Sarmīte ir iemācījusies būt mērķtiecīga. Dzīve ir piespiedusi. Iepriekšējā gada nogalē viņa uz papīra lapiņas uzrakstījusi uzdevumus un mērķus, kas jāsasniedz personiskajā dzīvē un karjerā nākamajā gadā.
Sarmīte ir iemācījusies būt mērķtiecīga. Dzīve ir piespiedusi. Iepriekšējā gada nogalē viņa uz papīra lapiņas uzrakstījusi uzdevumus un mērķus, kas jāsasniedz personiskajā dzīvē un karjerā nākamajā gadā.
“Viss ir izpildīts un sasniegts, izņemot vienu plāna punktu, kas ir saistīts ar dziļi personisko,” saka viņa. Jau piekto gadu Sarmīte, kas nesen nosvinējusi 50. dzimšanas dienu, ir projām no Latvijas. Viņas mājas un darbs ir Lietuvā, pilsētā ar labu auru un viendabīgu nacionālo sastāvu. Tur dzīvo gandrīz tikai un vienīgi lietuvieši. Taču Sarmīte tur tomēr ir atradusi tautiešus, kas dažādu apstākļu ietekmē ilgāku vai īsāku laiku par savām mājām sauc Lietuvu, ar kuriem kopā pulcējas Ziemassvētkos un citās gadskārtu reizēs. Viņai Lietuvā pietiekot kultūras baudīšanas, izklaides un lielā basketbola izgaršošanas iespēju. Kaut tikai būtu tam vairāk laika! Pozitīvi tiek vērtēti arī lietuviešu nacionālie gardumi, piemēram, cepelīni un žāvētas cūku ausis. Šie cienasti vienmēr ir galdā, kad radi brauc ciemos pie Sarmītes vai kad viņa brauc pie savējiem uz mājām Latvijā. Ikdienā pietrūkst… latviešu valodas. Taču tāpēc Sarmītei ir tālrunis un internets, kas nodzēš attālumu kā nebijušu un ļauj sarunāties ar mīļajiem Latvijā.
Sarmīte strādā reklāmas un dizaina firmā, kurai ir bizness dažādās Baltijas valstīs. Sāka viņa karjeru uzņēmējdarbībā Rīgā. Tad sekoja piedāvājums pārcelties uz Lietuvu un turpināt strādāt konkurējošā firmā. Sarmīte atzīst – tas bijis liels izaicinājums. Nav viegli doties projām no dzimtenes, kaut arī bērni ir jau pieauguši. Vienalga grūti atstāt mīļos. Taču dzīve tā bija iegrozījusies…
“Mēs bieži braucam pa ceļu, kas sadalās. Braucot pa maģistrāli, priekšā ir lielie tilti – ar bezgala daudziem ceļiem. Liekas, ar mani notika tieši tā. Es biju uz lielā tilta, no kura bija vismaz trīs nobrauktuves. Pa kuru braukt, kas gaidīs lejā – es nezināju. Tomēr es pieņēmu vislielāko izaicinājumu,” saka Sarmīte.
Ar smaidu viņa stāsta, ka Lietuvā pēc nostrādātajiem četriem mēnešiem piedzīvojusi interesantu situāciju. Konkurenti uzmeklējuši viņu un piedāvājuši strādāt pie viņiem, bet – uzņēmuma atzarā Latvijā. Pamatojums bijis vilinošs – būt atkal pie tuviniekiem Latvijā…
Ir jāizjūt lietuviešu mentalitāte
Sarmīte saka, ka nevar pilnībā piekrist izplatītajam apgalvojumam, ka labs tirgotājs vienlīdz veiksmīgi pārdos jebko – zeķbikses, auto detaļas, autiņbiksītes un pienu.
“Pārdodot preci, kas saistīta ar reklāmu, ar dizainu, gaumi, krāsām, priekšstatiem, psiholoģiju, ir jāizjūt valsts tradīcijas, kultūra, cilvēku mentalitāte, sadzīve. Sīkumu nav, svarīgs ir viss. Lūk, piemērs. Atnesu uz savu kabinetu un vāzē ieliku krizantēmu pušķi. Kolēģi šokā, ka direktore uz darbu atnesusi krizantēmas. Izrādās, ka viņiem tās ir tikai un vienīgi kapu puķes. Kā es to varēju zināt? Nekad neviens Lietuvā krizantēmas neliks uz galda, nedāvinās,” saka Sarmīte.
Tāpat ir ar lillā krāsu. Lietuvā tā blakus melnajai ir sēru krāsa. Sēru lentes ir lillā, katafalki ir lillā. Tātad dizainā šai krāsai ir zināma nozīme. Kad pirms pieciem gadiem Sarmīte sākusi strādāt kaimiņvalstī, tur pirms Ziemassvētkiem nekur nemanīja adventes vainagus. Tagad tie ir arī Lietuvā. Taču Sarmīte tajos nesaskata izteikti lietuvisku tradīciju, tātad – tā nav tautas atmiņā.
Ir daudz priekšnoteikumu kāpēc, kā uzskata viņa, nevar biznesu Lietuvā vadīt, sēžot kabinetā Latvijā. It kā jau tehniski tas ir iespējams, taču, pēc Sarmītes domām, tikai, esot uz vietas, ir iespējams turēt roku uz pulsa. Turklāt katrai tautai ir savas īpatnības, sava dzīves filozofija. Lietuviešiem biznesā darbojoties nežēlīgs konkurences princips: ja ne tu, tad – tevi. Nevarētu teikt, ka Sarmītei tas patiktu. Viņa var vienīgi censties mīkstināt šo attiecību uzturēšanas modeli biznesā, taču kardināli mainīt to nav viņas spēkos.
Es zinu,
cik es maksāju
Sarmīte saka: “Mēs Latvijā esam tā audzināti, ka mums ir ļoti zems pašvērtības līmenis. Mēs grēkojam, nenovērtējot sevi. Cilvēki baidās riskēt, darīt. Domā: “Ko tad es, man jau nekas nesanāks.” Nekad nesanāks, ja nav uzdrošināšanās pamēģināt!” Viņa ir lauzusi sevī mazvērtības kompleksus un nebaidās šodien atzīt: “Es zinu, cik es maksāju.”
Sarmīte nav sajūsmā par daudzu latviešu lēmumu doties sevis apliecināšanā uz Īriju. “Tie, kas domā tur palikt, ir nobrieduši šim lēmumam. Savukārt tie, kas turp dodas uz pāris gadiem peļņā, manuprāt, nodara pāri sev un tuviniekiem, kurus atstāj Latvijā. Īpaši pāri tiek nodarīts bērniem. Neesmu eksperts šajos jautājumos, esmu runājusi tikai ar tuviniekiem, kas, naudas grūtību spiesti, devušies peļņā uz Īriju. Bērni ir jāskolo, sievām jāstudē, jāpapildina izglītība, lai varētu veidot veiksmīgāku karjeru Latvijā. Kad tēvi no Īrijas atbrauc uz svētkiem mājās, asaras birst. Negribas braukt atkal projām. Jā, peļņa ir. Bet tas nav viegli. Vai tā nauda atsver atsvešinātību? Tās jau vairs nav ģimenes, kad vīrs ir projām, bet sievas un bērni paliek Latvijā. Savukārt bērni cilvēku, kas ir projām no ģimenes, sāk uztvert kā naudas mašīnu. Kā šis mīļais cilvēks tur, svešumā, jūtas, kā viņam klājas, to jau mājās neviens nezina,” domā Sarmīte. Viņa nebrīnās par to, ka viesstrādniekiem Īrijā veidojas jaunas ģimenes, jo vajag taču cilvēcisku siltumu, kontaktus, līdzpārdzīvojumu. Tas ir tikai cilvēcīgi. Visu šo iemeslu dēļ Sarmīte uzskata, ka latvietim darbs Īrijā ir tikai īslaicīga izeja no bezizejas.
Sarmīte nekad negribētu dzīvot un strādāt Amerikā, kur viņa ir bijusi, ir redzējusi un sapratusi, ka “te pārsvarā viss ir lēts… no plastmasas, pietrūkst dvēseliskuma”. Arī cilvēku attiecības tur viņai likušās kā lēti plastmasas krēsli. Nav nekā milzum patiesa. Viss ir piezemēts.
“Varbūt mani kontakti tur bija pavirši, varbūt nesatiku tos cilvēkus, kurus man vajadzēja satikt. Taču likās, ka Amerikā katrs sapņo vienīgi par savu māju un atpūtu nedēļas nogalē. Problēmu nav. Ir dežūrsmaidi. Taču patiesu emociju nav. Protams, Amerika ir arī lielo iespēju zeme, bet tad vajag “aknas”. Citādi – sitīsies kā pliks pa nātrēm, jo dolāri kokos nemēdz augt, ” saka Sarmīte.
Bija jāiemācās lietuviešu valoda
Sarmīte atzīst: “Es esmu Eiropas cilvēks. Šī kultūra, tradīcijas, pasaules uztvere – tas viss mani saista.” Viņa sajūsminās arī par Lietuvas vēsturi. Tā ir bagāta. Kādreiz šīs valsts robežas ir stiepušās līdz Melnajai jūrai. Tā bija impērija ar savu karali. Varbūt tieši tāpēc lietuviešiem nav raksturīga piezemētība. Tieši otrādi. Šīs tautības pārstāvjiem ir raksturīga augstprātība, pašapziņa.
“Lietuva savā ziņā ir unikāla. Vēsturiski tai ir bijušas piecas galvaspilsētas. Valsts teritorijā tagad atrodas četras no tām, piektā – tagadējā Baltkrievijā,” stāsta Sarmīte. Viņu esot pārsteidzis tas, ka Lietuvā baznīcas laulībām nav likumīga spēka. Tātad obligāti ir jādodas vēl arī uz dzimtsarakstu nodaļu. Taču lietuviešiem ir stipras laulības, cilvēki šķiras daudz retāk nekā Latvijā. Viņiem tas ir grēks. Lietuvieši ir katoļi, un viņi ir uzticīgi tradicionālajām vērtībām.
Vai Sarmīte prot runāt lietuviski? “Protams,” saka viņa. Un tūlīt nodemonstrē savas prasmes. Gada laikā viņa esot sākusi saprast un sazināties lietuviski. Lietuviešu valodas prasme bijusi obligāta, jo Sarmīte vēlējās iemantot sadarbības partneru un klientu uzticību. Nepietiek ar latviešu, angļu un krievu valodu. “Pirmajā gadā izlīdzējos ar to, ka biju apguvusi standartfrāzes lietuviski. Vienmēr atvainojos, ka neprotu lietuviski un piedāvāju sarunbiedram izvēlēties sazināšanās valodu – angļu vai krievu. Ja sarunbiedri bija cilvēki līdz 30 gadiem, tad parasti sarunājāmies angliski. Ar cilvēkiem, kas vecāki par 30 gadiem, – krieviski,” stāsta Sarmīte.
Viņa atzīst, ka sākumā lietuviski runājusi kļūdaini, jo nav bijis laika apmeklēt valodas kursus. “Es runāju. Es zināju, ka vietējiem cilvēkiem mana centība ir patīkama. Kad sarunbiedrs juta, ka man ir gūti runāt lietuviski, pats piedāvāja mainīt sarunvalodu. Tādā situācijā es biju vinnētāja. Es jutos pieņemta, biju kļuvusi savējā. Tad jau tālāk es arī citā valodā varēju pateikt savu sakāmo un saņemt no sarunbiedra man vajadzīgo atbildi,” saka Sarmīte. Lietuvā cieņa pret viņu valodu esot ārkārtīgi nozīmīga. Šajā valstī ir maz sveštautībnieku. Esot zināmi reģioni, kur runā pārsvarā krieviski, piemēram, apvidū pie Ignalinas atomelektrostacijas, tāpat valsts dienvidos ir ciemi, kuros pārsvarā dzirdama poļu valoda.
Valodas viņai padodas. “Nevaru teikt, ka tagad lietuviski runāju perfekti, bet tik, cik man nepieciešams biznesam, es jau protu pietiekami labi,” apgalvo sieviete.
Atbrīvojusies
no “kompleksiem”
Sarmīte saka, ka biznesā ir gan “ziloņi”, gan “čūskas”, gan citi dažāda izmēra “zvēri”. Tāpat kā dabā. Un Dieviņš ir paredzējis, ka visiem jāprot sadzīvot. “Bizness savā ziņā ir nežēlīgs. Tu piedāvā klientam savu produktu, bet jāpaiet zināmam laikam, lai viņš to novērtētu un atzītu par labu. Tad vairs nav jāliek kāja starp durvīm! Klients pats tās atver un nāk pie manis. Viņš ir novērtējis manu darbu. Arī konkurenti ir novērtējuši un rēķinās, ka firma, ko pārstāvu, nokož daļu iekārotā ābolīša. Tirgus ir tikai tik liels, cik ir, un var sadalīt tikai to, kas ir. Kas paņem pusi, kas ceturtdaļu, kas… pārējo. Paņemot mazliet vairāk, zinu, ka kādam esmu atņēmusi,” skaidro Sarmīte.
Viņa saka, ka uzņēmējdarbībā nav iespējams “dusēt uz lauriem”. Arvien ir jādomā, kā tirgū integrēt jaunu produktu, kā un kur meklēt sadarbības partnerus.
Sarmīte stāstot palaikam lieto jēdzienu “mēs”, tātad – viņa un tie, kas ir aiz viņas. Tātad – komandas darbs. Viņa akcentē drosmi. Un viņa akcentē priekšnojautu, gaišredzības nozīmi biznesā. Un itin nemaz Sarmīte par to nesmīn. Viņai pašai piemītot spēja saskatīt kopsakarības un paredzēt, kā uz konkrētu produktu reaģēs tirgus. Esot patīkami apzināties, ka biznesā jūties stabili.
“Pierasts, ka pircējs “uzķeras”, ja viņam piedāvā pēc iespējas lētāku preci. Bet var arī otrādi! Un tam ir savs pamatojums. Pircējs jūtas labi, ja var nopirkt dārgu, ekskluzīvu preci. Tas viņam ir vajadzīgs pašapziņas celšanai. Vai tad ir patīkami visu mūžu dzīvot ar domu, ka es jau gan nevaru neko dārgu atļauties. Nē, varu atļauties!” saka Sarmīte. Turklāt lietuvietis ir pircējs ar “lielummāniju”.
Ir jābūt cilvēcīgam
“Man liekas, ka būtībā cilvēki nevarētu būt ļauni, jo viņi visi ir nākuši… no kaut kurienes. Es pieņemu, ka no debesīm. Kā eņģelīši mēs nonākam uz zemes. Tātad apstākļu iespaidā, dzīvojot šajā saulē, cilvēki mainās un attālinās no ideāla. Tāda ir mana koncepcija. Es tā dzīvoju. Varbūt esmu ideāliste?” prāto Sarmīte.
Viņa uzskata, ka, darbojoties biznesā, ne brīdi nedrīkst aizmirst par cilvēcīgumu attiecībās ar partneriem, pircējiem un konkurentiem. Lietuviešiem tas esot kas nepierasts – iejūtība pret konkurentu. Sarmīte saka: “Ar to es atbruņoju.” Viņa priecājas, ja kolēģiem ar savu piemēru var iemācīt ko jaunu, piemēram, koptu cilvēcīgo attiecību skaistumu, savstarpēju cieņu.
“Katrs esam tikai cilvēks. Visiem piemīt vājības. Neviens nav mūžīgs. Katram ir ģimene, vecāki, tuvinieki, mājas. Tās ir mūžīgas vērtības, kas cilvēcīgi saprotamas ikvienam, kas jāciena ikvienam,” saka Sarmīte.
Viņa atzīst, ka “no dziesmas vārdus neizsvītrot”, nekur nepalikt, neaizmukt no dzīves pieredzes, no tā, ka ir bijusi iespēja dzīvot dažādās sabiedriskajās iekārtās. Ir daudz kas redzēts, piedzīvots, dzīve ir situsi un norūdījusi, un dzīve ir dāvinājusi iespēju apliecināt sevi, savus talantus, vēlmes, iespējas.
