Kelīna Klāna. Ieklausieties! Kā skan šie vārdi! Tajos mājo ekstravagance, Lubānas klānu atbalsis un pelēko dzērvju klaigas, četru vēju auri un dzīvē sastapto cilvēku likteņi.
Kelīna Klāna. Ieklausieties! Kā skan šie vārdi! Tajos mājo ekstravagance, Lubānas klānu atbalsis un pelēko dzērvju klaigas, četru vēju auri un dzīvē sastapto cilvēku likteņi. Rakstniece Kelīna Klāna, kam pieder 1999.gadā uzrakstītais romāns “Baltā odze” un divus gadus agrāk tapušais “Slota no tīreļa mirtēm”, kas apbalvots ar Eduarda Veidenbauma prēmiju, joprojām mīt dzimtajā Madonas rajona Ošupes pagastā.
Viņa uzskata, ka augstāko novērtējumu romānam devuši lauku cilvēki, jo tā ir grāmata zemei un tās ļaudīm. Par sevi Kelīna Klāna saka, esot tantuks no Lubānas klānmales vecumā, kad visi dzīves piespēlētie romāni ir izdzīvoti, tāpēc atliek tos sacerēt pašai.
Ir vienmēr gaidīta
“Esmu kļuvusi par tādu kā ciema slotu, kas kulstījusies no vienas sētas uz otru un runājusi ar cilvēkiem. Ieklausījusies viņos,” saka romānu autore, pagājušā gada nogalē ciemojoties Gulbenes bibliotēkas lasītāju kluba “Rondo” rīkotajā pasākumā. Uz tikšanos ar lasītājiem Kelīna Klāna ierodas vienmēr, kad ir aicināta un gaidīta.
Gulbenes rajonā viņa ciemojusies pirms pāris gadiem, bet Gulbenē – pirmo reizi. Toreiz, tiekoties ar tirzmaliešiem, viņa jutusies kā karaliene. Iemesls, kas mudinājis atbraukt arī uz Gulbeni, bijis romāns “Baltā odze”. Laikā, kad Kelīna Klāna tajā zīmējusi maniaka Cera tēlu, pavisam cits maniaks darījis nekrietni baisos darbus Gulbenē.
“Kolīdz mani pasauc, sev saku:”Večiņ, ja tevi sauc, tad brauc, jo Dievs vien zina, kad vēl sauks,” joko rakstniece, kam tuva ir skarbā un nežēlīgā dzīve, tuvas traģiskas cilvēku izjūtas, bet pašā jaušama oriģinalitāte, ekstravagantums un sulīga, neatkārtojama valoda.
Kā zaglīga žagata
“Par valodu mani slavēt nevajag. Slavējams ir mans dzimtais novads, tā ļaudis un viņu valoda, tā kolorītie tēli. Esmu kā zaglīga žagata, kas vārdu spīguļus savākusi vienā buntītē,” saka Kelīna un priecājas, ka viņas dzimto pagastu šķērso vēsturiskā zviedru un poļu zemes robeža, kas tomēr nav spējusi izskaust latviskās tradīcijas un ierašas. Ar tām Kelīna lepojas vienmēr. Viņa labprāt stāsta par cūku bērēm, kas ir neiedomājamas bez skābiem sutinātiem kāpostiem. “Tādu bēru nekur citur nebija. Visi kaimiņi tika aicināti. Ja kāds neatnāca, viņiem tāpat kāpostus aizsūtīja bļodiņā. Žēl, ka šodien šīs ieražas kopēji viens pēc otra aiziet mūžībā. Ko tik no viņiem nevarēja saklausīties,” saka Kelīna un min neskaitāmus tautas valodā iedzīvotus izteikumus. Piemēram, “zivs gandrīz beigta, bet tās asaka vēl dzīva”, tā Lubānā saka par šerpām večām, kam viss vienmēr slikti, vai “puisis tā nekas, tikai jumtiņš slīps” un citus.
Zināja, ka nauda ir viss
Kopš bērnu dienām Kelīna sapratusi, ka nauda ir viss, jo vecāki bijuši iebūvieši, tāpēc viņas bērnība – grūta, ar nežēlīgu darbu. “Es vienmēr sev kāroju sarkanu, jaunu kleitiņu. Tā arī to nekad nedabūju,” mazliet skumji saka Kelīna. Arī par visu raksturotajiem jaukajiem Kārļa Ulmaņa laikiem viņai nav laba ko sacīt, jo laukos patiesība bijusi cita. Viņa redzējusi latviešu lielsaimnieku “labestību” pret mazo ganiņu, tāpēc Kelīna vēl šodien nebeidz brīnīties, kā “Dieva zeme viņus nesusi”.
“Agrāk Lubāna bija posta vieta, kur visu mēģināja noslīcināt Lubāna ezers. No mājas uz māju cilvēki brauca ar laivu. Par sevi viņi teica: “Esam izauguši no zivs asakām. Zivis gandrīz zem gultas peldēja, bet zemnieks tās nedrīkstēja ķert,” stāsta Kelīna. Viņa vienmēr visus tuviniekus skubinājusi doties projām no klānmales tur, kur vieglāka dzīve, bet pati palikusi tai uzticīga. “Cilvēku dēļ paliku. Kas tagad būtu, ja arī es aizietu?” sev jautā Kelīna, šodien būdama vectēva brāļa zemes īpašniece. Vectēva brālis bijis saistīts ar caru Nikolaju, dzīvojis Petrogradā un nekad nav vēlējies zaudēt uzticību caram.
It kā spēlēdamās
“”Slotu no tīreļa mirtēm” 1997.gadā sasēju it kā spēlēdamās. Lauzu zaru pa zaram, nezinot, kas no tā iznāks – līgavas pušķis vai cūku siles stute. Baidījos, vai ievērošu romāna veidošanas principus, bet, kad pēc grāmatas izdošanas saņēmu lasītāju atzinīgās vēstules, jutos apreibusi no izdošanās prieka,” saka Kelīna. Viņa sevi uzskata par rakstnieci – amatieri, tāpēc bijis nepieņemams kritiķu teiktais, ka viņa “raksta kaitinoši manierīgā” valodā. “Tā ir grāmata zemei, cilvēkiem, mīlestībai, senču dzīvesziņai, tā apliecina cilvēka izturības mēru un nesaraujamās saites ar dzimto zemi,” darbu raksturo autore. Rakstniece Ilze Indrāne par to saka: “Kā slota no tīreļa mirtēm, pati sadegot, izrauš ogles un pelnus no krāsns, lai tur varētu cepties maize, tā zemnieks, pārdzīvodams visu kļūmīgo laikmetu kropļojumus, gājis piena un maizes ceļu, pats bieži vien melnu garozu krimzdams”. Romāns pārsteidz ar mākslinieciskumu, valodas krāšņumu, raksturu daudzveidību un latviskās dzīvesziņas pārbagātību.
Sākumā nebija mērķa
Kelīna Klāna stāsta, ka sākotnēji darbam nebijis īsta mērķa. Tas radies pēc tam. “Gribēju parādīt, cik liels ir zemnieks savā spēkā un izturībā. Vēroju zemnieku rokas, pirkstus, kas bijuši tik ilgi cirvja kātam apliekti, ka pat nāve nav spējusi tos iztaisnot,” saka autore. Viņa atceras, ka novadnieki ilgi prātojuši, vai Kelīna, romāna tēlus veidojot, viņiem būs iedevusi īstos vai izdomātos vārdus. Vēlējušies saukties īstajos, lai viss būtu skaidrs. “Tāpēc romāns novadniekos izraisīja vilšanos, jo it kā būtu, it kā nebūtu. Man vajadzēja skaidrot, kas ir literārs, kas sintezēts, kas reāls tēls,” stāsta Kelīna. “Slotu no tīreļa mirtēm” viņa uzrakstījusi neilgā laikā, jo rakstāmgaldā jau ilgāku laiku krājušies dažādi dzirdētā uzmetumi un piezīmes.
Izvirza četrus mērķus
Par 1999.gadā uzrakstīto romānu “Baltā odze” Kelīna Klāna saka – esot ar daudz ko neapmierināta un neizdarīto nevarot sev piedot, lai gan sižetiski romāns turpina pirmajā darbā aizsākto tēmu par cilvēku likteņiem. “Šim romānam bija četri mērķi. Es vēlējos paust protestu pret Latvijā pastāvošajiem likumiem, kas it kā cilvēcības vārdā dāvā saudzību necilvēkam. Gribēju atgādināt latviešu tautai sen zināmu patiesību, ka ļaunums nekad nedzimst pats no sevis. To vienmēr rada kāds cits ļaunums, kas bijis pirms tam. Ar romāna starpniecību es brīdinu šīsdienas varenos, ka ļaunums nekad nepaliek nesodīts, ka par to reiz vajadzēs atbildēt. Ja ne pašiem ļaunuma radītājiem, tad viņu pēcnācējiem. Tas ir nebeidzams pasaules lāsts. Man vajadzēja palīdzēt noskaidrot, cik tālu visa piedošana ir svēta un cildināma, kurā brīdī tā kļūst noziedzīga,” stāsta Kelīna. Viņas lielākā vēlēšanās likt saprast, lai katrs, kas dzimis šinī pasaulē, saņemtu kādu daļiņu laimes ne tikai augšā, aiz zvaigznēm aiziedams, bet ikdienā, zem šīm zvaigznēm dzīvodams.
Darbība rit klāna malā
“Baltās odzes” darbības vieta nemainās – tā pati klānu mala. Tikai šoreiz tas ir Svabadiešu ciems, par Blusu vai Blakšu spraugu nievāts nabadzīgs stūris, kam daudzi svešzemju sirotāji drasējuši pāri. Romānā tāda parādība – nelietība, kam uzdāvināta brīvība – pieņēmusies spēkā. Noziegums un sods, pāridarījums un atmaksa, grēks un piedošana – tāds ir sižeta risinājums. “Kopumā es tēloju skarbu un nežēlīgu dzīvi. Sūra ir svabadiešu ikdienas nabadzība – trūkst naudas bērnu skološanai un apģērbšanai, nav ar ko zemi apstrādāt, bet ne mazāk traģiskas ir cilvēku izjūtas,” saka Kelīna. Viņa piebilst, ka diemžēl pašlaik nekas neliecina, ka mēs ietu taisnības virzienā. Viņa netic vairs nevienam. “Brīžiem neticu pati sev. Tad ir tā, ka dzīvot negribas,” saka Kelīna.
Pēc dabas romantiķe
Sevi Kelīna raksturo kā sentimentālu romantiķi, kas gatava glāstīt visu pasauli, kam patīk, ja pašu glāsta. “Esmu impulsīva. Man nepatīk karstas un saulainas dienas. Esmu ēnmīlis, tāpēc man patīk bieza migla, jo tajā var sagaidīt brīnumus. Patīk mēness. Domas labāk raisās tumšās naktīs,” stāsta Kelīna. Viņas sapnis ir uzrakstīt savu “balto” grāmatu par bērnību, kas bijusi nabadzīga, bet cilvēku mīlestības pārpilna.
“Es vēl arvien dzīvoju tālajā kaktā. Dzīvoju un dzīvošu visu mūžu, jo te paliek visi man mīļie cilvēki,” saka rakstniece Kelīna Klāna.
