Viņas abas kļuvušas par labām draudzenēm, kas uzticas viena otrai, dalās grūtībās, problēmās un arī priekos. Ne tikai tādēļ, ka Linda ir Anastasijas mazmeita.
Viņas abas kļuvušas par labām draudzenēm, kas uzticas viena otrai, dalās grūtībās, problēmās un arī priekos. Ne tikai tādēļ, ka Linda ir Anastasijas mazmeita. Viņas satuvinājusi skolotājas profesija.
Linda Jankava ir Gulbenes ģimnāzijas matemātikas skolotāja, šis ir jau trešais gads, kad viņa māca ģimnāzistus. Anastasija Grandāne skolā nostrādājusi 50 gadus. Šis ir otrais gads, kad viņa darbdienās paliek mājās. Domas gan līdz skolai aizstaigājot, nemaz nav tik viegli atteikties no dzīves, kur nemitīgi bija dzirdamas bērnu čalas.
Glabā skaistāko darbu paraugus
Anastasija atceras, kā savā bērnībā kopā ar citiem bērniem spēlējusi skolu. Jau tad viņa zinājusi, ka šādu darbu vēlētos strādāt. Pēc Madonas pedagoģiskās skolas absolvēšanas viņu nozīmēja uz Gulbenes rajonu par sākumklašu skolotāju, pirmo gadu pavadījusi Galgauskas pamatskolā. Gulbenes vidusskolā viņa sāka strādāt 1952.gadā.
“Man gadījies, ka vienmēr bijuši labi skolēni un labas audzināmās klases. Vēl tagad daudzi pie mani atnāk paciemoties, raksta vēstules. Maniem pirmajiem audzēkņiem jau ir krietni pāri 50 gadiem. Pirms 50 gadiem bērni bija citādāki nekā tagad. Varbūt nebija tik zinoši, bet skolotājs viņiem bija autoritāte, tāpēc strādāt bija vieglāk. Atceros, kā toreiz mazie bērni glītrakstīšanā rakstīja ar tinti. Burti bija skaisti. Es vēl šodien esmu saglabājusi dažu darbus,” saka Anastasija.
Linda skolotāja darbu izvēlējās nejauši. Pēc Fizikas un matemātikas fakultātes absolvēšanas gribējusi strādāt ārzemēs, tomēr iecere nav īstenojusies. “Bija augusta beigas. Ja es sāktu meklēt citu darbu, būtu jāmeklē sludinājumos, jāiet uz intervijām. Pedagoga darbu varēja atrast uzreiz,” atceras Linda. Sākusi strādāt Jūrmalā, Vaivaru pamatskolā, par to saglabājusi gaišas un jaukas atmiņas.
Apmierina mazmeitas izvēle
Anastasijai priecājas, ka mazmeita izvēlējusies skolotājas profesiju. “Es viņu katru dienu gaidu ciemos, kad neatnāk, uztraucos. Man tik ļoti gribas zināt, kā viņai skolā gājis. Man šķiet, ka es viņu vēl vairāk esmu iemīlējusi un iepazinusi, kopš viņa strādā skolā. Sagadījies, ka Linda tagad ir skolotāja dažiem bērniem, kurus es audzināju līdz 6.klasei,” saka Anastasija.
Linda savukārt novērtē omes atbalstu un palīdzību. “Man ir vajadzīga ome, lai izkratītu sirdi tad, kad jūtu, ka neiet tā, kā vēlos, kad vajag padomu. Kam man citam to prasīt?” atzīst Linda.
Novērtē savstarpējo uzticēšanos
Anastasija atzīst, ka viņu par skolotāju veidoja spēcīgi skolu direktori. Abas uzsver, ka skolotājam obligāti jājūt cieņa pret bērniem, tad viņi uzticēsies skolotājam.
Linda gan atzīst, ka var būt piekāpīga, ja redz, ka bērns viņas uzticību neizmanto ļaunprātīgi. “Aizdomīgi skatos uz tiem, kas mēģina “izlīferēties”. Iespējams, ka es tādā veidā kādam neuzticos, kas ir bijis godīgs. Man patīk, ka skolēni stundas laikā runā. Protams, par tēmu. Klusums nav auglīgs,” domā Linda.
Anastasija novērtē laiku, kad kā mācību pārzine gāja citu skolotāju stundās. “Es no katras stundas kaut ko mācījos, no katras kaut ko pārņēmu un izmantoju. Sākumā arī es bija bailīga, pārdzīvoju katru sīkumu, pirms stundām trīcēja rokas. Pēdējos gados es jutos droša. Par visu – ko mācīt un kā mācīt,” atceras Anastasija.
Lai neriebjas matemātika
“Es nezinu, vai skolotāja profesija ir tā, kurā es nostrādāšu visu mūžu. Reizēm sevi pieķeru domājam, ka nākamreiz, strādājot ar 9. vai 12.klasi, vajadzētu mācību vielu pasniegt citādāk. Šobrīd man liekas, ka man pietiks ar 10 gadiem, lai es būtu laba skolotāja, bet tie, kas nostrādājuši šādu laiku, manu cerību sagrauj,” smejot saka Linda.
Viņa atzīst, ka ir prieks, ja redz, ka viela ir saprasta. “Man patiktu, ja pēc ilgiem mācību gadiem skolēns 12.klasē varētu pateikt: “Man neriebjas matemātika.” Bieži viņiem matemātika ir kā bubulis,” saka Linda.
Anastasija, atceroties skolas laiku, atzīst, ka pedagoga profesija ir grūta, bet skaista. “Kad gāju prom no skolas, mazie bērni uzrakstīja novēlējumu, lai man kādreiz vēl izdotos būt kādas klases priekšā. Tajā brīdī es varēju tikai norīt asaras, jo zināju, ka tas nevar turpināties bezgalībā. Tāds ir tās dzīves ritums. Ja man būtu par 20 gadiem mazāk, būtu šodienas prāts, iemaņas un prasmes, es būtu baigi laba skolotāja,” smej Anastasija un atminas jauko mirkli, kad 1.septembrī pie viņas ciemos atnāca mīļie skolēni, kas šogad mācās 12.klasē. Viņa tos sagaidījusi ar pīrādziņiem.
