Gulbeniete Estere Sīmane ir leģendārā čigānu barona Makša mazmeita. Viņa stāsta, ka skaisto vārdu viņai devusi mamma par godu savai krustmātei.
Gulbeniete Estere Sīmane ir leģendārā čigānu barona Makša mazmeita. Viņa stāsta, ka skaisto vārdu viņai devusi mamma par godu savai krustmātei. Ar vissiltākajām jūtām viņa atceras savu vecotēvu, kas mēdzis cienāt ar konfektēm svešus bērnus. “Viņam vienmēr kabatās bija konfektes,” saka Estere.
Maksis bijis labestīgs, nekad neesot nodarbojies ar apšaubāmām, tumšām lietām. Viņam bijis viens vienīgs dēls – Esteres tētis. Savukārt Makša dēlam ģimenē bijuši desmit bērni. Starp tiem arī Estere. Viņa ir sešu bērnu – piecu meitu un viena dēla – mamma. Esteres meitas dzīvo un strādā ārzemēs – dažādās Rietumeiropas valstīs.
“Ne tikai mani bērni, gandrīz puse Gulbenes čigānu ir aizbraukuši projām no šejienes. Tie ir skoloti, izglītoti cilvēki. Jauniešiem te nav darba. Gulbenē vēl turamies tikai mēs, vecie cilvēki,” saka Estere.
Vārds no latvietes, talants no čigānietes
“Mammas krustmāte bija latviete vārdā Estere. Kad es piedzimu, krustmāte pati lūgusi, lai dodot man Esteres vārdu. Tā arī notika. Vārds ir rets. Agrāk tā nemaz nebija kalendārā. Visām Esterēm dzīves centrā ir ģimene, rūpes par vīru un bērniem. Mans vīrs nelaikā nomira slimības dēļ. Bija labs cilvēks, muzikāls. Esmu viena. Manas meitas strādā ārzemēs – Vācijā, Norvēģijā. Man ir seši bērni un astoņi mazbērni, no kuriem četrus esmu palīdzējusi audzināt,” stāsta Estere.
Viņa par spīti sirdskaitei joprojām gribot un spējot būt atbalsts saviem bērniem un mazbērniem. “Paldies Dieviņam, visas grūtības pārvaru. Bērni man palīdz,” saka viņa.
Esteres dzīves un sievietes likteņa piepildījums ir viņas ģimene. Viņa visu mūžu ir bijusi namamāte, sieva, mamma, vecmāmiņa.
Visā Makša dzimtā tikai vienai čigānietei – Esteres mammai Ellai – bijušas gaišreģes spējas, prasme lasīt cilvēka likteni kārtīs.
“Viņa bija gudra, sievišķīga, maiga. Kārtīga sieviete,” saka Estere. Viņa esot vienīgā no desmit bērniem ir mantojusi mammas zīlnieces talantu. Taču dzīvē to reti likusi lietā. Ja nu vienīgi tad, kad padomu lūdzot tuvi un mīļi cilvēki. “Pareizi zīlēju kārtīs. Varu pat nezīlēt, paskatos uz cilvēku un varu pateikt viņa nākotni,” stāsta Estere. Kāds no tā labums? “Vajag, lai cilvēks tic tādām lietām. Lai uzticas cilvēkam, kam ir pareģa spējas. Tad var izvairīties no nevēlamā,” saka Estere.
Viņa bijusi un ir labākā padomdevēja saviem bērniem, mazbērniem. “Esmu pateikusi priekšā, kāda būs nākotne.”
Bērniem un mazbērniem vēl laimi un mīlu
Estere saka, ka agrāk čigāniem bija pierasts, ka savstarpēji jāprecas tikai tautiešiem. Tagad vairs tik stingru principu neesot. Čigānu asinis ir sajaukušās ar citu tautību asinīm. Čigāni saviem bērniem vēlot tikai vienu – laimi mīlestībā. Esteres bērnu lokā ir veiksmīgas savienības piemēri ar pretējā dzimuma partneri latvieti, norvēģi, grieķi. “Man ir znots latvietis – ideāls, kārtīgs cilvēks,” saka Estere.
Viņas mazmeita Čarita dzīvo Norvēģijā. Uz Gulbeni bija atbraukusi kopā ar dēliņu Kenanu īsi pirms Ziemassvētkiem. Laikrakstam viņa saka, ka savu nākotni saista ar Norvēģiju, lai gan sirdī vienmēr ir arī Gulbene. Reizēm esot sāpīgi domāt par dzimteni. Velkot uz šejieni atpakaļ.
“Ir doma, ka varētu dzīvot Gulbenē. Bet vai te man būtu nākotne?” prāto Čarita. Norvēģijā viņa dzīvojot jau ilgi, aizbrauca uz turieni kopā ar vecākiem, kad Gulbenē bija beigusi pamatskolas 6.klasi. “Man ir 19 gadu. Esmu jauna māmiņa, droši vien būšu arī jauna vecmāmiņa,” joko viņa. Čarita atzīst, ka vecāku lēmums braukt uz Norvēģiju nav bijis vienkāršs un viegls. “Tas ir grūti – aizbraukt uz valsti, ko nezini, mācīties runāt valodā, kuru nepārvaldi. Taču pie visa cilvēks pierod. Tagad es pārvaldu latviešu, krievu, čigānu, norvēģu un angļu valodu,” saka viņa. Ar divus gadus veco dēliņu Kenanu Čarita sarunājoties čigāniski, kā arī norvēģu valodā. Taču latviski puisītis nesaprotot.
Latvijā jūtas diskriminēti
Estere atzīst, ka čigānu tautībā, tāpat kā jebkurā citā, mēdz būt dažādi cilvēki. Taču pārsvarā čigāni esot savstarpēji izpalīdzīgi un draudzīgi.
“Sāp, ka uz čigāniem nereti raugās ar aizspriedumiem. Par savu dzimtu varu teikt, ka visi ir kārtīgi, skoloti cilvēki, luterāņi. Latvijā dzīvojam jau daudzās paaudzēs. Vecaistēvs Maksis nodzīvoja garu mūžu – līdz 100 gadiem. Mana meita beidza medicīnas skolu. Taču viņas pasē ierakstīta tautība – čigāniete. Kā to redz, tā neņem darbā. Tā nu nācās braukt meklēt darbu ārzemēs. Dēls Gulbenē atrast darbu nevar. Vai tas nav aizvainojoši?! Ar ko mēs, čigāni, atšķiramies no pamatiedzīvotājiem? Tikai ar to, ka ārēji esam tumšāki nekā citi, bet dvēselē mēs esam gaiši, piemēram, es nekad neturu ļaunu prātu uz otru cilvēku, lai ko viņš būtu nodarījis. Es nevaru būt ļauna! Es nevaru atriebties! Varbūt man vienkārši ir tāds raksturs? Kad mani kāds nepatiesi apvaino, es nodomāju, ka gan reiz tas cilvēks pats sapratīs. Reizēm esmu sagaidījusi un pieņēmusi atvainošanos. Tas ir svarīgi,” uzskata Estere.
Viņas mazmeita Čarita stāsta, ka Norvēģijā attieksme pret čigāniem ir diametrāli pretēja tai, kāda jāizjūt Latvijā. “Kamēr viesojāmies Gulbenē pirms Ziemassvētkiem, mans Norvēģijā dzimušais dēliņš guva rociņas traumu, mājās pakrītot. Bija jādodas uz slimnīcu, lai saņemtu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Uzņemšanas nodaļā divas reizes dzirdēju, kā tiek uzsvērta mana dēla tautība – čigāns. Tiešām nesaprotu, kāds tautībai sakars ar nepieciešamību saņemt medicīnisko palīdzību,” saka Čarita.
Saprot latviešu un krievu čigānus
Norvēģijā, kā stāsta Čarita, viņai nekad neesot nācies izjust atšķirību salīdzinājumā ar citu tautību pārstāvjiem. “Tur man jautā, no kurienes esmu. Saku – no Latvijas. Ar to pietiek. Savukārt Latvijā jūtos kā čigāniete,” stāsta Čarita. To viņa saka gan labā, gan sliktā nozīmē.
Vai patiesi Norvēģijā apkārtējie Čaritā neatpazīst čigānieti? Izrādās, ka ne. Atpazīst varbūt vienīgi citi šīs pašas tautības pārstāvji, savukārt cittautieši Čaritu notur par arābieti.
Ar interesi viņa vērojot čigānus Norvēģijā. Tie mēdzot būt gaišmataini, zilām acīm. Taču Čarita vienalga uzreiz atpazīstot tautiešus. Tiesa, viņu čigānu valodu meitene nesaprot. “Saprotu tikai latviešu un krievu čigānu valodu. Kad sarunājamies, savā valodā lietojam arī latviešu valodas vārdus. Tāpat rīkojas čigāni, kas dzīvo citās valstīs. Norvēģu čigāni lieto daudz norvēģu valodas vārdu,” saka Čarita.
Viņa esot mēģinājusi sarunāties ar norvēģu čigāniem. Varējusi saprast tikai dažus vārdus. Taču nekādu tautības kopību ar norvēģu čigāniem neesot jutusi.
Nekad nepaies garām paklupušajam
Estere saka, ka viņai nav pieņemama cietsirdīga attieksme pret cilvēku, lai vai cik nolaidies un vairumam nicināms liktos šis cilvēks. Gulbenē viņa vienmēr rūpējoties par kādu vecu sieviņu, kas ir ieslīgusi alkoholismā un nereti nodzer visu pensiju, bet pēc tam cieš badu.
“Agrāk dzīvojām kaimiņos. Reiz aizrādīju, lai netrokšņo, lai pieklusina savus viesus, jo viņi traucē mieru, neļauj citiem atpūsties. Par to mani nolamāja. Taču es ļaunā neņēmu. Bildu tikai, ka viņa savus ļaunos vārdus reiz nožēlos un vēl lūgs manu palīdzību. Tā arī notika. Es pārcēlos dzīvot citur. Tad vēl uz četriem mēnešiem aizbraucu pie bērniem uz Vāciju. Kad pārrados mājās, ļaudis ar īgnumu man teica, ka mana “draudzene” mirstot badā. Devos pie viņas. Sieviņa patiešām bija badā un nespēcīga, tādēļ vairs nevarēja piecelties no gultas. Laikam Dieviņš gribēja, lai es atgriežos mājās un glābju šo sievieti. Biju šokēta, ka neviens viņai nebija palīdzējis, neiedeva pat maizes gabaliņu. Sāku iet pie sieviņas ciemos katru dienu, baroju, aprūpēju, viņa atžirga. Pēc tam viņa raudāja un teica man paldies,” stāsta Estere.
Viņa ne reizi vien sastapusies ar citu cilvēku neizpratni: kāpēc gan vispār ir jāpalīdz cilvēkam, kas ir galīgi nodzēries! Daudzi atklāti saka, ka labāk ēdiena pārpalikumu izmet atkritumos, kaut tikai nebūtu jādod kādam dzērājam kaimiņos. Estere saka, ka ir grēks izmest ēdienu, bet palīdzēt kaimiņam nekad nevar būt grēks.
