Nav ko pirms laika vaimanāt, – viņa stingri teica. – Kas nu šai varēja gadīties. Atrada labu ogu vietu un nu negrib no meža laukā nākt, kamēr viss nav nolasīts.
– Nav ko pirms laika vaimanāt, – viņa stingri teica. – Kas nu šai varēja gadīties. Atrada labu ogu vietu un nu negrib no meža laukā nākt, kamēr viss nav nolasīts.
– Ko tu runā, mamm, – iebilda vedekla. Viņa taču aizgāja jau tūliņ pēc astoņiem, bet tagad pulkstenis rāda pusčetri. Līdzi paņēma tikai mazo piecu litru spainīti. Vai tad pārējo brunču malā lasīs, vai?
– Nu, tad varbūt noskatīto vietu kāds jau bija nolasījis un pagāja laiks, kamēr atrada citu, – Dagnija palika pie sava.
Jā, šāds izskaidrojums likās ticams. Visi uzelpoja vieglāk un atsāka ēšanu. Tomēr nu vairs nelikās tik garšīgi. Pārdzīvotais spējais uztraukuma mirklis bija laupījis apetīti. Jaukā omulība bija pagaisusi. Telpu, ko vēl pirms mirkļa pildīja līksmu balsu čala, kā neredzams smacējošs tvans nu māca neziņa.
Pēc pusdienām Dagnija norīkoja meitenes mazgāt traukus. Atlikušās pankūkas viņa salika metāla bļodiņā, pārsedza ar tīru dvieli un novietoja uz karstās plīts ieres.
– Tas Kristiānai. Kad atnāks, būs varen izsalkusi, – māte gādīgi piezīmēja.
Tomēr, pagalmā izgājusi, Dagnija juta, ka ir vairāk satraukta, nekā pati to vēlētos. Viņa atsēdās uz znota sanaglotā sola, atspieda galvu pret pelēko baļķu sienu un dziļi krūtīs ievilka spirgto un miklo gaisu, kurā jautās rudenīga priežu sila rūgtenais aromāts un upmalas niedru dzīvīgais saldums. Uz mirkli it kā kļuva vieglāk. Taču tad māte atcerējās meitas pelēko seju un iekritušos vaigus, un sirds atkal sažņaudzās žēlumā. Ja nu tomēr… Ja ar Kristiānu būtu atgadījies kas slikts?
Nē, to tā nevarēja atstāt. Dagnija cēlās un lēni pārčāpoja gludi nopļauto pagalmu, kurā jau iezīmējās biežāk staigājamās takas. Arī lielā pļava aiz kūts nopļauta un samesta gubās. Garām iedama, māte aptaustīja tuvākos krāvumus un apmierināti pasmaidīja: vismaz laba siena nākamajā ziemā Daugavai netrūks! Pa Kristiānas iemītu eju tikusi pāri niedrēm pieaugušam grāvim, sieviete nonāca mežā. Te taka sazarojās un pagaisa sūnās. Kurp vien māte vērās, visur pretim slējās slaidas apšu vicas, kupli kārklu puduri un līki ozolēni. Virs smalces kā zaļas buras noslēpumaini un aicinoši šalca kuplas priežu galotnes.
– Kristiāna, – māte klusi pasauca, taču atbildes nebija.
– Kris – ti – ā – na, – sieviete atkārtoja jau skaļāk. Atbildes vietā no visām pusēm pretim plūda vienīgi tā pati vienmuļīgā priežu jūras šalka.
Dagnija nogriezās pa kreisi, kur šķita saredzam sūnās iezīmējamies nesen mītas pēdas. Pēc pārdesmit soļiem viņa nonāca kuplām papardēm noaugušas kraujas malā, pār kuru savus zarus pleta izstīdzējušas egles.
“Te nu gan brūklenes neaug,” nosprieda sieviete un griezās atpakaļ. Taču taku, pa kuru tikko bija nākusi, vairs nevarēja samanīt. Uz labu laimi izspraukusies cauri mežmalas smalcei, Dagnija atskārta, ka ir vismaz piecu minūšu gājumā no tās vietas, kur bija mežā iegājusi. Pār gaišdzeltenām niedrēm pieaugušo grāvi mežs jau meta bālzilu ēnu, kas sniedzās gandrīz līdz “Ratenieku” kūtiņai, tomēr sieviete nolēma meklēšanu turpināt.
Pa grāvmalas niedrāju aizbridusi līdz Kristiānas iemītajai tekai, māte atkal iegāja mežā, taču šoreiz nogriezās pa labi. Tikai tagad pamanīja, ka vai nu nejauši, vai tīšām – ceļu iezīmējot, lazdājā daži zari ir nolauzti. Cauri krūmājam izspraukusies, Dagnija nonāca uz tikko samanāmas stigas. Nu soļoja nadzīgāk, ik pa brīdim saukdama meitu vārdā un ūjinādama. Tomēr gaidītās atbildes vietā joprojām skanēja tā pati vienmuļā un dobjā šalkoņa.
Pēc apmēram piecpadsmit minūšu gājiena sieviete nonāca vietā, kur stigu krustoja otra stiga. Krēsla jau bija tiktāl sabiezējusi, ka atsevišķas brūklenāju audzes saskatīt vairs nevarēja. Uz labu laimi māte nogriezās pa labi, tā cerēdama nonākt mežmalā. Aizelsusies, viņa kāpa mellenājiem noaugušos, smilšainos uzkalnos un brida cauri zilenāju krūmiem pieaugušiem, vaivariņu smagajā tvanā dusošiem purveļiem, un bija ļoti izbrīnīta, kad ieraudzīja priekšā nākamo stigu krustojumu. Laikam jau pa šiem gadiem bija izmainījusies ne tikai viņa, bet arī savulaik tik pierastais Lāču sils. Sapratusi, ka riskē apmaldīties, Dagnija griezās atpakaļ.
Jo tuvāk nāca mājas, jo žiglāka kļuva sievietes gaita. Likās, straujie sirdspuksti vēsta: viss ir kārtībā, viss ir labi! Vai nu tā varēja būt, ka Kristiāna, kura pēdējās nedēļas mežā vien dzīvoja, pēkšņi ņem un apmaldās?
