Kā tas lauku godībās parasts, tā saucamo pagasta inteliģenci arvien lūdz pie pirmā galda.
Kā tas lauku godībās parasts, tā saucamo pagasta inteliģenci arvien lūdz pie pirmā galda. Bet, kad pirmā galda viesi paēduši un vajag celties, lai dotu vietas otrajam un trešajam galdam, tad Kāpostiņš nekad neceļas. Viņš sēž un ēd bez jaudas pie visiem trim galdiem, aizbildinoties, ka šim tas laiks aizgājis runājoties un tā vēl nekas no namamātes garšīgā viruma neesot baudīts.
Īsts badakāsis! Kas tev liek pie galda tik daudz runāt? Paēd un ļauj arī citiem sēsties pie galda!
Visi skolēni, jautri triekdami, dodas uz Kāpostiņa kartupeļu lauku. Trešziemnieki, otrziemnieki papriekšu, pirmziemnieki nopakaļ. Bet Ernis paslepus iezogas atejas vietā un nerādās, iekams tas ar bērnu pulciņu nav uz tīruma.
Brīnums, māte mani atveda uz skolu, lai mācītos grāmatā, bet skolā liek tupeņus rakt, – nevar vien nobrīnīties Ernis, ieiedams atpakaļ klasē. Rīt, parīt varbūt arī mēsli būs jāizved uz papuves, un tā no mācīšanās grāmatā nekā.
Bet ko lai tagad Ernis klasē dara? Garlaicīgi. Traki garlaicīgi! Visi uz lauka, kaut jel viens būtu palicis kopā ar viņu, tad varētu uzprasīt: – Ko tu proti? Kas tu tāds esi? Vai neiesim ar pirkstiem vilkties? Bet tagad staigā viens klasē starp tukšiem soliem, kur uz tevi tik stingri no sienas noraugās pats ķeizars un ķeizariene.
Ernis pieiet pie ērģelēm un sāk rīkoties ap tām. Cik lieliskas stabules! Pēc izskata tādas pašas kā baznīcai. Un izņemamas. Viena no tām jāpaņem – jāiebāž gultasmaisā. Būs nākamā vasarā ganos ko stabulēt. Ar tām kārklenīcām ne vilka nav; tikko nomauc – skan labi, bet, ja pastāv brīdi saulē, saraujas kā izpīpēts reps.
Drīz vien ērģelēs rodas haoss. Smalkās stabules sabāztas rupjo vietā, rupjās – smalko. Un viena stabule Ernim gultasmaisā apslēpta salmos.
Otrā rītā lūgšanas stundā liels tracis. Skolotājs Kāpostiņš nevar nospēlēt “Jēzus, nāci tu man par palīgu”. Tiek izraustīti visi reģistri, bet skaņas nāk kaucošas un atbaidošas.
