Tauta un valoda senos laikos bija viens un tas pats – viens veselums. Šodien ir viena tauta, bet dažādas valodas.
Tauta un valoda senos laikos bija viens un tas pats – viens veselums. Šodien ir viena tauta, bet dažādas valodas. Cita pēc citas aizmirstībā dodas mazo tautu valodas.
To mūžs ir atkarīgs, cik ilgi konkrētās tautas pārstāvji tur godā savu valodu. Diemžēl arī latviešu valodai paredz 200 līdz 250 gadus, jo izrādās, ka latviešu valoda nav to valodu skaitā, ko par katru cenu vēlas saglabāt Eiropas Savienība.
“Latviešiem pašiem ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai saglabātu savu valodu,” pārliecināts valodu pētnieks Edgars Sīlis. Viņš ir Zojas Sīles, kas izveidojusi pirmo lībiešu “Ābeci”, dzīvesbiedrs. To pagājušajā gadā izdevusi Anitas Mellupes bezpelņas organizācija SIA “Likteņstāsti”.
Izdota pirmā “Ābece”
“Ābece”, kas nav domāta tikai lībiešiem, bet visiem latviešiem, izraisījusi ārkārtīgi lielu auditorijas interesi tāpēc vien, ka līdz šim neviens nebija uzdrošinājies to izveidot un izdot, tāpēc, ka tā ir interesanta ne tikai lieliem, bet arī maziem lasītājiem, tāpēc, ka dod ieskatu, kā savulaik dzīvojuši lībieši, kādas ir viņu tradīcijas, kā skan viņu valoda. Tā ir liecība tautai, kas savulaik bijusi neatņemama Latvijas sastāvdaļa, kas nodota Latvijas vēsturei un šodien atkal pamazām tiek celta godā.
Cilvēkiem, sākot pētīt savas dzimtas koku, bieži vien atklājas daudz interesanta un pārsteidzoša, tāpēc iespējams, ka arī starp mums mīt cilvēki, kuru senči cēlušies no lībiešiem, par kuriem Latvijā līdz šim bijis visai niecīgs priekšstats. Pamazām izzudusi arī lībiešu valoda. Tas, ka lībieši apmēram pirms divām paaudzēm pieņēmuši citu, konkrētajā gadījumā latviešu valodu, ir saprotami, jo cilvēks vienmēr izvēlas vieglāko ceļu. To, kas ļauj izskolot bērnus, mācīties augstskolā vai strādāt kolektīvā, kur visi runā latviski.
Ne visi šodienas lībieši vēlas ar lībiešu valodas mācīšanos apliecināt savu piederību tautai. Tie, kas to dara, tā arī nevar izskaidrot, kāpēc viņiem tas vajadzīgs. Tā ir nepārvarama vēlme iemācīties runāt senajā valodā, un viss.
Kā smiltis caur pirkstiem
“Valodas lielāko vērtību apzināmies tikai tad, kad tās vairs nav, bet, pašiem negaidot, mums tā ir vajadzīga. Kā smiltis caur pirkstiem aiztek lībiešu senču zars. Tas mums visiem spēkiem ir jāsargā,” uzstājoties dažādās auditorijās, saka E.Sīlis.
Savukārt A.Mellupe ir gandarīta, piemēram, par to, ka ļaudis atjauno senkapus, pēta pagastu vēsturi, pārliecinoties, ka vienai otrai pagasta mājai dots lībisks nosaukums.
“Latvijas teritorijā ir divas valodas. Apmēram pirms 150 gadiem radusies mūsdienu latviešu valoda un lībiešu valoda, kas datējama ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, kas ir starp senākajām valodām Eiropā. Tā pārgājusi no paaudzes uz paaudzi, bet šī pāriešana valodu diemžēl samaitā,” stāsta E.Sīlis.
Ar konkrētiem piemēriem viņš pierāda, ka arī šodien latvieši neiztiek bez vārdiem, kas nākuši no lībiešu valodas, piemēram, “ēdamistaba”, “guļamistaba” un citi. Kopumā no lībiešu valodas latviešu valodā ir apmēram 400 vārdi.
“Ar valodu vienmēr jābūt uzmanīgiem, jo mēs domājam jēdzienos, bet valoda šo domāšanu ārkārtīgi ietekmē. Par vienu lietu dažādās valodās runājoši cilvēki domā dažādi. Savulaik katrs lībietis runāja četrās valodās. Līdz 1918.gadam lībiešu un latviešu valoda bija vienādās pozīcijās, bet tad latviešu valodu Latvijā pasludināja par valsts valodu. Lībiešiem tajā laikā galvenokārt bija tikai naturālās saimniecības, kurās viņi nodarbojās ar zvejniecību un kravu pārvadājumiem, izmantojot ūdensceļus, tāpēc nebija tādas inteliģences pārstāvju, kas darinātu jaunvārdus,” stāsta E.Sīlis, kurš arī ir lībietis.
Gramatiku raksta 20 gadus
Nodarbojoties ar lībiešu valodas pētniecību, viņš pārliecinājies, ka lībiešu valodas morfoloģija atšķiras no latviešu valodas. Tai nav dzimtu. Lībiešu valodai nav arī kārtīgas, normētas sistēmas, tāpēc kāds igauņu valodnieks 20 gadus strādājis pie tā, lai uzrakstītu lībiešu valodas gramatikas valodu. Ļoti sarežģīta ir skaņu izruna, piemēram, lībiešu valodā burtu “o” izrunā sešos dažādos veidos. Lībiešu valodas rakstītie burti visprecīzāk ataino skaņas. Ar valodu noņēmušies kopumā apmēram 60 zinātnieki, rakstot disertācijas un tamlīdzīgi, bet tās visas – par sīkumiem. Viņi pārliecinājušies, ka nav viegli pierakstīt lībiešu valodu, kurai nav rakstības,” stāsta E.Sīlis. Viņš domā, ka labs filologs ir tikai tas, kas zina lībiešu un igauņu valodas pamatus.
Atšķirībā no latviešu valodas lībiešu valodā “c” skaņas apzīmēšanai nav atsevišķa burta, bet lieto burtus “t + s”. Nav vārdu ar “f” un “h”, līdzskaņu garumu rāda burtu dubultojums, piemēram ir “gg”. Lībiešu valodā vārds “nē” apzīmē “jā”, tas ir, piekrišanu. Kad lībietis runā latviski, “nē” kā noliegums ir pirmais, ko viņš pasaka jebkurā situācijā.
Lībiešu valodā ir sastopami seši burti – parastais, ar garumzīmi, ar punktiņu un garumzīmi, ar vilnīti, ar vilnīti un garumzīmi. Šajā valodā darbības vārdiem nav nākotnes formas. Par to, vai darbība jau notikusi vai vēl notiks, var uzzināt tikai no konteksta, piemēram, “šodien es iet uz baznīcu, rīt es iet jūrā”. Lībiešu valodā ir tikai viens darbības vārds, kam veidojama nākotnes forma “līdo” jeb “būt”.
Atzina skaistas tradīcijas
Ikvienas tautas bagātība ir tās tradīcijas. Tādas ir arī lībiešiem. Senatnē viņi, tāpat kā igauņi un somi, godāja putnus. Pavasarī, Lieldienu rītā, lībiešu jaunieši devās uz jūras krastu. Viņi piekrastes smiltīs iesprauda eglīti un ar dziesmu sauca putnus mājup lībiešu jūrmalā. Mārtiņos lībieši gāja ķekatās, tā viņiem bija būtiska pašapliecināšanās, jo apkārtnes latvieši šādu tradīciju nepazina. Ap Mārtiņiem maskās staigāja arī somi un karēļi, tāpēc ir pamats uzskatīt, ka lībiešu ķekatu tradīcijām ir senas saknes. Ķekatās gāja galvenokārt puiši. Mugurā viņiem bija lieli, uz kreiso pusi apgriezti kažoki ar salmu apsējiem un astēm. Maskas darināja no tāss vai papīra. Mārtiņu ķekatnieki izskatījās briesmīgi, jo ar tiem biedēja bērnus.
Lībieši dzīvoja ar pārliecību, ka viņiem visapkārt ir mātes, piemēram, Jūras māte dzīvo jūrā, tāpēc tai jādod ziedojums – sarkani dzīpari.
Zemes saimniece ir Zemes māte. Vēja mātei ir palaidnīgi bērni, jo taisa vēju, Siltuma māte sniedz siltumu, jo viņai rokā ir saules vācele. Ganu māte palīdz ganiņiem.
***
Populāri cilvēki – lībieši
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga. Viņas vecāki ir lībieši no Doles.
Latvijas valsts himnas “Dievs, svētī Latviju!” autors Kārlis Baumanis.
Komponists Raimonds Pauls, kura vecāki ir lībieši.
Pasaules apceļotājs, kādreizējais ministrs Māris Gailis.
Lībiešu dzimtai pieder Induļa Emša dzimta, kā arī diriģenta Jāņa Ērenštreita dzimta.
Aizsardzības ministra pienākumu izpildītājs Krišjānis Kariņš un citi.
***
Fakti
Lībieši ir sensena Latvijas pamattautība, kas 12. un 13.gadsimtā apdzīvoja Vidzemi Daugavas un Gaujas lejtecē, Rietumvidzemi un Ziemeļvidzemi. Teritorijas austrumu robeža veidojās līnijā Burtnieku ezers – Aizkraukle. Kurzemē lībieši mita plašos apvidos Ventas lejteces labajā krastā – no Abavas grīvas līdz jūrai, Baltijas jūras piekrastē – no Ventas grīvas līdz Kolkai, Rīgas jūras līcī – no Kolkas līdz Lapmežciemam. Šajās vietās vēl arvien saglabājies latviešu valodas lībiskais dialekts. Mūsdienās lībieši dzīvo galvenokārt Rīgā, Ventspilī un Kolkas pagastā.
Lībiešu valoda – atšķirībā no latviešu valodas, kura ietilpst indoeiropiešu valodas saimē,- pieder somugru valodu Baltijas jūras somu valodām. Šajā grupā ietilpst arī igauņu, votu, somu, ižo, karēļu un vepsu valoda. Viena kopīga iezīme ir “o” skaņa.
Zinātnieki domā, ka 12. un 13.gadsimta mijā Latvijā dzīvojuši apmēram 20 000 lībiešu.
1852.gadā Ziemeļkurzemē saskaitīti 2324 lībieši, kas runājuši tikai lībiešu valodā.
1935.gadā tautas skaitīšana Latvijā atzīmējusi 944 lībiešus.
1959.gadā Latvijas PSR tautas skaitīšanā tautību lībietis atzinuši 185 cilvēki, no tiem lībiešu valodu pratuši 87.
1999.gadā par lībiešiem sevi atkal atzinuši 185 cilvēki.
Pēdējais jauno lībiešu zinātnieku atzinums: par lībiešu dzimto valodu ir kļuvusi latviešu valoda.
Lībieši pašnosaukumā “rāndalist” (jūrmalnieki), “kalāmīed” (zvejnieki), tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kuru senči, iespējams, te dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem.
Vārds “lībieši” minēts 12.gadsimta Kijevas Pečoru lielklostera mūka Nestora hronikā “Pagājušo laiku stāsts”.
Indriķa hronikā 13.gadsimtā – pirmajā nozīmīgajā lībiešu vēstures avotā – aprakstīts, kā lībieši pieņēma kristīgo ticību, minētas tā laika lībiešu vēsturiskās personas Ako, Kaupo un citas.
1846.gadā Pēterburgas akadēmiķis A.Šēgrēns valodnieciski etnogrāfiskajā ekspedīcijā pirmo reizi savācis ziņas par lībiešu valodu, kultūru, skaitu, dzīvesvietām un sadzīves apstākļiem.
Pirmā grāmata lībiešu valodā – Mateja evaņģēlijs – izdota Londonā 1863.gadā.
1923.gadā somu valodnieka L.Ketunena un igauņu folklorista O.Loritsa ietekmē izveido pirmo lībiešu sabiedrisko organizāciju Lībiešu savienību.
1939.gadā Mazirbē atklāj lībiešu tautas namu.
1972.gadā Rīgā izveidojas lībiešu dziesmu ansamblis “Līvlist” (“Lībieši”), Ventspilī – “Kāndla” (“Kokle”).
1994.gadā lībiešu inteliģences jaunākā paaudze nodibina Lībiešu kultūras centru.
