Dzīve ir kā savdabīgs teātris ar mūžam atvērtu skatuvi. Atkarībā no tā, kas un kā uzstājas uz šīs skatuves, mēs vērtējam cilvēkus. Viens tai atvēl mūziku, otrs dzeju vai stāstus, trešais – krāsu mākslu. Gulbenietis Ģirts Jogurs pieder trešajiem.
Dzīve ir kā savdabīgs teātris ar mūžam atvērtu skatuvi. Atkarībā no tā, kas un kā uzstājas uz šīs skatuves, mēs vērtējam cilvēkus. Viens tai atvēl mūziku, otrs dzeju vai stāstus, trešais – krāsu mākslu. Gulbenietis Ģirts Jogurs pieder trešajiem.
Dvēseles izjūtas uz dzīves skatuves viņš izsaka caur drosmīgām ar zīmuli vilktām līnijām. Ģirts ir mākslinieks, kuram bieži vien nav nekā vairāk kā atkailināta dvēsele, kurā kā badīgs kaķis dažkārt skrāpējas cilvēku cinisms, vērtējums, kritika, pieglaužas apkārtējo mīlestība.
Zīmēt Ģirts sācis agrā bērnībā, tam atvēlot daudz laika. Skolas somā bijis neiespējami sameklēt pierakstu kladi vai burtnīcu, kurā nebūtu neviena zīmējuma. Viņš atceras, ka mazāk zīmējis puišeļiem tīkamās mašīnas, bet zīmējumos pievērsies ceļojumiem, piedzīvojumu tēmai, licis gaisā pacelties gaisa baloniem, bet ūdeņu zilajās dzelmēs ar zīmuļa palīdzību licis iegrimt zemūdenēm. Dēla zīmētkāri pamanījuši vecāki un to atbalstījuši, iesaistot Ģirtu dažādos mākslas pulciņos, piemēram, pie skolotājas Lilitas Hofmanes, kas viņu ievedusi kompozīcijas un krāsu noslēpumainajā pasaulē. “Uzskatu, ka krāsu izjūta piemīt katram cilvēkam. Viss atkarīgs no tā, kā to pilnveido,” prāto Ģirts.
Izprot zilzaļos toņus
Mākslinieka darbos dominē galvenokārt zilzaļie un dzeltenīgi oranžie toņi, kas savstarpēji kontrastē. Viņš cenšas atteikties no pasteļtoņiem, ļaujoties spilgtām krāsām, jo tās palīdz izteikt cilvēka iekšējo būtību. Ģirts domā, ka līdz ar cilvēku piedzimst arī viņa krāsu gaume. Bērnībā viņš vienmēr tiecies pēc košām ar apkārtējo vidi kontrastējošām lietām. Šodien gleznotājs bilst, ka nedrīkst pārkāpt gandrīz nepamanāmo robežu, aiz kuras krāsu košums sāk kaitināt. Šo prasmi Ģirts apguvis, divus gadus mācoties tikko atvērtajā Gulbenes mākslas skolā, tad Rēzeknes mākslas vidusskolā telpu dizaina nodaļā.
“Pamatskolas gados domāju, ka kļūšu par pavāru vai konditoru. Protams, arī tā ir sava veida māksla, bet pēc sarunām ar vecākiem nolēmu, ka turpināšu izkopt un attīstīt zīmēšanas talantu. Konditors palika kā atkāpšanās iespēja, ja neizturēšu konkursu mākslas vidusskolā,” stāsta Ģirts. Viņš nenoliedz, ka agrāk labprāt gatavojis dažādus kārumus, bet ar gadiem esot kļuvis slinks, tāpēc pie plīts stājoties reti.
Ģirts atzīst, ka telpu dizaina nodaļā iegūtās zināšanas vienmēr noderot, lai gan telpu dizains esot pakļauts modes kaprīzēm. Ja vajadzīgs, viņš varot cilvēkam ieteikt, kādas krāsas izvēlēties, izskaidrot galvenos telpu iekārtojuma principus un tamlīdzīgi.
Talants atvieglo dienestu
Māksla ne tikai padara dzīvi skaistāku, tā spēj arī atvieglot. Ģirts to vislabāk izjutis, dienot armijā. “Mani salīdzinājumā ar citiem īpaši daudz netrenkāja, bet ļāva nodarboties ar mākslu. Visiem biju draugs un ārkārtīgi vajadzīgs cilvēks,” Ģirts smejas. “Vienam vajadzēja gleznu, otram – apsveikuma kartīti, trešajam – interesanti noformētu pasta aploksni. Gatavoju arī dažādus plakātus, izkārtnes, krāsoju ceļa zīmes, signālstabiņus, veidoju dažādus uzrakstus. Tā es itin viegli pavadīju divus gadus.” Armijā pavadīto laiku Ģirts uzskata par labu dzīves skolu, jo ikviens pasūtījums bijis labs treniņš ne tikai rokai, bet arī iztēlei.
Zīmēt var iemācīt katru
Zīmējumus ar zīmuli, tušu un grafikas darbus pirms apmēram 10 vai 12 gadiem nomainījusi gleznotāja ota. Strādājot par vizuālās mākslas skolotāju Gulbenes mākslas skolā un Gulbenes vidusskolā, Ģirts pārliecinājies, ka zīmēt var iemācīt gandrīz katru cilvēku. Varbūt tikai 20 procenti no visas pasaules iedzīvotājiem ir tik netalantīgi, ka neesot vērts pūlēties.
“Tas, kam nepadodas uzzīmēt ainavu, veiksmīgi tiek galā ar tehnisko zīmējumu vai otrādi. Nedaudz sarežģītāk ir iemācīt gleznot, jo gleznošana saistās ar krāsām, bet ne visiem piemīt krāsu izjūta. Diemžēl bez tās nevar iztikt, jo citādāk darbs nebūs saistošs ne autoram, ne citiem,” saka Ģirts.
Viņš ievērojis, ka, salīdzinot ar zēniem, meitenes esot rūpīgākas un precīzākas, bet puiši – varbūt talantīgāki, bet slinkāki. To pierādījušas ne tikai zīmēšanas un gleznošanas nodarbības mākslas skolā, bet arī darbs ar dažādiem materiāliem. Viņš ir gandarīts, ja pēc mākslas skolas beigšanas vai vizuālās mākslas nodarbībām, audzēknim, kam nav dabas dota talanta, bet ir vēlēšanās, izdevies atklāt krāsu un līniju pasauli. “Lai tieši pateiktu: “Tu nekad neiemācīsies zīmēt!” jābūt galēji bezcerīgam variantam. Līdz šim tādus vārdus teikt nav nācies. Ceru, ka nenāksies, jo bērniem jāļauj izmēģināt,” piebilst Ģirts.
Atklājas iekšējā noskaņa
“Lai pievērstos jaunam mākslas darbam, ir jābūt noskaņojumam, vēlmei gleznot. Viss ir atkarīgs no ieceres, no tā, vai gleznā paustā tēma būs skumja vai priecīga un gaismas pilna. Tēmu darbam izvēlos, ieklausoties savās emocijās, arī iedziļinoties pasūtītāju vēlmēs. Man ir daudz pasūtījumu veidot gleznu par konkrētu tēmu. Pirms tam es izzinu, kādam cilvēkam tas domāts, kāda ir viņa gaume, vai darbam jābūt ainavai vai portretam,” stāsta mākslinieks.
Par vissarežģītāko mākslā viņš uzskata portretu gleznošanu, jo tam jābūt pareizam un līdzīgam tajā gleznotajam cilvēkam. Portretus Ģirts veido dažādi, liekot pozēt modelim, izmantojot konkrētās personas fotogrāfiju. Viņam nācies veidot arī sabiedrībā pazīstamu cilvēku portretus. Piemēram, bānīša simtgades pasākumā pēc pasūtījuma Ģirts zīmējis Anglijas un Zviedrijas vēstnieka portretus. Mākslinieks stāsta, ka ikviena cilvēka sejā iespējams saskatīt kaut ko tikai viņam raksturīgu. Divu vienādu cilvēku pasaulē neesot.
“Esmu mēģinājis gleznot arī pašportretu, ņemot talkā spoguli, vai vislabāk – atmiņu. Gleznot vai zīmēt pašam sevi ir visgrūtāk, jo cilvēks sevi pazīst, ir kritiskāks,” saka Ģirts. Viņš daudz trenējas, lai darbs izdotos. Dienā tās ir vismaz četras stundas.
Nebiedē lieli gleznojumi
Ģirtam bijuši piedāvājumi dzīvoklī apgleznot sienas. Viens pasūtījums bijis Valmierā, kur kopējā interjera veidošanai nācies gleznot jūru un klintis. Sienas apgleznošana īpaši neatšķiroties no gleznām, tikai lielāks darba apjoms. Tam neesot nozīmes, vai darbs ir liels vai mazs, tam vienmēr jābūt detalizēti izstrādātam. Bijuši gadījumi, kad Ģirts atteicis pasūtījumu. Vainīga bijusi aizņemtība un paša oma. Gleznotājs piebilst, ka cenšoties saglabāt labu noskaņojumu, jo tā esot vieglāk dzīvot. Izpildot pasūtījuma darbus, viņš cenšoties koncentrēties, neļaujot vaļu emocijām. Ja tā nerīkotos, tad emocijas pakļautu krāsu toņus.
Visilgāk pie viena darba pavadītais laiks bijuši trīs mēneši. “Tas nenozīmē, ka visu šo laiku gleznoju. Uz kādu brīdi atlieku malā darbu, pēc tam pie tā atgriežos. Vismazāk atvēlētais laiks – trīs dienas un trīs stundas,” stāsta Ģirts. Viņš cenšoties veikumu nebojāt. Ja kāda glezna vai zīmējums nepatīkot, viņš to saglabājot, tā vietā radot jaunu.
Ģirts turpmākās idejas neatklāj, bet to viņam esot daudz. Arī Gulbenē esot cilvēki, kuru portretus viņš labprāt uzgleznotu.
Ietekmei nepakļaujas
Gleznotāja darbi bijuši apskatāmi vairākās izstādēs, bet viņš uzskata, ka nozīmīgākās vēl priekšā. Precīzu aprēķinu neesot, bet darbu skaits sniedzoties pāri tūkstotim. Ģirts necenšoties ietekmēties no citiem māksliniekiem, bet saglabā individualitāti. Latvijā par autoritāti Ģirts uzskata gleznotāju Miervaldi Poli, raksturojot viņu kā ģeniālu fotoreālistu, jo gleznu grūti atšķirt no fotogrāfijas. Lai tā gleznotu, jābūt ļoti talantīgam.
“Esmu tikai nedaudz talantīgs. Līdz ģēnijam man vēl ir ļoti tālu. Diezin vai būs līdzēts pat ar pārmērīgu centību,” smejas Ģirts. Viņš beidzis arī Mākslas akadēmiju, kur diplomdarba vadītājs bijis mākslinieks Gunārs Krollis, kurš, pirmo reizi uzlūkojot Ģirta darbus, bijis izbrīnīts par to savdabību. “Nekad neesmu tiecies pēc dzīves Rīgā. Tā priekš manis ir pārāk trokšņaina pilsēta. Labāk būt mākslas karalim mazā pilsētā, nekā pavalstniekam lielā,” saka Ģirts.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Ģirts Jogurs.
– Dzimis: Gulbenē.
– Mācījies: Gulbenes vidusskolā, Rēzeknes mākslas vidusskolā, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā.
– Darbs: neilgi strādājis par skolotāju kādreizējā Gulbenes pamatskolā, pēc atgriešanās no obligātā karadienesta strādājis izdevniecībā par grāmatu ilustratoru, šobrīd strādā par vizuālās mākslas skolotāju Gulbenes vidusskolā un pedagogu Gulbenes mākslas skolā.
– Patīk: zīmēt, gleznot, nodarboties ar sportu, ceļot, braukt ar velosipēdu un laivu.
– Sabiedriskās aktivitātes: darbojas Gulbenes Tautas teātrī.
– Lielākā vēlēšanās: papildināt zināšanas glezniecībā un citās mākslas jomās.
