14. Kristiāna tikai gurdi papurināja galvu: – Nevajag, mamm. Kad kādu brīdi pastaigāšu svaigā gaisā, tad pāries. Nav jau pirmā reize, – viņa pasmaidīja.
14.
Kristiāna tikai gurdi papurināja galvu: – Nevajag, mamm. Kad kādu brīdi pastaigāšu svaigā gaisā, tad pāries. Nav jau pirmā reize, – viņa pasmaidīja.
Dagnija apsēdās, saņēma rokas klēpī un bažīgi vēroja meitu. Viņa būtu labprāt vēl ko teikusi vai jautājusi, taču jaunā sieviete klusēja un atkal šķita savās domās nogrimusi, tāpēc valoda neraisījās arī mātei. Ceturto maizes riku apēdis, Olafs atgāzās krēslā un salika spēcīgās rokas aiz galvas. No platajām krūtīm izlauzās labsajūtu apliecinoša atrauga.
– Nu, meitieši, ko nu sēžat kā svētdienā? – viņš strupi noprasīja.
Māte tūdaļ cēlās un metās nokopt galdu. Pēc brīža viņai piebiedrojās arī mazmeitas. Lana, lai gan jau krietni apaļa sabriedusi, apsēja baltu katūna lakatiņu un devās kraut iepriekšējā dienā Inta saskaldīto malku. Kristiāna ņēma plastmasas spaini un nogriezās gar kūtiņas stūri, kur sākās taka, kas veda uz mežu. Viņa teicās kur netālu noskatījusi labu brūkleņu vietu. Vēl brīdi pasēdējis un tīksmi noraudzījies savu vārdu radītajā iespaidā, negribīgi cēlās arī Olafs. Viņš iebrida tuvējos brikšņos nogriezt sīkākas eglītes, jo bija nolēmis beidzot iztīrīt skursteni.
Katrs savas darbošanās aizņemts, nemaz nemanīja, kā pagāja rīta cēliens. Atģidās tikai tad, kad Dagnija sāka ūjināt un saukt tādās kā novēlotās pusdienās vai nedaudz priekšlaicīgā launagā. Virtuvē visus jau nepacietīgi gaidīja laimē starojošais Ints.
– Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik labi man gāja, – viņš līksmi izsaucās, tikko visi bija sanākuši.
– Aizvakar gaterī viens puisis zāģī iegrūdis roku. Divi pirksti nost un trešais sašķaidīts tā, ka diezin vai izdosies saglābt. Bet darbs tak tāpēc nevar apstāties. Mani pieņēma bez vārda runas. Protams, uz papīra es saņemšu tikai latus četrdesmit, bet gan jau vēl tikpat būs arī aploksnē. Jūs redzēsiet, mēs vēl padzīvosim zaļi, – laimīgā satraukumā pietvīcis, Ints bēra vārdus kā pupas.
Dagnija skatījās viņā tik pateicīgām acīm, it kā tos piecdesmit vai sešdesmit latus, ko znots nu pelnīs, viņa jau turētu rokā. Sapratuši, ka gaidāms kaut kas ļoti labs, skuķi čukstēja viens otram ausī par vīrieti, kurš uzdrošinājies doties svešajā un bīstamajā pasaulē un atgriezies mājās kā uzvarētājs.
Pamanījis aiz Lanas muguras Olafu, Ints vērsās tieši pie viņa: – Arī par tevi gaterī parunāju. Viņi gan darbā var pieņemt tikai vienu cilvēku, bet teica, ka arī tu varot atnākt un šo to piepalīdzēt. Nu, tu jau saproti, samaksa aploksnītē.
Olafs skābi saviebās, kas varēja nozīmēt tiklab piekrišanu kā noraidošu izsmieklu. Pliko vēderu kasīdams, viņš, ne vārda neteicis, aizspraucās Intam garām un nosēdās savā vietā.
– Nu, sēž nu, – Dagnija skubināja, ķeblīšus no galda apakšas laukā vilkdama. Kad katrs bija ieņēmis savu vietu, viņa sāka no prāvas māla bļodiņas likt uz šķīvjiem brūni apceptas un smaržīgas kartupeļu pankūkas. Pēkšņi Madara bikli ieteicās: – Bet kur tad mamma?
Dagnija atslējās taisna un izbrīnā iepleta acis. Arī pārējie pieaugušie tikai neziņā raustīja plecus un jautājoši raudzījās viens otrā. Madara atstiepa lūpu, nodūra galvu un sāka plucināt kleitas malu. Redzēdama lielo māsīcu pēkšņi tik ļoti pārvēršamies, arī Alla saviebās uz raudāšanu. Un būtu arī sākusi, ja vecmāmuļa neiegrūdusi dunku sānos un nesarājusi.
