Jau pusotru gadu gulbeniete Aiga Andrupe dzīvo un strādā Īrijas galvaspilsētā Dublinā. Kā un kāpēc viņa tur nokļuva?
Jau pusotru gadu gulbeniete Aiga Andrupe dzīvo un strādā Īrijas galvaspilsētā Dublinā. Kā un kāpēc viņa tur nokļuva? Aiga saka, ka viņai ir savs un, iespējams, atšķirīgs stāsts, salīdzinot ar citiem latviešiem, kas arī šobrīd ir Īrijā.
“Man tobrīd bija sajūta, ka mana dzīve stāv uz vietas, nekas nemainās. Es kā vāvere ritenī skrēju, bet uz priekšu netiku. Man gribējās dzīvē kaut ko mainīt. Mans tēvs mēdz teikt, ka reizēm ir vērts pakāpties soli atpakaļ, lai pēc tam varētu izdarīt lielu lēcienu uz priekšu,” stāsta Aiga.
Vispirms koledžā mācās valodu
Viņai bija 26 gadi, kad nolēmusi doties mācīties uz ārzemēm. Atteikusies no nokārtotās sadzīves Rīgā, no dzīvokļa, no ērtībām, pārdevusi visu, ko vien var, aizņēmusies vēl naudu no vecākiem, Aiga devās ceļā. “Tas, ka nokļuvu tieši Īrijā, Dublinā – tā ir tikai un vienīgi sagadīšanās. Mans mērķis bija Anglija. Šo valsti jau biju redzējusi kāda tūrisma brauciena laikā un iemīlējos tajā no pirmā acu skatiena. Taču sapratu, ka finansiāli nevarēšu “pavilkt”. Tāpēc izvēlējos Īriju, jo likās, ka tur cenas ir saprātīgākas, lai gan – jebkurā gadījumā cenas ir drausmīgas,” saka viņa.
Pirmie četri mēneši svešumā tika atdoti tikai un vienīgi mācībām. Aiga koledžā mācījās angļu valodu. Darīja to cītīgi, kā ejot uz darbu. Mācības sākās pulksten 9.00, bet mājās viņa pārnāca tikai pulksten 16.00.
“Gāju uz koledžu kā uz darbu. Vakaros mājās cītīgi mācījos, pildīju uzdoto. Tiesa, laikam biju pārāk cītīga. Man to pat pārmeta. Citi nesaprata, kāpēc es tā raujos. Viena pasniedzēja aizrādīja, ka es citos radot stresu. Taču Kembridžas universitātes eksāmenā angļu valodā cilvēkiem, kam šī nav dzimtā valoda, es ieguvu visaugstāko vērtējumu. Zinu, ka tagad ar mani lepojas koledžā, kurā es mācījos,” smaidot stāsta Aiga.
Pirmā darba pieredze – viesnīcā
Pēc koledžas pabeigšanas Aiga bijusi izvēles priekšā – atgriezties Latvijā vai palikt. Esot apzinājusies, ka angļu valodu vēl nepārzina tik labi, kā pašai gribētos.
“Esmu cilvēks, kam nekad nav pietiekami labi, vienmēr ir par maz zināšanu, vienmēr vajag vēl vairāk,” atzīst Aiga.
Taču nav bijis vairs naudas mācību turpināšanai, tāpēc viņa nolēmusi strādāt, lai praksē pielietotu valodas prasmes. Klusībā cerējusi strādāt juridiskajā birojā, tomēr sapratusi, ka uzreiz tas nenotiks. Vispirms Aiga mēnesi nostrādājusi par viesmīli viesnīcā.
“Tas bija Ziemassvētku laiks, kad uz mēnesi ņēma papildu darbiniekus viesnīcā apkalpošanai banketos. Mani pienākumi bija – atnes, padod, noliec, aiznes. Tā bija smaga pieredze. Kaut toreiz domāju, ka mana sportiskā forma ir diezgan laba, darbdienas beigās nereti likās – kājas nokritīs,” stāsta Aiga. Ja šāds darbs būtu jāveic ilgāk nekā mēnesi, viņa atgrieztos mājās.
Strādādama viesnīcā, viņa turpināja pētīt darba piedāvājumus un iesniegt CV visur, kur vien var. Vienā jaukā dienā atskanējis tālruņa zvans no kāda advokātu biroja. Aiga aizgājusi uz pārrunām un pēc desmit minūtēm saņēmusi apstiprinošu atbildi. Viņa bija pieņemta darbā uz pusslodzi.
“Tas bija pavisam niecīgs darbs. Biju palīgu palīgs. Manos pienākumos bija atrast lietas, nolikt tās, sakārtot. Vienkāršs darbs. Kad man piedāvāja to veikt, birojā sacīja, ka esmu kvalificēta speciāliste un diezin vai būšu piemērota tik vienkāršiem pienākumiem. Es par to nesatraucos, jo apzinājos, ka manas angļu valodas zināšanas ir vēl nepilnīgas,” atceras Aiga.
Darba devējs šo pieticību un vienlaikus arī jaunās darbinieces uzcītību ir novērtējis atzinīgi, jo turpmāk deva viņai pašpilnveides un izaugsmes iespēju.
“Kad gada nogalē devos uz Latviju svinēt Ziemassvētkus, man bija svarīga saruna ar darba devēju. Viņš vaicāja par maniem nākotnes plāniem. Atbildēju, kamēr mums kopā būs interesanti strādāt, tikmēr es te palikšu,” saka Aiga.
Ir starpniece latviešiem
Advokātu birojā, kurā Aiga strādā, vadītājs ieteicis piedāvāt kvalificētu juridisko palīdzību viesstrādniekiem no Latvijas. “Daudziem cilvēkiem no Latvijas, kas dzīvo un strādā Īrijā, ir nepietiekamas zināšanas angļu valodā. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ viņi kautrējas meklēt juridisko palīdzību,” saka Aiga.
Advokātu birojs tikās ar Latvijas vēstniecības darbiniekiem Īrijā, vienojoties, ka Aiga var būt starpnieks latviešiem, kam Īrijā ir nepieciešama juridiskā palīdzība. “Jau bijušas vairākas tādas lietas, kuras esam palīdzējuši risināt latviešiem. Jūtos noderīga,” stāsta jauniete.
Viņa piebilst, ka strādā birojā, kas nodarbojas tikai ar civillietām. Taču daudzi cilvēki zvanot un taujājot pēc padoma tieši krimināltiesību jautājumos. Tie ir aizdomās turētie vai apsūdzētie. Aiga saka: “Ja cilvēki tādas lietas darīja mājās, viņi tāpat rīkojas ārzemēs.” Gadījumi esot dažādi, arī “ļoti nesmukas lietas – narkotiku glabāšana, zādzības, braukšana reibumā un ceļu satiksmes negadījumu izraisīšana”.
Aiga netic tiem, kas stāsta briesmu lietas par attieksmi pret latviešiem Īrijā, piemēram, ka kāds piekauts par to, ka runājis latviski. Drīzāk tas viss varot būt saistīts ar parastiem konfliktiem dzērumā.
“Mani uzjautrina, ja cilvēki Latvijā šausminās par to, kā cilvēki dzer. Tad gribu teikt – jūs neesat redzējuši, kā to dara īri. Viņi dzer daudz vairāk. Taču neesmu redzējusi, ka īri dzērumā kādam sistu sejā vai krogā dalītu mantu, vai kā citādi neglīti uzvestos,” saka Aiga.
Daudz runā, maz cīnās
Aiga no sarunām ar latviešiem Īrijā ir sapratusi, ka lielākie pārdzīvojumi un pārestības saistās ar darba tiesību jomu. “Raksturīgākās pretenzijas – nav samaksāta nauda; nav samaksāts tik, cik solīts; strādātas virsstundas, par ko nav samaksāts; nepamatota atlaišana no darba. Taču tas viss – tikai sarunās, savstarpēji daloties pieredzē, žēlojoties. Reāli tikai viens cilvēks atnāca pie mums uz advokātu biroju un teica, ka mani nepamatoti atlaida no darba, nesamaksāja tik, cik vajadzēja. Šo lietu veiksmīgi esam pabeiguši ar izlīgumu. Domāju, ka abas puses ir apmierinātas,” stāsta Aiga.
Prakse liecinot, ka gados jaunāki cilvēki, sastopoties ar negācijām darbavietā Īrijā, parasti iet projām un meklē darbu citur, labākā vietā. Savukārt gados vecāki cilvēki samierinās. “Jaunie cilvēki ir vieglprātīgi. Savukārt gados vecāki cilvēki… To labi raksturoja kāda kundze, kas Latvijas vēstniecībā Dublinā piedalījās 18.novembra pasākumā un teica: “Ko lai dara, mēs, latvieši, esam tādi pacietīgi.” Tas izsaka visu. Latvieši pacieš pārestības,” klāsta Aiga.
Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka latvieši ir lepnāki par viesstrādniekiem no citām valstīm, piemēram, poļi esot gatavi strādāt par salīdzinoši ļoti zemu atalgojumu, saņemot pat mazāk par Īrijā noteikto minimumu. Oficiāla apstiprinājuma šādai informācijai gan neesot. Savukārt latvieši uz Īriju brauc ar devīzi: “Gribam nopelnīt!”
Latviešu valodu dzird arī ielās
Aigai darbdienās reti iznākot dzirdēt latviešu valodu, taču brīvdienās – gandrīz vienmēr. “Brīvdienas – sestdienas, svētdienas – ir laiks, kad visi dodas iepirkties. Tad dzirdu latviešu valodu. Ir pat gadījies, ka uz ielas “sazīmēju” pazīstamas sejas no Gulbenes. Ja mājās ne ar visiem paziņām sveicināmies un esam draugi, tad tur – Īrijā – cits citu atpazīstam un draudzīgi parunājamies. 18.novembrī Dublinā satiku gulbenieti Vitu, kas ir divus gadus par mani vecāka. Mēs kopā mācījāmies skolā. Mums bija interesanti parunāties,” saka Aiga.
Īrijā jaunajiem cilvēkiem no Latvijas, kas uz ārvalsti atbraukuši darba meklējumos, parasti nav augstākās izglītības, taču starp gados vecākiem strādniekiem ir skolotājas, bibliotekāres un citu profesiju pārstāves ar augstskolas diplomu. Cik varējis noprast, Īrijā neviena no šīm sievietēm nestrādā savā profesijā. Vai nebūs tā, ka drīz vairs Īrijā nebūs brīvu darba vietu, ko piedāvāt ārzemniekiem? “Man mirkļiem liekas, ka Īrija ir bezizmēra, jo tā stiepjas kā gumija. Taču domāju, ka drīz te būs pieprasīts tieši kvalificētais darbaspēks. Šobrīd gados jaunāki cilvēki angļu valodu apgūst ātrāk un labāk nekā mēs savulaik to darījām skolas gados. Angļu valodas zināšanas ir galvenais, kas vajadzīgs, lai darītu labāku darbu. Īrijā trūkst, piemēram, datorspeciālistu. Taču vienmēr šajā valstī būs kādam jāveic arī nekvalificēts darbs, jo īriem to veikt negribas,” saka Aiga.
Sadarbojas ar radio
Dzīvodama Dublinā, Aiga par turienes notikumiem jau divas reizes ir stāstījusi Latvijas Radio raidījumos. Starp tiem ir plašs gājiens Dublinā, kurā piedalījās aptuveni 40 000 iedzīvotāju, kas protestēja pret darbinieku atlaišanu un darba algas samazināšanu kādā uzņēmumā. Par šo pasākumu viņa pastāstīja radio.
“Sadarbība ar radio – tā man ir interesanta pieredze. Bieži esmu domājusi, vai esmu izdarījusi pareizo izvēli starp divām jomām, kas mani interesē, – jurisprudenci un žurnālistiku. Tagad man ir iespēja izmēģināt sevi abās profesijās vienlaikus. Man patīk būt lietas kursā un zināt, kas notiek. Man vienmēr par visu veidojas savs viedoklis. Es vienmēr smejos, ka man ir “garš deguns”,” saka Aiga.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Aiga Andrupe.
Dzimšanas vieta, laiks: Gulbene, 4.janvārī palika 28 gadi.
Izglītība: pabeigusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, ieguvusi maģistra grādu civiltiesībās.
Nodarbošanās: strādā par palīgu advokātu birojā Dublinā.
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies.
