Gulbenes bibliotēkā 15.septembrī notika Eiropas kultūras vakars, kura tēma – “Pasakas un teikas mūsdienu Eiropā”.
Gulbenes bibliotēkā 15.septembrī notika Eiropas kultūras vakars, kura tēma – “Pasakas un teikas mūsdienu Eiropā”.
Pasākumā piedalījās filoloģijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadošais pētnieks Guntis Pakalns.
Kaut gan tiek uzskatīts, ka folklora ir cieši saistās ar nacionālajām īpatnībām, tomēr senatnē un mūsdienās tā ir internacionāla un kopīga vai līdzīga daudzām Eiropas tautām.
Vairāk nekā trīs stundu ilgajā pasākumā folkloras pētnieks klausītājiem pierādīja, ka folklora uzskatāma ne tikai par senatnes mantojumu, bet tā ir neatņemama tagadnes ikdienas kultūras daļa. G.Pakalns deva atbildi jautājumiem, kāpēc mūsdienās folkloras ir vairāk nekā senatnē, vai plašsaziņas līdzekļi ir folkloras draugi vai ienaidniekiem, vai pasakas paredzētas bērniem vai pieaugušajiem, kāpēc bērniem vajadzīgas teikas, kā paturēt prātā anekdotes un citiem.
Pasaka ir kompensācija
Viens G.Pakalna vaļasprieks ir anekdošu un teiku stāstīšana. Folkloras pētniecībai pievērsušies daudzi, bet viņš ir starp retajiem, kam interesē arī mūsdienu folklora. Zinātņu doktors uzskata, ka stāstu stāstīšana arī ir cilvēku pamatvajadzība, bet pasaka ir stāstu pamatveids.
“Pasakās atklājas mūsu vēlmes un cerības, tajās paužas tas, ko vēlamies redzēt. Piemēram, ļaudis, kas ir nabadzīgi, grib dzīvot bagāto un veiksmīgo cilvēku dzīvi. Ikdienā viņiem tas nav iespējams, tāpēc to izdzīvo ar pasakas palīdzību. Pasakām beigas vienmēr ir laimīgas, un tā uzskatāma par kompensāciju grūtajai dzīvei. Visas brīnumpasakas pazīmes piemīt televīzijas seriāliem. Pasaka diemžēl beidzas, bet seriāls – nekad. Mūsdienās cilvēki arvien vairāk spriež par dzīvi pēc masu saziņas līdzekļu radītajām un rādītajām “pasakām”, nevis no tiešiem kontaktiem ar citiem cilvēkiem. Mēs arvien mazāk zinām, kā reāli dzīvo citi. Gadās, ka par seriālu varoņu dzīvi cilvēki zina vairāk nekā par notikumiem tuvu radinieku dzīvē. Ļaudis no plašsaziņas līdzekļu piedāvājuma izvēlas un pērk to, ko grib redzēt un dzirdēt, to, kas ir interesanti un patīkami. Tomēr nereti tā ir šķietama un pielāgota pasaule. Arī reklāma ir īsa pasaciņa, kurā, piemēram, pozitīvais varonis tevi izglābj ar labo veļas pulveri vai biksīšu ieliktnīšiem, un tu kļūsti laimīga,” smejas G.Pakalns.
Veido priekšstatu par taisnīgumu
Viņš savulaik meklējis un pat stāstījis pasakas Latvijas radio raidījumam “Labu nakti”. Toreiz pētniekam radusies pārliecība, kas guvusi vēlāku apstiprinājumu, ka liela daļa vakara pasaciņas klausītāju ir mājsaimnieces, kurām nav otra televizora un kas tajā laikā virtuvē mazgā traukus. Bērni radio pasaciņas laikā skatās televīzijas raidījumus un filmas, kurās ir viss, kas ir pasakās – muļķu pasaku, šausmu stāstu un brīnumpasaku elementi – tikai daudz spilgtāki.
“Pasakās ir sakrājušies dažādu laiku priekšstati par taisnīgumu. Tās uzskatāmas par cilvēka dzīves spoguli neatkarīgi no tā, kādā zemes malā viņš dzīvo. Būtībā latviešiem nav īpatnēju pasaku sižetu,” pārliecinājies G.Pakalns. Izrādās, ka Eiropā pasaku pētnieki ir sanumurējuši visus pasaku sižetus. Pasaku tipu rādītājā līdz trīssimtajam numuram ir dzīvnieku pasakas, apmēram līdz 750 numuram brīnumpasakas, tad seko sadzīves pasakas un pasakas par muļķa velnu, kur ir grūti nosakāma robeža starp pasaku un anekdoti. Pavisam kopā ir apmēram seši līdz septiņi simti sižetu. Zinātnieki izpētījuši, ka brīnumpasakas uzbūvi var aprakstīt, izmantojot matemātisku formulu.
Piemīt terapijas efekts
G.Pakalns min dažādas pasaku skaidrošanas teorijas. Viena vērš uzmanību tam, kā pasakas atspoguļo cilvēku garīgo dzīvi ar simboliskiem tēliem, piemēram, cīņa ar briesmoni nozīmējot cīņu ar iekšējo briesmoni sevī. Cilvēkam izdodas to uzvarēt un viņš atbrīvo savu dvēseli no bailēm. Ārstējošs efekts var būt pašai pasakas stāstīšanai, kas ļauj stāstītājam izpaust tās noklusētās problēmas, kas mīt cilvēkā, piemēram, pasaka par vīru, kurš mežā cērt kokus, noķer čūsku un grib to mest ugunskurā, bet čūska sola vīram iemācīt dzīvnieku valodu. Vīrs čūsku palaiž brīvībā. Nākot mājās, viņš dzird, ka viņa suns sūdzas kaimiņa sunim, ka saimniece viņu slikti barojot. Saimnieks cērt dūri galdā, kāpēc tā, bet sieva grib zināt, kā vīrs to zina. Vīrs nedrīkst, to atklāt, jo tad jāmirst. Viņš jau gatavojas miršanai, bet pagalmā dzird gaili vistām sakām, ja viņš sievu ieklapētu, tai pārietu noslēpuma izzināšanas kāre un nevajadzētu mirt. Vīrs tā arī izdara. G.Pakalns šo pasaku stāstījis kādā seminārā, ļaujot klausītājiem to brīvi atstāstīt, un pārliecinājies, ka psihologi no šiem stāstījumiem varētu daudz ko uzzināt par mūsdienu cilvēku attiecībām un problēmām.
Anekdote ir situāciju māksla
G.Pakalns uzskata, ka pasaku jāprot stāstīt. Katrs cilvēks vienu un to pašu pasaku vai anekdoti izstāstīs citādāk. “Lai rastos labs stāstītājs, ir vajadzīgs labs klausītājs. Klausoties pasaku, cilvēks vienmēr sevi iedomājas galvenā varoņa lomā. Ne tikai pasakas, arī anekdotes vīrieši un sievietes stāsta atšķirīgi. Vai esat ievērojuši, cik aizrautīgi un azartiski vīrieši stāsta anekdotes, ja tās klausās sievietes. Savukārt sievietes anekdotes stāsta nolūkā, lai radītu savdabīgu intimitātes gaisotni. Ne visai daudz zinu, kādas anekdotes stāsta sievietes, kad vīriešu nav klāt, bet domāju, ka tās ir ne mazāk spēcīgas,” saka G.Pakalns. Viņš uzskata, ka anekdotes ir situāciju māksla. Ar to palīdzību iespējams pateikt to, ko nevar pasacīt tieši. Īstajā brīdī izstāstīta, tā palīdz atrisināt konfliktu vai arī uzlabot noskaņojumu.
Guntis spēj stāstīt anekdotes gandrīz bez pārtraukuma. Vidēji piecās minūtēs – viena anekdote. Viņš uzskata, katram cilvēkam būtu vajadzīgs savas anekdošu, pasaku un līdzību pūrs. Ja tāds ir, tad jebkurā situācijā vai kompānijā cilvēks ar īstajā brīdī izstāstītu stāstu vai anekdoti var gūt labvēlību, iepatikties, uzbrukt vai aizstāvēties.
“Daudzi saka, esot grūti atminēties anekdotes. Galvenais ir atcerēties tā saucamo atslēgas vārdu. Anekdotes kārtoju pa tematiem. Līdzīgi rīkojos ar atslēgas vārdiem. Tas palīdz trenēt atmiņu. Es parasti atmiņu trenēju pirms gulēt iešanas. Šis treniņš tāpat kā vecas anekdošu grāmatas labi palīdz pret bezmiegu,” smejas stāstnieks, teikto uzreiz papildinot ar anekdoti par to, ar ko govs atšķiras no narkomāna. Izrādās, ka abi lieto zāli, tikai katrs citādāk. G.Pakalna repertuārā ir arī padomju laika anekdotes, kad vajadzējis zināt, cik daudz un ko katram drīkst stāstīt. Par to liecina piemērs. Paziņa zvana paziņam un vaicā: “Vai lasīji šodienas “Pravdas” ievadrakstu?” Paziņa atbild, ka ir lasījis un vaicā, kas tajā tāds atrodams. Atbilde skan: “Tā nav telefona saruna!”
Latviešu pasaku tēvs
Tā džūkstenieti, pasaku un teiku vācēju Ansi Lerhi – Puškaiti, kas Džūkstē darbojies 19.gadsimta pēdējos divos gadu desmitos, dēvē G.Pakalns. Izradās, ka Džūkstes pagasts ir pirmais Latvijā, kur pierakstītas un jau 1891.gadā publicētas apmēram 250 pasakas un 100 teikas. A.Lerhs – Puškaitis te savācis krietni vairāk nekā 500 tā saucamās vēstītājas folkloras tekstus. Teikas vāktas arī vēlākajos gados, tāpēc A.Pakalns pamazām strādā pie grāmatas, kurā būtu apkopotas Džūkstes teikas un spoku stāsti. Ar šo grāmatu G.Pakalns vēlas uzskatāmi parādīt to, ka mūsdienu folkloras vākšana ar A.Lerhu – Puškaiti nebeidzas, ka tās veidotāji esam mēs visi kopā.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Guntis Pakalns.
Dzimis: 1959.gada 29.novembrī Talsos.
Izglītība: studējis Latvijas Universitātes Filoģijas fakultātē, iegūstot kvalifikāciju filologs, latviešu valodas un literatūras skolotājs, studējis aspirantūrā, 1992.gadā iegūstot filoģijas zinātņu doktora grādu.
Darbs: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves laborants, jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, tagad – vadošais pētnieks.
Pedagoģiskā pieredze: lasījis lekciju kursu Latvijas Universitātes Filoloģijas un Pedagoģijas fakultātē, Latvijas Kultūras akadēmijā, Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā. Daugavpils Universitātē. Vadījis dažādus kursus. Bijis viesdocents Minsteres Universitātes Baltijas Interdisciplināro studiju institūtā.
Sabiedriskie pienākumi: Valsts kultūrkapitāla fonda Tradicionālās kultūras nozares ekspertu komisijas loceklis. Ir apmēram 24 garāku zinātnisku rakstu autors, divu grāmatu sastādītājs, strādājis pie vairākiem nozīmīgiem projektiem, organizē bērnu folkloras festivālu “Pulkā eimu, pulkā teku”.
Ģimene: precējies, trīs bērni.
Vaļasprieks: pastaigas ar suni, anekdošu stāstīšana.
