Uz tumšpelēkās gājēju ietves cita pēc citas rudens vēja triektas krīt ozolzīles. Katrai – savs liktenis, tāpat kā cilvēkiem. 50 rudeņus tās kritušas arī Annas un Ivana Vasiļjevu ceļā.
Uz tumšpelēkās gājēju ietves cita pēc citas rudens vēja triektas krīt ozolzīles. Katrai – savs liktenis, tāpat kā cilvēkiem. 50 rudeņus tās kritušas arī Annas un Ivana Vasiļjevu ceļā.
Annas un Ivana kopējā dzīve kā ozols sakņojusies Gulbenē. Tā lapotni apspīdējuši rīta un vakara saules stari, plosījušas rudens vētras, tomēr tām nav pieticis spēka iznīcināt divu cilvēku kopā liktos mūžus.
“Man bija septiņi gadi, kad vecāki pārcēlās no Daugavpils uz Gulbeni, tāpēc uzskatu, ka esmu šai pilsētai piederīga, esmu redzējuši ciešanas kara gados un priecājusies par pilsētas uzplaukumu. Uzaugu septiņu bērnu ģimenē, tāpēc agri iemācījos pastāvēt par savējiem, nekad neliedzot palīdzību,” atceras Anna.
Arī Ivans vecākiem nebijis vienīgais. Viņš lepojas, ka dzimis Sebežā – uz Latvijas un Krievijas robežas. Pēc kara, sākot dzīvot Madonas rajona Cesvainē, viņam vajadzējis apgūt latviešu valodu. Ja cilvēks vēlas, viņš var iemācīties visu.
Lepnu kāzu mums nebija
“Mums abiem bija 31 gads, kad apprecējāmies. Draudzējos ar Ivanu trīs gadus, bet nebiju domājusi precēties. Arī šodien cilvēki tāpat vien dzīvo kopā, bet toreiz draudzenes nelika mieru. Visu vajagot nokārtot oficiāli, tāpēc paklausīju viņām. Mēnesi pēc kāzām piedzima vecākais dēls Andris,” stāsta Anna un klusībā brīnās, pa kuru laiku pagājušas 50 ziemas un vasaras, pa kuru laiku arī dēla matos ievijušies sirmi pavedieni.
Lepnu kāzu toreiz – tālajā rudenī – nebijis, arī baltas līgavas kleitas ne. Uz dzimtsarakstu nodaļu, kas tolaik atradusies uz Rīgas un Bērzu ielas stūra, abi aizgājuši kājām. Pēc tam kopā ar vistuvākajiem draugiem kopīgi pasvinējuši pie galda nelielajā istabā.
“Nolēmām, ka lielākas svinības rīkosim šajā rudenī, kad mūsu zelta kāzās pulcēsies dēls Andris ar sievu Sarmīti. Viņiem – sudraba kāzas, arī mazmeitai būs 18 gadi. Izrādās, ka arī vedeklas vecāki šogad svin 50 kopā nodzīvotus gadus,” rēķina Anna. Viņi ciemos gaidīs arī jaunāko dēlu Juri, kas dzīvo un strādā Cesvainē.
Iepazināmies darbavietā
Visu mūžu Anna bijusi tirdzniecības darbiniece. Strādājusi kādreizējās Patērētāju biedrības veikalā “Gauja” par pārdevēju, kara laikā rosījusies gaļas veikalā, kas atradies kādreizējās tipogrāfijas ēkā, kā arī vairumtirdzniecības bāzes noliktavā. Arī Ivans strādājis vairumtirdzniecības bāzē, bijis noliktavas pārzinis.
“Man vajadzēja iegādāties jaunu apģērbu. Toreiz vēl bija kartīšu sistēma. Iegāju veikalā pēc pirkuma, skatos, aiz letes stāv glīta, mana vecuma sieviete. Anna uzreiz iepatikās. Zināju, ka tā sieviete, ko nolūkošu, būs visam mūžam. Tā mani audzināja vecāki. Nekad neesmu uz citām raudzījies, lai gan neiztikām bez strīdiem, galvenokārt par saimnieciskiem jautājumiem. Man bija galvenais, lai sieviete, ko izvēlēšos par sievu, būtu laba saimniece. Anna tāda ir,” stāsta Ivans.
Viņš nenoliedz, ka ne mazums darījis sievai pāri, savulaik nevarēdams atteikties no draugiem un pakavēšanās pie grādīga dzēriena glāzes. Anna pirmo sastapšanās brīdi vairs neatceras, jo toreiz apkalpojusi kārtējo pircēju, nedomājot, ka varētu ar krieviski runājošo stalto vīrieti saistīt visu mūžu.
Nebija laika ilgām pārdomām
“Šodien ir laiks, lai visu pārdomātu. Beidzot varētu dzīvot tikai sev, bet nav agrākā spēka un veselības, jo esmu pārcietusi divus insultus, ātri nogurstu. Viens pēc otra dzima dēli. Vajadzēja tos aprūpēt, vadīt saimniecību un strādāt. Toreiz nebija laika ilgām pārdomām. Gāju un darīju, cik spēju. Laikam arī bērni saturēja mūs kopā,” saka Anna, bet Ivans, viņā klausīdamies, smaida un ik pa brīdim atmet ar roku, sak, lai jau runā.
“Kad apprecējāmies, mums bija vairākas dzīvesvietas, tāpēc sākām domāt par mājas būvēšanu. Tai pamatus ielikām 1954.gadā. Toreiz Ozolu ielā dalīja apbūves gabalus. Sākumā gribējām celt nelielu vienstāva ēku, bet kāds paziņa ieteica, lai būvējam to divos stāvos, būs vieta arī bērnu ģimenēm. Tomēr ne vienmēr notiek tā, kā cilvēks iepriekš izdomā. Otrajā stāvā dzīvoja manas māsas ģimene, bet dēliem šodien savas mājvietas,” stāsta Anna.
Viņa nelielās, tikai piebilst, ka mājas celtniecība kādu laiku galvenokārt balstījusies uz viņas pleciem. Protams, arī Ivans palīdzējis, cik spējis. Trīs gadu laikā māja bijusi gatava.
Vadīju ģimenes dzīvi
“Sievietēm vienmēr ir vajadzējis būt stiprākām nekā vīriešiem. Neesmu izņēmums. Dēlu audzināšana un skolā vadīšana vairāk bija mans pienākums. Vīrs mazliet palīdzēja,” Anna, to sakot, uzlūko Ivanu. Smaida sejā nav.
“Tā viņa tikai saka. Puikas uz bērnudārzu vedu, kad vien vajadzēja, gāju uz vecāku sapulcēm. Biju prasīgs un stingrs. Vienmēr teicu, ka dēliem jāmācās un jāiegūst augstākā izglītība, bet Anna metās viņus aizstāvēt, sakot, ka visi nevar būt gudri, kādam arī vienkāršāku darbu vajadzēs darīt,” atceras Ivans.
“Šodien dzīvot nav interesanti,” viņš saka, stiprāk uzsitot ar spieķi pret grīdu. “Strādāt gribas, bet veselības nav. Pat uz veikalu nevaru aizstaigāt. Kad svētku dienās pie mājas jāizkar karogs, jālūdz kaimiņam, lai palīdz. Katru dienu domāju, varbūt šodien būs “jāaiziet”, bet nekā.”
“Ivanam taisnība, nespēcīgi esam kļuvuši, bet ne jau vieglas dzīves dēļ tā noticis. Agrāk bija neliela saimniecība – pat govi un cūku turējām, bet šodien nav nekā. Labi, ka bērni neaizmirst. Dēla Andra ģimene dzīvo tepat, Gulbenē, Bišu ielā, tāpēc vedekla uzņēmusies rūpes par mums. Veikalā produktus un citu vajadzīgo sapērk un atved, veļu izmazgā. Mūsu laiks ir pagājis,” saka Anna. Viņai blakām uz bufetes malas sarindotas zāļu paciņas. Bez tām ne dienu neiztiek ne viņa pati, ne Ivans.
Par mīlestību ne Anna, ne Ivans skaļiem vārdiem nerunā. Uz plaukta sarindotas fotogrāfijas, tajās – dēlu ģimenes un mazbērni. Viņi ir abu dzīves turpinājums un tāpat kā 50 kopā nodzīvotie “zelta” gadi – mīlestības apliecinājums.
***
Vizītkarte
– Anna Vasiļjeva dzimusi 1923.gada 26.jūlijā Daugavpilī.
– Ivans Vasiļjevs dzimis 1923.gada 20.jūnijā Sebežā.
– Laulība reģistrēta 1954.gada 11.septembrī.
– Ģimenē divi dēli: Andris dzimis 1954.gadā, Juris dzimis 1957.gadā.
