka nolēmis pārcelties uz Latviju. “Mani nemaz nevelk atpakaļ. Man nav skumji. Kas bijis – bijis, to vairs neatgriezt. Jāsamierinās ar dzīves īstenību. Varbūt ir kaut kas, kā pietrūkst, bet daudz kas atsver trūkumus. Visi radi atkal varam saiet kopā un uzdziedāt. Tas jau bija zudis. Pēdējos gados tikšanās reizēs runājām tikai par naudu, par dažādām problēmām. Tagad atkal varam visi būt kopā un priecāties par tikšanos. Esmu apmierināts, ka atgriezos Latvijā,” saka A.Dzilna.
