Labi, ja brāļi un māsas ir arī labākie draugi. Tādi, kam uzticēt lielākās sirds bēdas un skaistākos dzīves priekus. Un brīdī, kad novērstos visa pasaule, būtu cilvēks, kas sauktu par savējo un aizsargātu. Cik svētīgi, ka ir labs brālis vai māsa!
Labi, ja brāļi un māsas ir arī labākie draugi. Tādi, kam uzticēt lielākās sirds bēdas un skaistākos dzīves priekus. Un brīdī, kad novērstos visa pasaule, būtu cilvēks, kas sauktu par savējo un aizsargātu. Cik svētīgi, ka ir labs brālis vai māsa!
Viens otru saprot bez vārdiem
Līga Čakāne ir Gulbenes ģimnāzijas matemātikas skolotāja, Egons Kliesmets – Gulbenes kultūras centra direktors. Viņi esot tik atšķirīgi, ka daudzi nenojauš par viņu radniecību.
“Man agrāk gribējās, lai man būtu vecāks brālis. Cieši kopā dzīvojām, līdz Egons beidza 8.klasi un devās mācīties uz Rēzeknes mūzikas vidusskolu. Šķiet, ka tieši šie trīs gadi, kad mēs bijām viens no otra attālāk, mūs vēl vairāk satuvināja. Kā jau maziem bērniem bija ķīviņi un nesaprašanās, bet, kad brālis atbrauca mājās reizi nedēļā, es novērtēju, ko viņš man nozīmē,” saka Līga, kas par Egonu ir nepilnus divus gadus vecāka.
Viņa atceras, kā mazais brālis bija jāņem līdzi uz sagatavošanas stundu nodarbībām. “Tas man nepatika. Tā čīkstēšana un nedarbi,” atceras Līga. Viņi kopā izdarījuši ne vienu vien nedarbu un labus darbus. Kaimiņos dzīvojusi veca tantīte, viņai bija atvesta malka. Egons kopā ar Līgu un saviem brālēniem, tantītei neredzot, sakrāva malku. Pēc tam tante bijusi šausmās.
“Man nācās pieņemt puiku kompāniju, reizēm mani neņēma līdzi, es to pārdzīvoju,” saka Līga. Viņa atzīst, ka abiem ir izcilas brāļa un māsas attiecības. Lai arī ģimenē nekad jūtas neesot izrādītas ar ārēju mīlināšanos, tomēr abi zina, ka otrs jebkurā situācijā sapratīs bez vārdiem.
“Mums nebija problēmu sadalīt vecāku mīlestību. Es biju tēta mīlule, viņš – mammas dēls. Bērnībā man likās, ka esmu apdalīta talantu ziņā. Egons bija muzikāls, labi zīmēja, man šādu spēju nav. Tikai vēlāk sapratu, ka katram dots kaut kas tāds, kas viņam visvairāk atbilst,” spriež Līga. “Es atkal apskaudu Līgu, ka viņai ļoti labi padevās mācības. Norakstīju viņas sacerējumus. Pēc tam gan reizēm laboto darbu nometu viņai priekšā uz galda un aizvainojumā teicu, ka man par to pašu darbu nav tik laba atzīme kā viņai. Laikam jau juta, ka ir norakstīts. Es reizēm brīnījos par Līgu. Jaunības maksimālisma dēļ viņa atteicās latviešu valodā no piecnieka, lai nebūtu absolūta teicamniece, lai būtu līdzvērtīga ar citiem klasesbiedriem,” smej Egons. Kaut gan arī Egons reiz rīkojies līdzīgi. Skolā bija jāiemācās no galvas dzejolis. Stundā, to skaitot, viņš saņēma piecnieku, bet draugs – četrinieku. Egons iebildis.
Egons vairāk ir kategorisks, Līga – piekāpīgāka un pacietīgāka. “Tas ir labi, ka mēs esam tik atšķirīgi, pašiem ir interesantāk,” domā Līga.
Arī bērnībā lielu strīdu neesot bijis, tādi muļķīgi, cīnoties par savu taisnību. “Māja bija liela, nebija jāizcīna vieta “zem saules”. Man bija, kur paslēpties. Mēs vairāk cīnījāmies katrs par savu taisnību. Tagad, šķiet, nav nekā tāda, kas varētu mūs abus sanaidot,” smej Egons.
Mums vienmēr ir ko stundām ilgi runāt
Nodarbinātības valsts aģentūras Gulbenes filiāles vadītājam Vladimiram Lituņenko ir divas māsas – Vija Grigorjeva, kas strādā Gulbju aptiekā, un Larisa Augstkalne, kas ir bijusi skolotāja, bet šobrīd ir pagasttiesas vadītāja Stradu pagastā.
Vladimirs ir vecākais bērns ģimenē, ar Viju ir gada starpība, bet ar Larisu – sešu gadu. “Domāju, ka Larisa izjuta, ka ir mazākā. Mums ar Vladimiru bija vienādas intereses, bijām lielāki, ar lielāku saprašanu. Puiši mani ņēma līdzi uz savu štābu, spēlējām karu,” atceras Vija. Larisa gan piebilst, ka to ļoti pārdzīvojusi. Gājusi vecākajiem nopakaļ, bet šie nav ļāvuši sekot, tad viņa raudājusi.
“Sākot ar 8.klasi, es jutos lielajiem piederīga, īpaši māsai. Viņa mani atbalstīja, pirka mantas. Kad studēju Liepājā, sūtīja man paciņas un naudiņu. Kad negribējās traucēt mammu, tad zvanīju Vijai,” smej Larisa. Viņa saka, ka tad, kad sirds ir pilna, vienmēr ceļš ved pie māsas.
“Kam vēl citam lai uzticas? Brālim tomēr visu tā nevar izstāstīt, viņš ir vīrietis. Viņš ir mīļš, solīds, bet māsa kā sieviete mani vairāk var saprast. Priecājos, ka jebkurā diennakts laikā man ir cilvēki, kam uzticēties. Protams, to novērtē tikai ar gadiem,” saka Larisa.
Vladimirs, lai arī bija bezgala paklausīgs, reizēm blēņas arī sadarīja. “Pie bijušās Gulbenes pamatskolas no kalniņa braucām ar ragavām, Vladimirs pārsita uzaci. Es uzliku viņu uz ragavām un vilku atspērusies. Aiz pārdzīvojuma nemaz nejutu, cik viņš ir smags, bet Vladimirs neraudāja. Turējās kā vīrs,” atceras Vija.
Larisa piebilst, ka atceras, kā brālis negāja uz dejām, bet nodarbojās ar radiotehniku.
“Man skolā uzticēja uzzīmēt sienas avīzi. Vija skaisti zīmēja, es cerēju uz viņas palīdzību, bet viņa man atteica. Bija trīs naktī, raudāju, bet māsas sirdi nespēju atkausēt. Tad piecēlās brālis un uzzīmēja man skaistu sienas avīzi,” atceras Larisa.
Vladimirs jūtas laimīgs, ka viņam ir divas māsas.
“Viņas abas dejoja baletu, man bija jākomentē un jāskaidro, kas bija labs, kas slikts,” saka Vladimirs. “Atceros, ja Gulbenē parādījās jauns uzvalks vai mētelis, man tas tika caur Viju”, smej viņš un Vija piekrīt, ka viņa vienmēr bijusi kā mamma.
Viņi atzīst, ka visiem trim ir kopīgas iezīmes – apzinīgums, sirsnība un centība. Arī izskatā Larisa ar Vladimiru ir ļoti līdzīgi.
“Mēs esam kopā laimīgos un skumjos brīžos, izjūtam cits cita plecu un zinām, ka otrs nekad nenodos. Kad mēs visi trīs satiekamies, mums ir stundām ko runāt,” saka Vija. Viņas māja visus gadus ir satikšanās “štābs”.
Saliedē bēdas, ne ikdiena
Tirzas pagasta priekšsēdētājs Māris Raģelis ar Tirzas veselības un sociālās aprūpes nama – “Doktorāta” vadītāju un rakstnieci Ievu Bērziņu atzīst, ka cilvēks, tikai gadiem ejot, arvien vairāk un vairāk novērtē labo sajūtu, ka ir brālis vai māsa.
Ieva ir 14 gadus vecāka par Māri, viņiem ir vēl viens brālis – Jānis, kas dzīvo Cesvainē un nodarbojas ar zemkopību.
“Kad es bija ģimnāziste un braucu uz mājām, tad mazajiem brāļiem vedu ciemakukuli – šokolādes biezpiena sieriņus, kas tikko bija parādījušies pārdošanā. Kad man jau bija bērni, un Māris brauca mājās no akadēmijas, tad maniem bērniem veda šokolādes sieriņus, īpaši manai meitai Artai. Tādēļ tad, kad Mārim palika 50 gadi, Arta izcepa torti ar uzrakstu “Sieriņam”,” smej Ieva.
Viņai reizēm nācies uzmanīt abus brāļus. Vienā reizē vecākais brālis Jānis pierē bija iesitis dēlīti ar sarūsējušu naglu. Tā bijusi Ievas pirmā medicīniskā prakse, pati veiksmīgi izrāvusi naglu no brāļa pieres.
“Es to neredzēju, droši vien tajā brīdī biju pamests novārtā,” smej Māris. Vēlāk gan viņš piebilst, ka nekad nav cietis no tā, ka ir jaunākais bērns ģimenē. “Viņš ir mūsu sakasnītis,” smej Ieva.
Viņi uzskata, ka abi ir atšķirīgi. Māris Ievā saskata mammu, bet Ieva Mārī – tēvu. Visi trīs vienmēr ir dzīvojuši neatkarīgi, bet katrreiz, kad notiek kāda kataklizma, viņi cits citu meklē.
“Tas, ka man ir jaunāki brāļi, arī pašai liek justies jaunākai. Kad zvana viens vai otrs brālis, tad zinu, ka vajag kādu padomu. Viņi mani sauc par dakterīti,” saka Ieva.
Mārim gan šķiet, ka viņš reizēm Ievai nodara pāri. “Doktorāts” ir pašvaldības organizācija un viņam visu laiku jācenšas nošķirt ģimeniskais no darba. “Svešam es varētu atļauties iedot vairāk nekā savējam,”secina Māris.
Viņu vecāki bija pedagogi un vēlējās, lai bērni būtu labākie. “Bet es gribēju būt tāds pats kā visi. Galva man bija laba, un vakarā ātri iemācījos “Liepnas kauju” – 20 pantu dzejoli – un atskaitīju mātei. Nākamajā dienā, uzzinot, ka citi klasesbiedri dzejoli nezina, mammai – skolotājai pateicu, ka arī es to esmu aizmirsis,” atminas Māris.
Savu radniecību viņi nekad īpaši nav uzsvēruši un afišējuši, bet sirdī viņi cits ar citu lepojas.
“Tad, kad Ieva dusmojas, zinu, ka paies 12 stundas, kamēr viņa ar mani runās atkal. Es tāds neesmu, es drīzāk pārāk daudz pasaku, nekā noklusēju,” smej Māris. Viņi gan atceras, ka viņu vecmamma dusmās nerunāja, tādēļ Ieva pieņem, ka šī rakstura īpašība viņai esot mantota. “Bet kas var būt labāks par klusēšanu kritiskos brīžos?” jautā Ieva.
Viņi uzskata, ka abiem padodas literāru darbu rakstīšana. Agrāk Mārim sacerējumos bijis augstākais vērtējums. “Ja tas tā nebūtu, vai mēs būtu viena celma koki?” domā Ieva.
