Vispirms ar cilvēkiem sastopas Noras Ikstenas smaids, tam seko viņa pati – ārēji vienkārša, bet iekšēji dziļām izjūtām un pārdzīvojumiem bagāta sieviete, kas ikdienišķu cilvēku izjūtas un notikumus spēj padarīt neaizmirstamus..
Vispirms ar cilvēkiem sastopas Noras Ikstenas smaids, tam seko viņa pati – ārēji vienkārša, bet iekšēji dziļām izjūtām un pārdzīvojumiem bagāta sieviete, kas ikdienišķu cilvēku izjūtas un notikumus spēj padarīt neaizmirstamus, liekot ikvienam domāt par to, ko nozīmē patiesa mīlestība un brīvība, cik vērta ir cilvēka dzīvība un nāve. Rakstniece it kā paņem pie rokas lasītājus un nesteidzīgi ieved savu izjūtu pasaulē, kas patiesībā ir mūsu pašu izjūtas, ko esam ļāvuši viņai iepazīt.
Nora Ikstena uzskata, ka literatūrai nav jābūt visaptverošai un globālai, jo lasītāju gaume ir atšķirīga. Katram rakstniekam var būt savs lasītāju loks, jo literatūra nevar būt uzspiesta. Arī viņa pati grāmatas nelasa lasīšanas dēļ. Nora tās izbauda un ir pārliecināta, ka literatūra, ko cilvēks izvēlas lasīt, nav nejauša. Viņa labprāt lasa stāstus, jo tie cilvēkam vispirms ļauj pasauli iepazīt pa daļām, lai veidotu vienotu koptēlu. Noras literāro darbu varoņi ir ikdienā sastapti ļaudis, tāpēc viņa īpaši tos nemeklē. Pat nejaušas blakussēdētājas autobusā stāstītais var kļūt par jaunas grāmatas vadmotīvu.
“Esmu tikusies ar lasītājiem dažādās auditorijās, labprāt uzklausot, ko viņi par mani domā, jo šie izteikumi rakstnieku norūda,” saka N.Ikstena. Viņa atzīst, ka nekad nav bijis vienalga, kāda ir apkārtējo cilvēku dzīves realitāte, ko viņa pārveidojusi savos darbos. Tā vienmēr vairāk vai mazāk ir skārusi autori personīgi. Rakstniecei piemīt spēja cieši “saaugt” ar grāmatas varoņiem.
Interesantais rodas nejauši
Šobrīd Nora iesaistījusies interesantā projektā, kas radies nejauši. Pirms pusotra gada viņu sameklējis kino zinātnieks Bruno Aščuks, kurš kļuvis par neatkarīgo kinoproducentu, un teicis, ka nolēmis veidot animācijas filmu. “Pirmajā brīdī nodomāju: “Vai, Nora, tev jau pienācis laiks rakstīt scenārijus multfilmām?” Kopā ar Bruno aizbraucām uz Dzirciema ielu Rīgā, kur mazā vienistabas dzīvoklī ratiņkrēslā sēdēja sīka sirma kundzīte Irēna Pilhe. Izrādījās, ka viņa no 1940. līdz 1980.gadam ir zīmējusi dienasgrāmatu. Zīmējumi ir fantastiski un apbrīnojami labi saglabājušies daudzās kladēs. Zem zīmējumiem, kas būtībā ir šīs sievietes dzīve, ir paraksti. Apbrīnojama ir I.Pilhes (Čiža) vieglā, priecīgā dzīves uztvere un cauri gadiem saglabātā humora izjūta,” stāsta N.Ikstena un labprāt lasa fragmentus, kas tapuši, pierakstot Čiža stāstījumu. Rakstnieci pārsteigusi vecās sievietes spēja uz notikumiem, kas skāruši viņas dzīvi, raudzīties objektīvi, nenosodoši. “Es nespēju ražot romānu gadā. Man ir vajadzīgs arī kaut kas cits, atšķirīgs, un Čiža ir šis atšķirīgais,” saka Nora.
Mūža skaistākā dāvana
Par skaistāko dāvanu līdzšinējā mūžā N.Ikstena uzskata kāda 13 gadus veca zēna Kaspara tamborētu pūķīti. Šādu dāvanu rakstniece nekad nesaņemtu, ja nebūtu kļuvusi par Hansa Kristiana Andersena vēstnieci Latvijā. Tas ir goda tituls, ko Dānija piešķīrusi 50 cilvēkiem pasaulē.
“Mēs visi esam izauguši kopā ar Andersena pasakām, tāpēc par veiksmīgāko piemēru Andersena pasaku gadam Latvijā uzskatu bērnu sacerētās pasakas. Būtībā tā ir šodienas realitāte, kas skatīta bērna acīm, jo viņi rakstīja pasakas par mūsdienu Latviju. To Latviju, kad darbā aizņemtie vecāki bērnus kā kartupeļu maisus satupina pie televizora. Mani šokēja, ka liela daļa pasaku beidzās tā, ka varonis aiziet citā pasaulē. Padsmitgadnieku vecums ir laiks, kad pasaule rādās drūmās krāsās. Ja bērns pasaku ar tādām beigām raksta publiskam konkursam, tas nozīmē, ka viņa dzīvē kaut kas nav kārtībā. Pasakas iespiešanai piedāvāju kādai Latvijas izdevniecībai, bet pirmajā reizē saņēmu atteikumu. Ceru, ka tomēr tās tiks izdotas, jo Inese Zandere ir nodibinājusi izdevniecību “Liels vai mazs”. Būdama vēstniece, daudz braucu uz skolām un tikos ar bērniem, kas piedalījās konkursā. Aprīlī Kopenhāgenā piedalīšos Andersena jubilejas svinībās,” stāsta N.Ikstena.
Daudz bēdīgu dzīvesstāstu
Interesanti, ka literātes daiļradē ir daudz skumju dzīvesstāstu. Nora uzskata, ka galvenais nav tas, ka dzīvē ir daudz bēdīgu notikumu un stāstu, bet tas, kā tiekam tiem pāri. “Man pilnā mērā piemīt pozitīvs dzīves skatījums. Ja tā nebūtu, es nestāvētu lasītāju priekšā. Zinu daudz gadījumu, kad cilvēks ir bijis vislabākais un visgudrākais, bet nemitīga atrašanās šā viļņa galotnē ir riskanta. Daudzi salūzt, neiztur slavas zaudējumu, tāpēc savās grāmatās cenšos rādīt tos, kas pēc zaudējuma spēj atkal pacelties augšup, neļaujoties fatālai depresijai,” stāsta rakstniece. Viņas grāmatas nav izklaidējošas, bet rosina pārdomas. N.Ikstena bilst, ka rakstīšanas process nav viegls. Ir vajadzīgs abpusējs uzticēšanās process. Ar sirdi un dvēseli ir jāmīl darba personāžs. Arī citu autoru darbos Nora meklē emocionālu pārdzīvojumu, jo kārtīga izraudāšanās nav nekas slikts. Viņa nenoliedz, tikai pasmejas, ka literāro darbu varoņiem dzīvē esot prototipi. “Kāpēc man ļaudis jāizdomā, ja apkārt ir tik daudz cilvēku, no tiem katrs var kļūt par varoni,” uzskata vārda meistare. Viņa iedrošina, ka nelīdzinoties caururbjošam un visu atklājošam rentgena staram, kas izvērtē katru sastapto cilvēku, sak, derēs, nederēs. “Es gribu, lai cilvēki mani vairāk uztver kā Noru, nevis kā rakstnieci,” viņa piebilst.
Radusi laika piepildījumu
Nora stāsta, ka par rakstnieci neesot piedzimusi, bet par tādu kļuvusi, jo personiskajā dzīvē bijis periods, kad rakstīšana kļuvusi par laika piepildījumu un iekšējo izjūtu izteicēju. Veidojušies vārdi, virknējušies teikumos, rezultātā – stāsti. Tajos Nora neatsakās no metaforām, jo mīl izteikties līdzībās, uzskatot, ka ne vienmēr vēlama vieglā puķu, vajadzīga arī smagā baļķu valoda.
Rakstniecei vienmēr bijis būtiski apzināties, ko drīkst, ko nedrīkst runāt, kas ir tas, ko no citu cilvēku dzīves drīkst literatūrā pārradīt. N.Ikstena atzīst, ka kritiķi visnegatīvāk novērtējuši romānu “Jaunavas mācība”, tomēr ir pārliecināta, ka šai dzīves mācībai katram ir jāiziet cauri.
Rakstniece nebaidās darbos izmantot arī lībiešu vārdus, jo uzskata, ka jebkurā literārā darba tulkojumā tie paliks nemainīgi, ļaujot lībiešu valodai vismaz tā skanēt mūžīgi. Arī bērnu literatūrai viņa šobrīd nav domājusi pievērsties, jo tai vajadzīgs cits dzīves skatījums. Pat tās pasakas, kas tapušas, Norai kādu laiku dzīvojot kalnu namiņā Norvēģijā, ir pasakas pieaugušajiem.
Nav iespējams pateikt patiesību
N.Ikstena ir vairāku biogrāfisko romānu autore, tomēr tos viņa neuzskata par savu lielāko veiksmi, jo, rakstot biogrāfisko romānu cilvēka dzīves laikā, par viņu nav iespējams pateikt visu patiesību. Galvenajam varonim vienmēr ir tiesības no kaut kā norobežoties un atteikties, kaut ko pateikt vai nepateikt. Konkrētas personības aprakstītājs vienmēr ir ķīlnieks, kam nav nekādu tiesību. Nora atklāj, ka grāmata par miljonāru no Kanādas Bruni Rubesu ir bijusi viņas skola, jo viņš maksājis par rakstnieces prasmi Rietumu pasaules uzskatu sasaistīt ar latvisko.
“Mēs strādājām kopā, tāpēc arī rezultāts bija tāds, kā Brunis to vēlējās. Citādāk bija ar Māru Zālīti, kas izrādījās par mani gudrāka, lai gan man pašai šķita, ka esmu atvērusi durvis uz viņas uzticēšanos. Tas nav labs stils – rakstīt biogrāfisku romānu par dzīvu cilvēku,” saka Nora. Viņa pārliecinājusies, ka teikt patiesību ne vienmēr ir glaimojoši, bet tas ir jādara ar lielu atbildības sajūtu. Ja autors ievēro šo patiesību, tad top vislabākie biogrāfiskie romāni. “Tomēr vispareizāk rīkojas rakstnieks Dzintars Sodums. Visi viņa romāni ir arī viņa dzīve,” piebilst N.Ikstena.
Nebaidās mainīt dzīvi
Rakstniece ir drosmīga, jo nebaidās mainīt ne tikai savu, bet arī personāžu dzīvi. “Mainīt savu dzīvi, jūtot, ka apkārtējie apstākļi un cilvēki tevi smacē, nav vienkārši, bet, ja man jāizvēlas – dzīvot vai izlikties dzīvojam, es izvēlos pirmo, lai kādas tam būtu sekas,” saka Nora. Viņa pieder cilvēkiem, kas nemēdz liekuļot un melot, bet dzīvo saskaņā ar sevi.
Literāte drosmīgi rīkojas arī stāstos un romānos. Viņa kā piemēru min stāstu par kādu 60 gadus vecu prostitūtu, kas apstādina automašīnas netālu no Ikšķiles. “Šī sieviete vēl ir dzīva un joprojām stāv ierastajā vietā, bet savā stāstā viņu esmu nomušījusi. Viņa to nekad neuzzinās un droši vien arī stāstu nekad neizlasīs. Viss sākās ar to, ka viņa apstādināja arī mana vīra automašīnu, viņam no Rīgas braucot uz Ikšķili. Kādu brīdi braukusi, pasažiere vaicājusi, vai vīrs nevēlas cigareti, vēl pēc brīža interesējusies, vai viņš nevēlas intīmos pakalpojumus. Saņēmusi noliedzošu atbildi, sieviete lūgusi pieturēt automašīnu netālu no Ikšķiles. Pēc šā atgadījuma abi ar vīru, braucot uz Rīgu, sākām šo sievieti ievērot. Man radās teorija, kāpēc viņa vienmēr stāv vienā un tajā pašā vietā. Manuprāt, viņa šoferiem ir savs čoms. Tā no parasta, it kā nejauša dzīves fakta, rodas stāsta sižets. Tik vienkārši,” saka N.Ikstena.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Nora Ikstena
– Dzimusi: 1969. gadā.
– Izglītība: Rīgas 7.vidusskola, Latvijas Universitātē Filoloģijas fakultātē studē filoloģiju.
– Darbs: No 1993. līdz 1998.gadam strādā žurnālā “Karogs”, ir Valsts Kultūrkapitāla fonda valdes locekle, iecelta par H.K. Andersena vēstnieci Latvijā.
– Radošā darbība: 1995.gadā izdots stāstu krājums “Nieki un izpriecas”, 1997.gadā – stāsti “Maldīgas romances”, 1998.gadā – romāns “Dzīves svinēšana”, kas tulkots igauņu valodā, 2001.gadā – romāns “Jaunavas mācība”, kas 2005.gada 24.janvārī pārtulkots lietuviski. 2004.gadā – stāstu krājums “Dzīves stāsti”. šobrīd strādā pie jauna darba par Čižu – īstajā vārdā Irēnu Pilhi, kas savu dzīves dienasgrāmatu veidojusi kā zīmējumu sēriju. Sadarbībā ar režisoru Edmundu Jansonu paralēli top arī dokumentāla multiplikācijas filma par Čižu. Uzrakstījusi biogrāfisku romānu par dzejnieci Māru Zālīti, miljonāru Bruno Rubesu un dejotāju Viju Vētru. Izdots pasaku krājums “Piparotas pasaciņas pieaugušajiem”.
