Lejasciema vidusskolas vēstures skolotājs Aldis Doropoļskis bērnībā izjutis, ko nozīmē vecāki – skolotāji.
Lejasciema vidusskolas vēstures skolotājs Aldis Doropoļskis bērnībā izjutis, ko nozīmē vecāki – skolotāji. Viņa tētis – Ēriks Doropoļskis bija amatu mācības un zīmēšanas skolotājs, vēlāk arī skolas direktors un tūrisma sporta tradīciju aizsācējs, mamma Vija – vēstures skolotāja, kas savulaik vadīja arī skolas muzeju.
“Mājās skatījos vēstures grāmatas,” smaidot saka Aldis, atceroties bērnību. “Kļūt par skolotāju nebija mans bērnības sapnis. Man bija romantiski sapņi – kļūt par jūrnieku vai šoferi.”
Stundās vērtē vecākus
Aldis mācījies Lejasciema vidusskolā, notikušas arī stundas pie vecākiem. “Ja neesi Pavļiks Morozovs, tad stundās, lai arī tās ir pie vecākiem, jāsēž mierīgi. Sēdēju un iekšēji viņus vērtēju. Protams, arī citu skolotāju stundās centos būt labs, jo citi pedagogi vecākiem bija kolēģi. Nekad stundas laikā neuzdrošinājos viņus nosaukt par mammu vai tēti. Skolā viņi man bija skolotāji,” saka Aldis.
Viņš atzīst, ka mācīt savā skolā nav viegli. Sākotnēji viņš juties kā skolnieks un nevarējis pie kolēģiem (bijušajiem skolotājiem) pieiet kā skolotājs.
Patiku pārņem no vecākiem
Pēc Lejasciema vidusskolas absolvēšanas Aldis gribēja iestāties Vēstures un filozofijas fakultātē, bet tur viņu neuzņēma, jo nebija komjaunietis. Tad Aldis apguva kinomehāniķa profesiju, aizgāja armijā, tur kļuva par komjaunieti un varēja atsākt studijas iecerētajā fakultātē.
“Es gan studijas nepabeidzu. To nepārdzīvoju, jo nepaspēju iemācīties marksismu, ko tagad visi noliedz,” smej Aldis.
“Daļēji mīļums pret skolotāja profesiju man bija no vecākiem. Toreiz, kad man piedāvāja skolotāja amatu, varēju darbu dabūt arī citur, tomēr izvēle bija par labu skolai. Ja būtu izjutis sevī pretestību pret skolotāja darbu, nekad nebūtu piekritis. Skaistā pedagoga darbā gan ir maz. Prieks ir izlaidumos vai tad, ja ir labi sasniegumi un skolēnu rezultāti, kad veidojas labas attiecības ar skolēniem. Vairāk ir grūtuma, tas ir ikdienas darbs,” spriež pedagogs.
Mīļākie ir viduslaiki
“Man pašam mīļākais vēstures periods ir viduslaiki un Otrais pasaules karš. Patīk viduslaiku pilis un bruņinieku stāsti,” saka Aldis. Viņš atzīst, ka vēsturē gada skaitļi būtu jāzina, tomēr galvenā ir analīze. Domāšanu nevar attīstīt, ja nav zināmi fakti.
“Mūsu skolēniem “baltie plankumi” ir katrā vēstures posmā. Arī Latvijas otrās neatkarības atgūšanas posmā ir daudz neskaidrību. Padomju laiks viņiem saistās ar krieviem. Par Latvijas neatkarības atgūšanu viņiem ir nojausma, ka tas viss notika uz “urrā”. Tā jau arī īstenībā bija, īpaši noliegt to nevar,” secina vēstures skolotājs.
Pārrunā izglītības problēmas
Vakaros Aldis pārrunā ar vecākiem dažādas skolas problēmas, izglītības sistēmas straujās pārmaiņas. “Arī mani vecāki atzīst, ka izglītības jomā pārāk daudz eksperimentē. Pašlaik ir haoss izglītības sistēmā, izglītības ministri nav profesionāļi,” domā Aldis.
Kopā ar mammu viņš pārrunā vēstures jautājumus. Katrs izsaka savu viedokli par dažādiem laikiem un notikumiem. “Reizēm tie sakrīt, reizēm – ne. Mēs nestrīdamies. Vēsturē interpretācijas ir pieļaujamas. Tagad jāmāca tolerance – iecietība pret citiem viedokļiem, kas ir bijis, tas ir bijis, to nevar izmainīt. To var tikai interpretēt,” saka Aldis.
