Klausītāju auditorijas priekšā, kas bija sapulcējusies Gulbenes dzimtsarakstu nodaļas telpās 11.oktobrī, dzejniece un tulkotāja Amanda Aizpuriete nostājas nesteidzīgi.
Klausītāju auditorijas priekšā, kas bija sapulcējusies Gulbenes dzimtsarakstu nodaļas telpās 11.oktobrī, dzejniece un tulkotāja Amanda Aizpuriete nostājas nesteidzīgi. Nesteidzīgi viņa atver grāmatu, pārlaiž roku matiem, nesteidzīgi virknē pirmos vārdus nesteidzīgos teikumos.
Šķiet, ka dzejniece ļaujas iekšējām sajūtām, tās izgaršojot un papildinot ar tikko jaušamiem žestiem un tikko pamanāmu smaidu lūpu kaktiņos.
“Dzejošanu es saucu par dzīvi, nevis par darbu, kurā jābūt pārsteigumam un noslēpumam,” uzskata dzejniece un nesteidzīgi lasa eseju, kas veltīta dzejai.
“Mēs neviens nezinām, cik sena ir dzeja. Droši vien tikpat sena kā cilvēks. Dzejnieka biogrāfijā veltīgi meklēt kopsakarības un likumsakarības, jo dzejnieks spēj vēja auros saklausīt Dieva draudus un lietuvēna elsošanu. Dzejoļiem vajag kādu, kuram tos nolasīt. Dzejā dziest robeža starp notikušo un nenotikušo,” prāto dzejniece un iesaka ar mīlu sarunāties tik klusi, lai neviens šo sarunu nespētu saklausīt.
A.Aizpuriete nedomā, ka cilvēks sevi apzināti moka, lai rastos dzeja. “Viena vienīga tikšanās var pārveidot pasauli, par dzejniekiem visbiežāk kļūst tādi cilvēki, kam vienkārša dzīves situācija spēj līdzināties katastrofai, cilvēki, kas dzīvi uztver salīdzinoši traģiskāk,” saka literāte. Amanda ir pārliecināta, ka tad, ja cilvēki dzīvotu laimīgu un harmonisku dzīvi, iespējams, neviens nerakstītu un arī nelasītu dzeju.
Nebaidās runāt
par skumjām
Dzejniece joprojām meklē atbildi jautājumam, vai cilvēkiem, kas apmierināti ar visu, ir nepieciešams ieklausīties citu cilvēku emocijās. Vai viņiem vajadzīgs ļauties citu skumjām un dzīvē gūtajam rūgtumam? Amanda neslēpj, ka sava mūža lielāko daļu ir jutusies vientuļa, uzskatot šīs sajūtas par dabiskām.
“Cilvēka dzīvē pienāk laiks, kad vairs nav baiļu no bailēm,” uzskata Amanda un piesauc skulptoru, kas kailas sievietes figūrai sola siltumu, viņa ieskatās sabraukto dzīvnieku acīs, kas caur automašīnu stikliem atgādina spožus pīrsingus, viņa nebaidās rakstīt vēstuli Dieviem.
Dzejniece domā, ka viņas radošo personību ietekmējusi bērnības gadu brīvība, kas dažbrīd vairāk līdzinājusies vientulībai, kā arī agrā satikšanās ar daudzveidīgo grāmatu pasauli. Lielāko daļu dzejoļu Amanda rakstījusi pirmajā personā, iespējams, tāpēc, ka tā ir vieglāk izpaust iekšējo pasauli, balansēt bezdibeņa malā, dot smalkus mājienus, iet pa ceļiem, kas nekur neved.
“Traģēdija mani piesaista vairāk nekā mierīga ikdiena. Šobrīd man vajag traģēdiju vai farsu,” bilst literārā vārda meistare.
Labprāt tulkotu šedevrus
A.Aizpuriete tulko citu autoru dzeju, meklējot tajā arī noslēpumu.
“Ar atdzejošanu nodarbojos 30 gadus. Sākumā to darīju pati savam priekam, tad saņēmu pasūtījumus no izdevniecībām. Starp pirmajiem atdzejojumiem bija Marinas Cvetajevas darbi. 1981.gadā man piedzima pirmais bērns. Gulēju palātā un domāju, ka tas būtu kaut kas īpašs – latviskot šo neparasto un ekstravaganto dzejnieci. Neesmu pati piedzīvojusi karu, emigrāciju, neesmu bārene. To es piedzīvoju tulkojot,” saka dzejniece. Strādājot pie izdevumiem, kur dzeja lasāma latviešu un oriģinālvalodā, tulkotāja nekļūdīgi sajūt, kuru dzejnieku rindas pievelkas, kuru – atgrūžas.
“Man ļoti patika strādāt, atdzejojot vācu autora Uves Kolbes darbus, jo mums abiem ir līdzīga dzīves izjūta, kā cilvēkiem, kas iepazinuši padomju iekārtu. Uve Vācijā ir ļoti atzīts autors, tomēr pāragri sniegtas uzslavas cilvēkam kļūst par ļoti smagu nastu,” uzskata A.Aizpuriete. Lielāko daļu autoru, kuru darbus Amanda ir tulkojusi un atdzejojusi, viņa dzīvē nav satikusi, visu izšķir uz papīra uzrakstītais teksts.
“Būtu patīkami, ja piedāvātu tulkot tikai literatūras šedevrus, bet man ir svarīga nauda, jo ļoti labi zinu, ko cilvēkam nozīmē materiālās grūtības, tāpēc pieņemu katru piedāvājumu. No 35 tulkotajām prozas grāmatām man mīļas ir tikai 5. Esmu pārliecinājusies, ka ir grāmatas, kuras tulkojot, tulkotājs iekšēji noveco vismaz par pāris gadiem. Tā bija ar Kafkas darbiem,” izjūtās dalās dzejniece.
Viņa piedzīvojusi arī bailes pati no sevis, jo ir grāmatas, kurās negatīvais lādiņš ir tik spēcīgs, ka cilvēkiem šīs grāmatas nevajadzētu ne lasīt, ne tulkot. Savukārt ir izdevumi, kas cilvēkam dod pozitīvu enerģijas lādiņu.
Literāte atzīstas, ka tad, kad apsēdusies pie datora – sava darba šodienas galvenā ieroča, viņa kļūstot citiem neciešama.
“Dzejai piemīt ārkārtīgi daudz pretestības, tāpēc man ir daudzi iesākti, bet nepabeigti tulkojumi. Ļoti grūti ir tulkot no angļu valodas, jo teikumi ir gari, latviski vārdus nevaru tā vienkārši visus samest čupā, bet angļiem tas ir iespējams. Ir jāņem vērā katras tautas mentalitāte, jo darbu, kur vienā lappusē tā varonis būs 20 reizes pateicis “fack”, latviski neviens nelasīs. Ir lietas, ko latviešu valoda nepacieš, tāpēc apzinīgam tulkotājam ir jādomā, kā lappusi, kurā nekas vairāk nav aprakstīts, kā tikai tas, ka varonis palaikam parausta plecus, padarīt izlasāmu latviešiem. Tas nenākas viegli,” atzīst dzejniece.
Autoriem jāeksperimentē
A.Aizpuriete uzskata, ka diemžēl tulkošana sabojā pirmatnējo lasīšanas prieku, jo nemitīgi ir jādomā, ka konkrēto teikumu taču varēja pateikt citādāk.
“Tas izklausās komiski, bet es reti lasu labas grāmatas. Kad jātulko smags darbs, tad es lasu kriminālromānus. Arī pavārgrāmatas man patīk lasīt, tāpat kā gatavot ēst. Šobrīd izmēģinu dažādus indiešu ēdienus. Kad bērni man jautā, kas tas ir, atbildu, lai labāk neprasa, es pati nezinu,” smejas Amanda. Par grūtāko problēmu dzejniece uzskata pieturzīmju izvietojumu, jo ļoti daudzi autori no tām ir pilnībā atteikušies.
“Ja dzeja atbilst autora iekšējai būtībai, tad pieturzīmju var arī nebūt, jo ikvienam autoram ir tiesības eksperimentēt, lai gan sarunvaloda ļoti atšķiras no rakstītās valodas,” uzskata Amanda.
Viņa regulāri piedalās prozas lasījumos, tas nozīmē, ka vienmēr kaut kas tiek rakstīts, lai gan daļa darbu tā arī nav pabeigti. Literāte atzīst, ka vispretrunīgākās atsauksmes saņēmusi par romānu “Nakts peldētāja”, jo literatūras kritiķiem šķitis, kas romāns nevar būt simts lappušu garš.
“Ja piecas dzejas rindas tiek uzskatītas par dzejoli, kāpēc simts lappušu garš prozas sacerējums nevar būt romāns? Ar ko vispār atšķiras stāsts no romāna, ja tajā aprakstītā darbība skar 20 gadus? Man pārmeta, ka esmu it kā publiskojusi savu dienasgrāmatu, lai gan nekad mūžā neesmu rakstījusi dienasgrāmatu, tāpēc romānu nevar uzskatīt par kaut ko personisku. Pat vienā dzejolī var pasacīt tikpat daudz, cik vienā romānā,” uzskata A.Aizpuriete.
Dzejniece nesteidzīgi atšķir lappusi grāmatā, uzlūko uzrakstīto, tad nesteidzīgi bilst, ka arī laime var spīdzināt cilvēku. Vai tā ir spīdzinājusi arī Amandu? Tas paliek neatbildēts vārdos. Atbilde jāsaskata dzejas rindās.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Amanda Aizpuriete.
Dzimusi: 1956.gada 28.martā Jūrmalā.
Studējusi: filoloģiju un filozofiju Latvijas Valsts universitātē, kā arī M.Gorkija literatūras atdzejošanas seminārā Maskavā.
Publicējas: kopš 1976.gada.
Darbs: periodiski strādājusi par dzejas konsultanti žurnālā “Avots”, līdzstrādnieci laikrakstā “Aspazija”, žurnālā “Karogs”, “Vides Vēstis”.
Atdzejojusi: Annas Ahmatovas, Josifa Brodska, Uves Kolbes, Virdžīnijas Vulfas, Džona Apdaika un citu klasiķu darbus no vācu, angļu, krievu un ukraiņu valodas. Apguvusi arī zviedru valodu.
Strādājusi: pie vairāku latviešu dzejas antoloģiju izveides, Latvijas delegācijas sastāvā piedalījusies Eiropas rakstnieku kopējā akcijā “Literatūras ekspresis Eiropa 2000”.
Apbalvojumi: 1999.gadā saņēmusi Bavārijas Mākslas akadēmijas Dzejas balvu, 2000.gadā – Latvijas Dzejas dienu balvu, 2003.gadā piešķirta Literatūras gada balva par labāko atdzejojumu.
Darbi: Dzejoļu krājumi – “Nāks dārzā māte”, “Kāpu iela”, “Nākamais autobuss”, “Pēdējā vasara”, “Bābeles nomalē”, “Sārtu baložu bars”, sarakstījusi romānu “Nakts peldētāja”.
