Kad komunisti iebruka Malienā un dzīve pārkārtojās, arī skolu dzīvē radās neciešams trums. Lielāko daļu veco skolotāju atstādināja no vietām, nereti pat arestēja, jo tie esot “saģiftēti ar buržuāzijas ideoloģiju”, un viņu vietās iecēla galīgus nemākuļus.
Kad komunisti iebruka Malienā un dzīve pārkārtojās, arī skolu dzīvē radās neciešams trums. Lielāko daļu veco skolotāju atstādināja no vietām, nereti pat arestēja, jo tie esot “saģiftēti ar buržuāzijas ideoloģiju”, un viņu vietās iecēla galīgus nemākuļus. Bet pie komunistiem skolotāji varēja būt arī nemākuļi, ja tikai tie bija komunisti ar stingru apņemšanos strādāt jaunās pasaules celtniecības darbu uz komunistiskās solidaritātes pamatiem. Pagasta izpildkomiteja katrai skolai iecēla speciālu instruktoru, kas gādāja, lai skolēniem tiktu dota “plašā dzīve”, un tās virziena noteicēja būtu komunistu devīze – lielinieku programma. Nereti par instruktoriem iecēla kādreizējos noziedzniekus, ko cara laikā aizsūtīja tālu aiz Urāliem, bet tagad kopā ar komunistiem tie bija ieradušies savā pusē kā 1905.gada cīņu varoņi. Šie skolas “reformatori – instruktori” noliedza skolotājiem katru izglītības vajadzību, jo pietiekot tikai paskatīties apkārt dzīvē, ieklausīties tajā ar abām ausīm un varot skolēnus mācīt bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās. Minētie instruktori drīz vien skolu pārvērta par sapulču vietu, un galvenās – “kopīgas skolēnu un skolotāju sapulces”. Tajās skolēniem un skolotājiem bija jāapspriež un jāizšķir visi svarīgākie jautājumi skolas dzīvē. Bet, iekams nav atmiekšķējies cilvēka veselais prāts, katrs sapratīs, ko par lietām, kuras viņš pats vēl nav mācījies, var sacīt skolnieks? Tāpat jaunais skolotājs, kas tikai paguvis izlasīt komunistu programmu, iemācījies vienu skaļāku frāzi un ticis no grāvrača par skolotāju, paziņojot partijas komitejai: -Esmu komunists, tāpēc izpildīt līdzšinējos pienākumus profesijā man vairs nepieklājas. Dodiet man atbildīgāku nodarbošanos padomes darbā! Tā kā komunisti “no augšas” savām jaunajām skolām vēl nekādas programmas nebija izstrādājuši un vecā šķita novecojusi, tad ne jaunais instruktors, ne jaunpieņemtie skolotāji arī nezināja, ko lai bērniem māca. Vienīgi dziedāšanas skolotājiem bija darba pilnas rokas – vajadzēja mācīt revolucionārās dziesmas. Sāka darboties skolēnu dažādu klašu un pulciņu padomes, kas turpmāk noteica skolas iekšējo kārtību. Vispalaidnīgākiem skolēni un pa lielākai daļai no tiem, kas agrāk dažādu pārkāpumu dēļ bija izslēgti, tagad atgriežas skolā, lai turpinātu palaidnīgo dzīvi tālāk prom no vecāku acīm. Pēc instruktora pavēles skolotājiem šad un tad gan bija jāvada pa stundai, bet retais skolēns stundu noklausījās līdz galam. Nereti pulciņš skolnieku lepni paziņoja: – Mēs ģeogrāfiju nemācīsimies, jo tās zināšana veicina karavīros dezertēšanu! Un ne tikai zēni bija tā palaidņojušies, bet arī viens otrs skuķis paziņoja: – Pagaidām mēs negribam mācīties rakstīt, jo rakstītprasme veicina mīlestības vēstuļu rakstīšanu!
