Mātes dienā – 14.maijā – Latvijā atgriezās liels tās patriots – filologs un ārsts Alfrēds Gāters. Urna ar pelniem tika nogādāta Stāmerienas kapos.
Mātes dienā – 14.maijā – Latvijā atgriezās liels tās patriots – filologs un ārsts Alfrēds Gāters. Urna ar pelniem tika nogādāta Stāmerienas kapos. Dēls nu atdusēsies blakus savai mātei.
Viņa pārapbedīšanu organizēja Daugavas Vanagu Hamburgas nodaļa, kuras biedrs viņš bija, kā arī Dzeņu ģimene un viņa piederīgie – māsa Johanna Berkolde ar savas meitas Sarmītes Balodes ģimeni. No Vācijas uz Stāmerienas kapiem nogādāja arī 800 kilogramus smago pieminekli – lielu laukakmeni.
Viņš Hamburgā bija apglabāts Nindorfas kapos 1986.gada 2.jūlijā. Vācijā kapukopas pēc 25 gadiem nolīdzina, ja nav piederīgo, kuri rūpējas par kapuvietas tālāku nomas maksu, tad bija jāpieņem lēmums, ko darīt. Dr. A.Gāteram nebija neviena piederīgā, un, lai šī personība neizzustu no tautas atmiņas, bija jāpārved viņa urna dzimtenē.
“Viņš zinātnē kļuva augstas raudzes valodnieks, maizesdarbā – iecienīts ārsts un dzīvesgājumā visnotaļ personība. Viņam piemita bezkompromisa gars, latviska stāja, arī mūzikai un vārda mākslai atvērta dvēsele un reizē pētnieka skats. Būdams spējīgs un darba mīlestībā iededzies, viņš paveica daudzum daudz negarā (65 gadi) mūžā un kļuva par vienu no mūsu visizcilākajiem salīdzināmās valodas speciālistiem,” saka valodniece Rasma Grīsle.
Kā jau norādīju, A.Gāters dzimis Valkas apriņķa Kalncempju pagasta tēva dzimtajās mājās “Sprīvuļos” 1921.gada 24.aprīlī, bet uzaudzis tēvam piešķirtajās mājās “Riekstiņos”, kas atrodas apmēram kilometru no Kalnamuižas, ko vēlāk pārdēvēja par Kalnienu. Tur, mācījies Priednieku pamatskolā, viņš turpina izglītību Madonas ģimnāzijā. Uzsācis studijas Rīgā universitātē ģermāņu filoloģijā, bet pēc pusotra gada viņu iesauca latviešu leģionā. Viņa armijas daļa tiek pārcelta uz Vāciju, kurā viņš piedzīvo kara beigas un angļu gūstu. No tā izdodas izbēgt, un kopš 1946.gada viņš dzīvo Hamburgā un Hamburgas Universitātē atsāk studēt filoloģiju: vācu valodu un literatūru, grieķu, latīņu un senindiešu valodu, bet īpaši indoeiropiešu salīdzināmo valodniecību. Alfrēds Gāters nokārto doktoranda eksāmenus, uzraksta disertāciju un dabū salīdzināmās valodniecības doktora grādu (1949). Daudzie trimdas gadi pavadīti Vācijā, bet ar Latviju sirdī. Viņš neatsakās no Latvijas pavalstniecības, uzņemdamies visas grūtības, kas saistītas ar to. Viņš pieredz, ka nepilsonim nav tiesības strādāt par skolotāju vācu skolās, kā arī būt par ārstu vācu armijā.
Redzot, ka ar filoloģiju dzīves iztiku viņš nevarēs nopelnīt, tūdaļ uzsāk studijas, šoreiz medicīnā, kuras beidz 1963.gadā. Viņš pats atzīstas, ka ārsta darbs ir viņa maizesdarbs, bet viņa sirdslieta ir latviešu valoda. Par to R.Grīsle raksta: “A.Gāters noteikti aizstāv un pats visnotaļ lieto Endzelīna izkopto rakstību latviešu valodai (ar ŗ, ch un ar lietpratīgu motivētu pareizrakstību svešvārdiem). Par pareizo rakstību viņš izsakās arī īpašos rakstos presē.”
Trimdiniekā pamazām briest aizvainojums un pretestība, pieredzot, ka mītnes zemē ļaudis vai nu nekā nezina par Latviju un latviešiem, vai, kā man viņš tolaik raksta, “vācieši ir labi tikai kā darba biedri”, bet “mūsu tautu un mūsu kultūru vācieši neciena”.
Viņš sevišķi mīl savu māti, kas viņu ievadījusi daiļuma pasaulē. Tai bijusi skaista balss, tāpēc viņš tai veltījis dainu sintakses pētījumu.
A.Gāters toreiz, trūcīgos pēckara apstākļos dzīvodams, paveic milzu darbu. Bez kādas datortehnikas viņš savāc materiālu no daudziem dainu izdevumu sējumiem un vācu valodā uzraksta. “Die lettische Syntax. Die Dainas”. Paralēli savam ārsta darbam viņš cītīgi strādā savu sirdsdarbu. R.Grīsle raksta: “Laikam tieši ar savu ideālismu, ar taisno runu un rīcību viņš trimdā ir sev tuvinājis krietnus draugus – gan tautiešus, gan arī cittautiešus. Te īpaši minama viņa darbabiedre slimnīcā Dr.med Hildegarde Ratke. Pēc A.Gātera nāves (1986) Dr. Ratke ņem ilgu bezalgas atvaļinājumu, sadarbojas ar vācu grāmatapgādu, lasa korektūras, lai kādreiz apguldītais dainu pētījums nu celtos un pārtaptu lieliskā grāmatā “Lettische Syntax. Die Dainas”.
Autora māsa Johanna Berkolde, kas dzīvo joprojām “Riekstiņos”, sedz izdevumus no brāļa atstātās mantojuma naudas. Man bija pienākums pārlūkot manuskriptu no baltologu viedokļa. Kuplā skaitā grāmata atnāk arī uz Latviju. Bet šejienes filologi to nav vēl recenzējuši. Vai šķērslis būtu vācu valoda?”
A.Gātera literārā mantojumā ir “Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem”, ko 2000.gadā ir publicējis Amerikas latviešu apvienības Latviešu institūts.
Grāmata izdota pēc Dr. A.Gātera nāves. Vienīgā grāmata, kas iznāca, autoram vēl dzīvam esot, ir viņa monogrāfija “Die lettische Sprache und ihre Dialekte”.
Tagad, kad Latvijā notiek strīdi par to, vai mācīt skolā Latvijas vēsturi, der ieklausīties A.Gātera rakstītajā grāmatā “Pašportreti”: “Mans lielākais lepnums ir būt dzimušam un uzaugušam brīvā un neatkarīgā Latvijā. K.Ulmaņa laika skolas veidojušas manu nacionālo apziņu, un to nostiprināt līdzējusi trimdas zemes ignorance iepretim latviešu tautai un kultūrai. Ar tiem, kas jel kaut kā apdraud Latvijas suverenitāti, nekad nedomāju iet kopsolī.”
Mātes dienas pusdienlaikā Stāmerienas kapu kapličā bija pulcējies daudz ļaužu gan no tuvienes, gan tālienes. Kupli bija pārstāvēta arī jaunatne ar vietējiem vanadzēniem un viņu vadītāju.
Atvadvārdus, izvadot A.Gāteru no kapličas ceļā uz mūža dusasvietu, teica vietējais evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Māris Sarma. Viņš arī svētīja aizgājēja urnas apbedīšanu A.Gāteru dzimtas kapos blakus mātes kapam. No viņa atvadvārdus stāmerieniešu vārdā teica pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups, bet no Daugavas Vanagu Hamburgas nodaļas vanadzēm un vanagiem šīs nodaļas valdes priekšsēdis Oskars Baltputnis. Ziedi klāja aizgājēja atdusas vietu, bija dzirdams daudz labu vārdu par apbedīto gan no piederīgajiem, gan viesiem. Par pārapbedīšanu rūpējās A.Gātera māsas meita Sarmīte Balode ar vīru Arvi.
Tā filologs un ārsts Dr. Alfrēds Gāters ir atgriezies dzimtenē pie savējiem, un tika piepildīti viņa paša teiktie vārdi un sapņi par atgriešanos dzimtenē.
