Mūžības svētdienā 26.novembrī luterāņi atzīmē pēdējo dienu savas baznīcas gadā. Tie nav drūmi svētki.
Mūžības svētdienā 26.novembrī luterāņi atzīmē pēdējo dienu savas baznīcas gadā. Tie nav drūmi svētki.
Tas ir gaišuma pilns notikums. Luterāņi pateicas Dievam par iespēju mūžībā gūt gaišu mājvietu, lai nebūtu jāklīst starp zemi un debesīm kā nomāktiem gariem. Luterāņi piemin savējos, aizlūdzot par viņiem. Par to un par latviešiem nozīmīgo veļu laiku stāsta Gulbenes luterāņu draudzes mācītājs Māris Sarma.
Novembris ir visdrūmākais gada mēnesis, adventes laiks vēl nav sācies, mēs ikviens aizdomājamies par savas dzīves likumsakarīgo iznākumu.
Kāpēc tieši šajā laikā prātu tik ļoti nodarbina domas par mirušajiem, par dvēselēm? Mēs, cilvēki, esam tuvi dabai, tās norisēm. Mēs redzam, ka novembrī viss ap mums it kā nomirst. Dienas kļūst tumšākas. Nav noslēpums, ka šajā laikā daudzi piedzīvo depresijas brīžus. Novembris pirms adventes sākšanās ir smags pārbaudījums mūsu dvēselēm. Domāju, ka cilvēki šajā laikā kļūst sensitīvāki, jutīgāki pret neredzamo pasauli, gariem. Pētot pagāniskās reliģijas, kļūst skaidrs, ka tieši šis tumšais laiks ir raksturīgs ar garu izsaukšanu. Veļu barošana. Veļu laiks. Kas ir velis? Tas ir miruša cilvēka gars. No folkloras zinām, ka šajā laikā dzimtas piederīgie sagatavo mielastu mirušo senču gariem un tad meklē un pēta zīmes, ko mirušie, viņuprāt, ir devuši. Tā ir vēlme ieskatīties nākotnē, izzināt likteni.
Laikam vēlme izzināt dzīvi, likteni piemīt mums katram.
Daba rudenī, tuvojoties ziemai, nenomirst. Koks nomet lapas un nomirst, lai mēs nākampavasar tā vietā stādītu citu? Tā nav. Koks aizmieg. Tāpat ir ar jebkuru citu dzīvību. Ar nāves slieksni. Ar mirušo pasauli. Īstenībā tā ir ļoti dzīva. Pat dzīvāka, nekā dažs labs to iedomājas. Dzīvība turpinās, tikai aiz nāves sliekšņa ir barjera, kur beidzas redzamā pasaule un sākas garu pasaule. Novembrī šī robeža, kas šķir abas pasaules, ir pavisam tuvu. Un mēs to jūtam.
Faktiski veļu barošanas rituāls ir balstīts nevis uz mīlestību, senču godināšanu, bet bailēm. Veļu mielošana nozīmē kontaktu meklēšanu ar mirušo gariem. Tas ir pagānisms, kas robežojas ar garu izsaukšanu.
Just tuvību ar aizgājušajiem senčiem, paļauties, ka viņi mūs sargā – tas varbūt nav nemaz slikti!
Arī kristietībā mēs ticam, ka tie, kas aizgājuši svētītā nāvē, tie, kas ir miruši Kristū, turpina dzīvot. Tā uzskata gan pareizticīgo, gan katoļu baznīca, gan luterāņi. Svētītā nāvē mirušie ir Dieva ģimene, kas turpina par mums lūgties. Atšķirībā no pagānisma kristīgs cilvēks garus nemēdz izsaukt realitātē, jo gari dzīvo savā pasaulē, dzīvie – savā. Kontakts notiek ar lūgšanu, aizlūgšanu, pielūgšanu.
Tas ir labi vai slikti kontaktēties ar mirušo gariem? Viss atkarīgs no tā, kā raugāmies uz to, no kāda skatpunkta. Ja raugāmies no dabiskā, pagāniskā viedokļa, tad liekas, ka viss ir labi, kas gan tur slikts, ja mirušie ļauj uzzināt, kas mūs sagaida nākamgad. Bet no kristīgā viedokļa tas nenes labas sekas cilvēka dzīvē. Tātad tas ir jautājums: kas ir mana patiesība? Bībele liek skaidri saprast, ka ir Debesu valstība un ir mirušo valstība. Veļi – tās ir dvēseles, kas iestrēgušas starp debesīm un zemi, kurām nav Dieva svētības, kas klīst pa šo pasauli. Dvēseles, kas aiziet no šīs pasaules bez Dieva žēlastības, bez ticības Kristum, nonāk iesprostotības stāvoklī. Tās ir nelaimīgas, pelēkas dvēseles, kas klīst šajā pasaulē un meklē kontaktu ar dzīvajiem. Savā kalpošanā esmu guvis daudz šādu liecību, tāpat arī amata brāļu praksē tādi bijuši. Zinu arī, ka tās dvēseles, kas ir aizmigušas Kristū, kas ir aizgājušas no šīs dzīves ar ticību Jēzum Kristum, ir svētlaimīgas dvēseles. Te ir tā atšķirība. Arī es kā kristietis zinu, ka, pateicoties Dievam, es nekad pa šo pasauli neklīdīšu kā velis. Es nonākšu priecīgā vietā, kur ir atpestīto dvēseles, kur ir visi svētie, visi mocekļi, visi eņģeļi un pats Kristus, jo es viņu redzēšu savām acīm. Ir jāpriecājas par šo nākotni.
Tuva cilvēka nāve – ir grūti pārvarēt šīs sāpes, dažs netiek no tām ārā.
Manā kalpošanas pieredzē ir bijis kāds garīgi ļoti smags gadījums. Bija jāpiedalās bērēs, kur apglabāja šajā pasaulē tikai nedēļu nodzīvojušu bērniņu. Mazulim bija iedzimta sirdskaite. Ārsti bija cīnījušies, tomēr neveiksmīgi. Bērniņa mammai bija neko neredzošs skatiens, viņa bija transā. Es domāju: “Dievs, palīdzi, ko man tagad darīt?!” Vajadzēja cilvēkiem, balstoties uz garīgu sapratni, izskaidrot notikušo. Šie cilvēki ir kristieši. Tāpēc varēju ar tīru sirdsapziņu teikt patiesību. Lai arī apglabājām bērniņa miesu zemē, mēs zinām, ka tā ir tikai ārējā čaula, jo bērniņa gars un dvēsele ir cita dzīvības forma. Arī zemē iedēstīta sēkliņa atrod ceļu pie gaismas, izlaužas cauri čaulas karkasam. Līdzīgi ir ar cilvēku.
Miers iestājās traģisku zaudējumu piedzīvojušo vecāku dvēselēs, tiklīdz viņi pieķērās domai, ka viņu bērns ir dzīvs, nevis miris, tikai kļuvis fiziski nesasniedzams, jo bērniņš ir nonācis Dieva rokās, drošībā, siltumā un gaismā. Bērniņš ir iepriecināts. Viņš nejūt izsalkumu. Ar viņu nekas slikts nevar vairs notikt. Nāve mūs nesalauž, mēs varam to panest, ja vien top redzams Dieva prāts, gaisma. Tas ir ticības brīnums. Neticīgie saka: “Viņi tur, baznīcā, ir izdomājuši pasaku un mierina paši sevi.”
Jā, droši vien tā saka.
Man nav gara redzēšanas spēju. Zinu, ka ir cilvēki, kas to spēj. Taču manī ir kāds fizisks monometrs, ka reizēm varu just miruša gara klātbūtni. Ir bijušas bēres, kurās jutu – mirušā gars stāv blakus un nolūkojas notiekošajā. Reiz pat fiziski jutu, kā šis mirušā gars man saka: “Paldies, mācītāj! Pasakiet manai mātei, ka ar mani viss ir kārtībā.” Ļeņins mūs mācīja, ka pēc nāves mēs dzīvojam tikai un vienīgi piemiņā. Tad kāpēc Ļeņinu pēc nāves vajadzēja iebalzamēt? Tie, kas to izdarīja, paši nav bijuši līdz galam godīgi savā ticībā.
Pēc kapa vietas iesvētīšanas cilvēki mani ir teikuši, ka iepriekš sapnī redzējuši aizgājēju izmisušu, noskumušu, taču pēc tam – svētku drēbēs, sapostu, priecīgu. Un pēc tam vairs neredz. Gadās, ka kristietis sapnī redz piederīgo, kas saka: “Lūdzies par mani!” Man pašam ir šāda pieredze. Redzēju sapnī savu mirušo tēvu, kas lūdza, lai aizlūdzu par viņu. Viņš nebija baznīcas cilvēks, šķiet, arī Dievam neticēja. Bet nu viņš man sapnī sacīja: “Man ir slikti. Aizlūdz par mani!” Tad es lūdzos baznīcā par viņu. Pēc tam otrreiz sapnī viņu redzēju jau mierīgu un trešoreiz – apmierinātu. Trīsreiz aizlūdzu par tēvu baznīcā. Ceturto reizi viņš sapnī pie manis vairs neatnāca. Manā sirdī iestājās miers, jo es sapratu: tur, mūžībā, kaut kas manam tēvam ir mainījies. Teoloģiski to izskaidrot ir grūti. Ne visu var izskaidrot. Taču zinu, ka Dievam ir milzīga nozīme katrā dvēselē. Aiziet no šīs pasaules – tas nozīmē nonākt mūžībā. Bet kādā? Var to saņemt bez Dieva. Kur nav Dieva, tur nav prieka, nav gaismas, nav svētības, nav siltuma. Tā ir drīzāk tāda grieķu tipa mūžība, kur mirušās dvēseles mokās pazemē un peld kā pelēki miglu palagi elles ratā bez izredzēm sasniegt gaismu un siltumu. Es tādu mūžību negribu. Es no Dieva neatkāpšos. Es gribu priecīgu mūžību, gaišu, gribu būt kopā ar savu tēti. Es ticu, ka aizlūgumam ir milzīgs spēks, kas spēj koriģēt dvēseles stāvokli mūžībā. To mēs redzam Svētajos Rakstos. Jebkurš mācītājs vienlaikus ir parasts cilvēks, bet viņam ir arī dota vara izmainīt cilvēka dvēseles stāvokli mūžībā. Tā ir tā saucamā atslēgu vara. Ne jau velti ir šī senā tradīcija aicināt pie mirēja mācītāju.
Ar grēksūdzi cilvēks attīra savu sirdi. Un tad viņš saņem svētību. Un tad ir viegli aiziet. Mums visiem reiz būs jāaiziet. Jautājums tikai – kad? Un kas ar mums notiks tur, mūžībā? Kristietība dod skaidras atbildes.
