72. Šāds risinājums abus apmierināja. Mājup Dagnija gandrīz vai teciņiem skrēja, tik ļoti viņu ielīksmoja iespēja nodarboties ar ko tādu, kas varētu nest peļņu.
72.
Šāds risinājums abus apmierināja.
Mājup Dagnija gandrīz vai teciņiem skrēja, tik ļoti viņu ielīksmoja iespēja nodarboties ar ko tādu, kas varētu nest peļņu. Turklāt Jāzeps bija patīkams skolotājs. daudz patīkamāks, nekā sieviete būtu vēlējusies…
* * *
Trīs dienas bija pagājušas, un Olafs atkal sēdēja kafejnīcā. Sirds krūtīs nezin kādēļ dauzījās tā, ka ēdienam viņš nespēja pat pieskarties. Alus, kas vīrietim vienmēr sagādāja baudu, nu likās silts un pretīgs. Tāpat viņam derdzās bauda, ar kādu nedaudzie kafejnīcas apmeklētāji notiesāja karbonādes, desiņas, salātus un eļļā vārītu kartupeļu kaudzes. “Kā gan cilvēki var tā rīt,” Olafs pukojās, gluži piemirsdams, ka vēl pirms dažām nedēļām arī viņš pats tieši tāpat bija jūsmojis par ēdienu. Tovakar Olafs dusmojās uz visu pasauli, bet visvairāk tomēr pats uz sevi. Likās tik muļķīgi, ka mīlas lietās pieredzējis vīrietis nervozē par gaidāmo tikšanos gluži kā nejēgas zēns. Tomēr tā bija, un Olafs neko tur nevarēja padarīt. Nelīdzēja pat atvēsinošā doma: viņa sen jau visu aizmirsusi.
Imandra iebrāzās telpā kā svaiga gaisa plūsma. No īsā skatiena, ko sieviete veltīja Olafam, vīrietis saprata: viņa atceras! Šī atskārsme tik ļoti iepriecināja, ka Olafam bija krietni jāpiepūlas, lai nepielēktu kājās un neizstrādātu kādu jautru un mīļu muļķību. Siecietēm, kuras vīrietis bija aplidojis līdz šim, gluži labi patika, ja viņš, uz galda uzlēcis, tēloja rokzvaigzni, vai arī žonglēja ar glāzēm. Taču Olafs nebija pārliecināts, vai tas varētu patikt arī Imandrai. Viņš jutās kā botāniķis, kurš atradis skaistu, bet nepazīstamu ziedu. Lai to neiznīcinātu, bija jārīkojas saudzīgi un ļoti piesardzīgi.
Krietnu brīdi vīrietis sēdēja nepakustēdamies un rāmi sūca alu. No malas vērojot likās, ka nekas no telpā notiekošā viņu neinteresē. Tomēr ar acu kaktiņiem Olafs vērīgi sekoja katrai Imandras kustībai. Un viņa, uz vīrieti acis nepacēlusi, ar katru miesas šūnu izjuta šo skatienu. Dokumentus kārtodama, sieviete tāpēc bija izklaidīgāka nekā citām reizēm. Lai gan telpa nebija īpaši silta, vaigi viņai kvēloja. Pēkšņi Imandra pacēla galvu, īsi uzsmaidīja Olafam un viegli pamāja. Sirds vīrietim krūtīs iepukstējās straujāk. Sieviete taču viņu aicināja!
Imandra nozuda virtuves durvīs. Brīdi vērojis, vai kāds nav pamanījis viņu saskatīšanos, Olafs atbīdīja alus pudeli un piecēlās. Nesteidzīgi šķērsojis telpu, arī viņš iegāja virtuvē.
– Ejiet vien dziļāk, Imandra jūs jau gaida, – sveicienu atņēmusi, laipni paskaidroja saimniece. Dīvainā kārtā nu viņa vairs nebija tik bravūrīgi mutīga kā pirmo reizi tiekoties. Mazliet apjucis, Olafs nomurmināja kaut ko neskaidru un atvēra durvis uz mazo zāli.
Imandra viņu tiešām jau gaidīja. Krēslā ērti atzvēlusies un uz otra krēsla atzveltnes elkoni atbalstījusi, viņa smēķēja. Apaļais galds bija pārsteigts ar ķiršsarkanu galdautu un servēts divām personām. Trīs slaidu sveču sapņainajā gaismā sudrabaini laistījās nerūsoša tērauda galda piederumi un baltoja smalka auduma salvetes.
