“Kaut pastalām kājās, bet brīvi.” Tā vai līdzīgi runāja daudzi tikai pirms padsmit gadiem. Tagad daļa no viņiem ir pastalās un brīvi. Brīvi no naudas. Par citām brīvībām šoreiz nerunāsim.
“Kaut pastalām kājās, bet brīvi.” Tā vai līdzīgi runāja daudzi tikai pirms padsmit gadiem. Tagad daļa no viņiem ir pastalās un brīvi. Brīvi no naudas. Par citām brīvībām šoreiz nerunāsim.
Cilvēks vispār ir atkarīgs no naudas. Tikai viens skaita santīmus, otrs – latus. Gan jau ir tādi, kas ikdienā arī latus neskaita. To, ka ir atšķirība, ļoti uzskatāmi var redzēt valsts galvaspilsētā – blakus ir jaunuzcelta vai moderni izremontēta ēka un galīgs monstrs, kurš pat nav pārkrāsots visus brīvvalsts pastāvēšanas gadus. To īpašniekiem kājās gan ir kas vērtīgāks par pastalām, naudas izteiksmē jau nu noteikti, un šie apavi maksā daudz vairāk nekā mēnesī saņem tie, kuri staigā pastalās un vecās lupatās. Nemaz nav jābrauc uz laukiem pētīt, kā cilvēki tiek galā ar eksistenciālām problēmām.
Saeimas priekšvēlēšanu gada nogalē un vēlēšanu gada sākumā daudz runā par Latvijas darbaspēka aizplūšanu uz ārzemēm, visvairāk pieminot Īriju. Runā vispār, vispārīgi. Aiz vārda “darbaspēks” ir taču cilvēks. Viens divi cilvēki. Īrijā esot apmēram 20 000. Daudz. Politiķiem daudz. Veselas 20 000 balsis. Kas ar tām notiks? Vienai ģimenei daudz ir arī tas viens tuvinieks, kurš dzīvo ārzemēs. Pelna tur vairāk, palīdz Latvijā esošajiem ģimenes locekļiem ar naudu.
Zemās algas gan nav vienīgais iemesls, kāpēc mūsu valsts iedzīvotāji dodas uz citu valsti. To apstiprina arī Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas dibinātās stratēģiskās analīzes komisijas starpdisciplinārs, uz kvalitatīvām metodēm balstīts pētījums “Latvija un brīva darbaspēka kustība. Īrijas piemērs”.
Kāds ievērojams mākslinieks (nevar minēt viņa vārdu, jo tā var būt gan slēptā reklāma, gan antireklāma) teica: “Iedotu man tos miljonus, es uzreiz pateiktu, kāpēc cilvēki brauc uz Īriju.” Jā, viņš gan jau notrallinātu tos miljonus un tā arī nespētu pateikt, ka ne jau zemās algas vien ir galvenais noteicējs, kāpēc cilvēki aizbrauc. Vēl ir ļoti daudzi iemesli – līdz galam nenokārtotās darba devēju un ņēmēju attiecības, sociālās garantijas. Arī problēmas ar ģimenes locekļiem. Vēl un vēl. Arī – atsvešinātība starp politisko varu un sabiedrību. Tikai – kas tos politiķus ielika politiskajā varā?
Politiķi tagad sākuši runāt par aizbraucējiem. Vai viņu attieksme mainās tāpat kā tagadējā Ministru prezidenta Aigara Kalvīša teiktais pirms pieciem gadiem un pavisam nesen – “lai bēg no Latvijas tie, kas ir patērētāji pēc būtības, no viņiem tāpat labuma nebūs” un “Latvijas ekonomikas straujā attīstība var būt apdraudēta, ja turpināsies darbaspēka aizplūšana”? Politiķi tagad runā. Vai tikai tas nav aizsākums tam turpinājumam, lai uzturētu savu statusu? Ne jau velti ir tāds teiciens – zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks, kur labāk. Un tie aktīvākie labākas dzīves meklētāji aizbrauc. Brauc ne tikai uz Īriju.
Pirms daudziem gadiem, nakšņojot kādā mazā Londonas viesnīcā, mūs pēkšņi krievu valodā uzrunāja apkalpotāja, viņa Londonā strādājot, lai palīdzētu meitai, kura palikusi Lietuvā. Toreiz nāca smiekli – viesnīcā jāstrādā par vienkāršu apteksni, lai materiāli palīdzētu meitai. Par ko lai tagad smejas?
Mūsu valsti atstāj ne tikai vecs darbaspēks, aizbrauc arī jaunieši. Nejauši dzirdēta saruna lika aizmirst visas politiķu izdarības, lai saglabātu savu statusu. Un arī naudu. Jaunie cilvēki runāja par vairākiem, kuri te pametuši augstskolas un strādā citā valstī, kur arī neizglītoti spēj nopelnīt vairāk un dzīvot labāk. “Cilvēks meklē, kur labāk.” Un tad viens sarunas dalībnieks pēkšņi jautāja – vai viņi atgriezīsies? Noteikta, apstiprinoša atbilde nesekoja. Kur tad tie jaunieši atgriezīsies? Valstī, kurā atkal uzaut pastalas? Un kas sakārtos šo valsti? Vecie, nekam vairs nederīgie, vai tie, kuri iegulda savu naudu dažādās ārzemju firmās?
Mūsu sabiedrība ir gudra mācīt citus. Par savu dzīvi gan reāli katram jāgādā pašam.
