Publiskās atmiņas centrs (turpmāk – centrs) ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 24. februārī centrs izdeva Satversmē nostiprinātās komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanas oficiālos vietvārdos ieteikumus, nosūtīja ieteikumus visām pašvaldībām, tajā skaitā Gulbenes novada domei. Papildinot jau nosūtītās ziņas un atbildot uz laikraksta “Dzirkstele” galvenās redaktores Gintas Albertes 9.augusta jautājumiem saistībā ar Lejasciema iedzīvotājas Sandras Mednes pausto viedokli, sniedzam jums šādu informāciju.
Padomju Savienības Komunistiskās partijas “filiāles” Latvijas Komunistiskās partijas dokumenti, šajā gadījumā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva (LVA) glabāšanā esošā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) nomenklatūras kadru lietu kolekcijas un LKP CK fonda, sniedz vismaz šo informāciju, kas ir apliecināta dokumentāli.
Anna Abzalone (rakstniece – Sakse) bijusi Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas orgāna “Cīņa” nodaļas vadītāja no 1940. gada un PSRS Augstākas Padomes deputāte. LKP CK orgāna galvenais redaktors bija Kārlis Ozoliņš – viens no LKP CK 35 locekļiem, vēlākais LPSR APP priekšsēdētāja vietnieks, kas kā Latvijas Komunistiskās partijas, proti, Komunistiskās Internacionāles jeb Kominternes sekcijas, revolucionārs Latvijas Republikā ilgstoši izcieta sodu, arī no 1930. līdz 1937. gadam ieslodzījuma vietās par nelegālo komunistisko darbību. Laikā periodā, kad Anna Abzalone bijusi tulkotāja un korektore akciju sabiedrībā, kas izdeva laikrakstu “Pēdējā Brīdī” (1927-1936), mašīnrakstītāja tiesu resorā – Cēsu-Valka zemesgrāmatu nodaļā (1939) un korektore izdevniecībā “Valters un Rapa” (1939-1940), Abzalone (ko pati apliecina ar savu parakstu autobiogrāfijā) iepazinusies ar nelegālajiem revolucionāriem un strādājusi ar viņiem nelegālajā organizācijā “Sarkanā palīdzība”, bijusi pagrīdes revolucionārās organizācijas biedre.
Nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas pagrīdniece, vēlākā Latvijas Padomju rakstnieku savienības partijas organizācijas sekretāre Emma Feldmane oficiālajā raksturojumā LKP CK 1950.gada 4.janvārī uzsver Abzalones ieguldījumu nelegālo revolucionāru cīņā. 1931.gadā jaunajai rakstniecei rodas saiknes ar komunistisko pagrīdi. Kopš 1932.gada viņa aktīvi iesaistās “Sarkanās palīdzības” darbā, Abzalones uzdevumi bija finanšu līdzekļu akumulācija, priekšmetu nogāde ieslodzījumu vietās, kā arī žurnālistes apliecības izmantošana, lai tiesu informāciju nodotu nelegālām organizācijām, kuras cīnījās pret Latvijas Republikas esību, laikraksta “Pēdējā Brīdī” resursus Abzalone izmantoja nelegālās komunistiskās propagandas glabāšanai un pavairošanai.
Kā jau skaidrots, PSRS Augstākās Padomes Savienības Padomes locekles vietu okupācijas varas komunistiskā totalitāra režīma funkcionāru visaugstākajā nomenklatūrā demonstrē apstākļi, ka 1950.gada 12.marta Staļina “vēlēšanu” rezultātā par Savienības Padomes cienīgiem tika atzīti, piemēram, Baltija kara apgabala priekšnieks, PSRS maršals Ovaness Bagramjans, LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks, taču tādi okupētās Latvijas vadītāji kā LKP CK biroja loceklis, LKP CK orgāna “Cīņa” galvenais redaktors Kārlis Ozoliņš, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins bija spiesti samierināties ar zemāko – PSRS AP Tautību Padomes – deputāta statusu. Anna Abzalone bija okupētājvalsts PSRS funkcionāru visaugstākās nomenklatūras dalībniece neatkarīgi no formālas esības LKP un PSKP. Patiešām LKP CK nomenklatūra vadošo kadru uzskaites lapa norāda uz bezpartejiskumu.
Jautājums, kāpēc Anna Abzalone, būdama PSRS sūtniecības Latvijas Republikā referenta laulātā un nelegālās pagrīdes darbiniece, formāli nav norādīta kā Latvijas Komunistiskās partijas biedre un nav norādīta kā Padomju Savienības komunistiskās partijas “filiāles” Latvijas Komunistiskās partijas biedre, ir turpmākas izpētes objekts, taču nav risināms ar okupācijas laika izdevuma “Latvijas padomju enciklopēdija” palīdzību vien.
Vēršam uzmanību uz vēlāko Annas Abzalones darbību starptautiski PSRS Miera aizstāvēšanas komitejā un Vispasaules miera padomē ārpus PSRS teritorijas. Piemēram, lai gan Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūras kadru lietu kolekcijas arhīva fonda 1952.gada 19.aprīlī rakstītajā izziņā redzams, ka Andrejs Upītis sākotnēji atklāts kā komunistiskās partijas biedrs no 1940.gada, tomēr 1967.gada 26.decembrī ar slepenu protokolu LKP CK biroja locekļi – LPSR APP priekšsēdētājs Jānis Kalnbērziņš, otrais sekretārs Nikolajs Beluha, partijas komisijas locekle Marta Krustiņsone – atzina senāku rakstnieka darbošanos lielinieku partijā un pieprasīja PSKP Partijas kontroles komitejai Upītim partijas biedra karti no 1917.gada marta, proti, no Krievijas Februāra revolūcijas; PSKP Centrālās Komitejas Partijas kontroles komiteja ar Arvīdu Pelši priekšgalā prasību apmierināja 1968.gada 3.aprīlī. Līdzīgi Pauļa Lejiņa LKP CK nomenklatūras kadru lietu kolekcijas lietā ir rūpīgi izlaists fakts, ka Lejiņš bijis Augusta Kirhenšteina valdības ministrs un īsu laiku LPSR ministrs.
Nobeigumā vēlamies uzsvērt, ka Latvijas Republikas Satversme paredz komunistiskā totalitārā režīma, nevis tikai Latvijas Komunistiskās partijas nosodījumu. Annas Abzalones ieņemamie amati okupētājvalsts struktūrā, kas PSRS parlamentā ir augstāki nekā Vilim Lācim vai Augustam Kirhenšteinam, pierāda teju visaugstāko iespējamo kolaborācijas līmeni ar PSRS okupācijas varu. Līdz ar to Anna Abzalone viennozīmīgi vērtējama kā viena no būtiskākajām okupācijas varas kolaborantēm neatkarīgi no formālas piederības vienai vai citai šīs varas organizācijai.
– Kārlis Kangeris, Dr. hist., goda doktors Latvijas Zinātņu akadēmijā
Kurš nu lielāku sū.. par citiem uzraks! Pretīgi.
Jā, patiešām arī “sū..” var nosaukt par patiesību vai arī patiesību par “sū..”. Bet vai tas mums aizliedz meklēt patiesību? Mūsdienu kara apstākļos dzīvot ilūzijās nav prāta darbs, bet labākajā gadījumā tā ir nevēlēšanās iziet no komforta zonas.
Padomājiet labi,kas ir kas….Kas tu esi šodien,kas tu būsi rīt. Vai Tu runā to ko domā?
Nāks jauna vara un jauks jūsu pieminekļus nost!!! Neko vēsture nevienam nemāca!!!
Lielāko daļu jau māca, bet latvieši jau bez kangariem nekad nav dzīvojuši. Pie katras varas tādi ir. It sevišķi, ja viņus ar šo tautu nekas, faktiski, nesaista – tikai ieraksts dokumentos.
Es laikam daudz ko šai dzīvē vēl nesaprotu. Man ir vienalga kā sauc to ielu. Bet kāpēc šis jautājums ir saasinājies šobrīd, ja Latvija ir neatkarīga jau vairāk kā 30 gadus? Bija taču laiks to visu sen izvērtēt. Vai Sakse no aizsaules dārziem būtu izteikusies par atbalstu Putinam? Arī tajos laikos taču cilvēkiem bija kaut kur jāstrādā… Pati šobrīd darot valstij vajadzīgu darbu sāku šaubīties vai tikai pēc kādiem gadiem neatradīšos kādā sarakstā…
Nu uz priekšu -piminekli nost.Aprakt lai neviens neko neatrastu.
Tikai jābūt garīgi slimiem, lai piedalītos vandālismā.
Neviens nezin kas būs pēc pāris mēnešiem!