Cilvēki vairs nevēlas dabisko, arvien vairāk tiek dota priekšroka kaut kam mākslīgam, neīstam… Vairs nepietiek ar to, ka tiek klonēti tikai dzīvnieki, to sāk darīt arī ar cilvēkiem. Ko gan tas dos?
Cilvēki vairs nevēlas dabisko, arvien vairāk tiek dota priekšroka kaut kam mākslīgam, neīstam… Vairs nepietiek ar to, ka tiek klonēti tikai dzīvnieki, to sāk darīt arī ar cilvēkiem. Ko gan tas dos? Arī pārtika tiek ģenētiski modificēta, lai gan zinātnieki uzskata, ka šie produkti ir bīstami un kaitīgi cilvēku veselībai. Mēs pat nezinām, kādu margarīnu, augļus un citus produktus izvēlēties. Vai tiešām bez šaubām varam lietot tikai to, kas izaudzēts personiskajā dārziņā un saimniecībā? Lai gan stipri apšaubāma ir pilsētas dārziņos izaudzētā raža, jo bieži vien šie mazdārziņi atrodas pie ielām.
Bet, ja tā padomā, cilvēki šo neīstumu ne tikai rada apkārtējā vidē, bet arī sevī. Šķiet, visi spēlē kaut kādu teātri, neviens vairs nav īsts un patiess. Kas gan ir iedalījis šīs lomas, ko mēs redzam apkārtējos? Negribas ticēt, ka tiešām tādi esam, nevis izliekamies. Kļūst pavisam skumji, kad cilvēki, kuri tev ikdienā ir apkārt, līdz ko tu aizgriezies, ir pavisam citādi – ar atšķirīgām domām, runām, darbiem… Un tad rodas jautājums, kad viņi ir īsti? Vai varbūt tādi viņi nav nekad? Ko šie cilvēki cenšas panākt vai pilnīgi pretēji – noslēpt?
Brīžiem šķiet, ka varbūt tā esmu es, kas nespēj cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Bet tad rodas jautājums, kāpēc man jāpieņem tie, kas spīdoši (varbūt arī ne tik spīdoši) spēlē kādu lomu savas dzīves teātrī? Kas cenšas izpatikt, bet pie pirmās izdevības nodod otru? Man gribas īstas un patiesas personas sev apkārt, kas pasaka to, ko domā un jūt, nevis kaut kādas priekšlaicīgi klonētas vai modificētas personas.
Varbūt tā ir mūsu nākotne, bet noteikti ne tagadne. Tāpēc būsim īsti!
