Olafs nebija nekāds lielais strādnieks. Augumā padevies ražens un spēcīgs, vīrietis turēja zem sava goda knibināties ap tādiem sīkumiem kā grīdas krāsošana un durvju labošana. Toties upmalas tīrīšanā viņš metās ar pilnu krūti.
8.
Olafs nebija nekāds lielais strādnieks. Augumā padevies ražens un spēcīgs, vīrietis turēja zem sava goda knibināties ap tādiem sīkumiem kā grīdas krāsošana un durvju labošana. Toties upmalas tīrīšanā viņš metās ar pilnu krūti. Cirta ar tādu skubu, ka skaidas vien juka un sāļas sviedru straumītes plūda pār pieri, deniņiem un muguru. Nocirstos pusaugu kokus grāba lieliem klēpjiem un meta kaudzēs, tīksmi noraudzīdamies, kā sārtas liesmu mēles pārvērš pelēkos pelnos ienīsto čūskulāju. Kad šis darbs bija galā, vīrietis vienkārši slaistījās, izteikdams pamācības un dzēlīgas piezīmes.
Kristiāna bija jau grūtniecības piektajā mēnesī. Viņa joprojām sūdzējās par nelabu dūšu. Turklāt karstajā saulē sievietei reiba galva un nāca ģībonis. Lai jel kā būtu dzimtai noderīga, viņa caurām dienām klīda pa tuvējo mežu, sēņodama un ogodama. Dažreiz meita pārradās tik mirdzošām acīm un valodīga, ka mātei gandrīz gribējās pārbaudīt, vai elpa atkal neož pēc alkohola. Vai nu mazums kas jau nebija pieredzēts? Dzeršanas dēļ Kristiāna zaudēja labu darbu, tieši tā bija iemesls, kāpēc sāka brukt viņas ģimene. Tomēr, visu labi apdomājusi, māte aprima: kur gan meža vidū meita lai būtu ņēmusi spirtoto draņķi?
Dagnija vairāk prātoja, nevis darīja. No rīta gan cēlās, pilna apņēmības paveikt lielas lietas, bet jau krietni pirms pusdienas bija spiesta atgulties, jo gura sirds un pampa kājas. Lai nejustos pati sev un citiem par nastu, sieviete uzņēmās pienākumu saimniekot virtuvē un pieskatīt mazmeitas. Pa visām trim viņas nolasīja un iztecināja sulā jāņogas un savārīja biezenī ērkšķogas. Pagrabā vienmēr bija katls ar ķīseli, ko varēja ēst ar baltmaizi un tā lēti apmānīt pustukšos vēderus.
Vienīgi Lanai un Intam darbi šķīrās. Turklāt naski kustējās ne tikai rokas, bet arī mēles. Vairāk gan runāja Ints. Stāstīja dažādās grāmatās izlasītas gudrības un paša izdomātus niekus. Savulaik viņš bija dziedājis jauniešu korī un piedalījies vairākos koncertceļojumos, tāpēc varēja salīdzināt Latvijā notiekošo un ārzemēs redzēto. Viņam bija vairākas ieceres, ko un kā vajadzēja pārkārtot jaunajās mājās. Lanai Inta tērgāšana patika. Vīrietī klausoties, viņa smējās bieži un skanīgi. Abiem tā darbojoties, gluži nemanot pļavā izauga siena gubas, glītās grēdās pārtapa Olafa skaldītā malka un tika uzrakta vieta nākamā gada sakņu dārzam.
Ticību veiksmei palielināja kāds notikums augusta vidū. Bija tovasar varbūt pats skaistākais svētdienas rīts. Dzidri zilajās debesīs neredzēja ne mākonīša. Ne mazākā vēja pūsma netraucēja rāmo rasas vizuļošanu smilgu skarās un zirnekļu tīklos, ar kuriem bija nosētas visas pļavas.
Dagnija atgriezās pagalmā ar pilnu priekšautu pirmo kritušo ābolu , kad pamanīju pa māju ceļu klibojam vecu sievu. “Ratenieku” saimniece apstājās un savilka uzacis. Ziņkārības izteiksme viņas sejā mijās ar neskaidrām bažām. Dagnija noteikti zināja, ka šajā pusē Zvirgzdiem nav labu paziņu, kas varētu apciemot svētdienas rītā. Tomēr neizskatījās, ka veča būtu nomaldījusies ogotāja vai pagasta sekretāre, kas apseko zemnieku saimniecības. Nekas cits neatlika, kā gaidīt. Dagnija izbēra ābolus kartona kastē un, apsēdusies uz lieveņa, sāka tos nesteidzīgi griezt šķēlēs.
– Sveiki jūsmājās! Vai “Ratenieku” jaunā saimniece? – uzsauca veča, pagalma vidū tikusi. Tad piekliboja vēl dažus soļus tuvāk un pasmaidīja: – Redzu jau redzu, ka esi īstā. Akurāt līdzīga savai māmulītei esi padevusies.
Dagnija izbrīnā savilka uzacis. Šādu salīdzinājumu viņa dzirdēja pirmo reizi. Taisnība, nebija jau arī neviena, kurš varētu par šo jautājumu spriest. Lonija vienmēr uzsvēra, ka tieši viņa ir lielu tiesu mātē iedzimusi, Dagnijas bērni vecmāmuļu neatcerējās, bet Leonīds sievas māti bija redzējis reizes piecas, no tām pēdējo – Lauču kapsētas kapličā.
– Skatos, jau ābolīšus lupini, – viešņa atkal pasmaidīja. – Bet sīki gan viņi vēl. Kad laiks, atskrien uz manām mājām, uz “Kraujiņām”. Man tur tik daudz “dzidro”, ka nezinu, kur likt.
