Daudziem vārds “bibliotēka” saistās ar grāmatām un informāciju, ar mācībām un darbu, bet noteikti atradīsies kāds, kas tur pavada lielu daļu sava brīvā laika un droši teiks – bibliotēka ir kā maza planēta.
Daudziem vārds “bibliotēka” saistās ar grāmatām un informāciju, ar mācībām un darbu, bet noteikti atradīsies kāds, kas tur pavada lielu daļu sava brīvā laika un droši teiks – bibliotēka ir kā maza planēta, kuru regulāri apciemo nevis NLO vai kosmiskie kuģi, bet cilvēki, kas pēc savas būtības ir ļoti jūtīgas un reizēm – neprognozējamas būtnes.
Arī bibliotēkas sienās reizēm risinās drāmas un komēdijas.
“Degvīna muciņa”
Tas notika pirms gadiem pieciem.
Kādā sestdienā kā parasti sēžu abonementā un rakstu. Jūtu, kā otrā pusē galdam nostājas vīrietis = vēl neizgarojusi + jau iesildījusies degvīna muciņa…
Tādās reizēs gan parasti saspringstu, bet tikai iekšēji. Ārēji sākumā parasti darbojos pēc principa – neko neredzu, neko nedzirdu, neko nesaožu. Strādāju. Vēlāk – kā nu kuro reizi sanāk, bet parasti jau iztiekam bez skandāliem.
Nolicis izlasītās grāmatas, vīrietis balansējot pazūd kādā plauktu rindā. Pēc smaržas pa tik lielu gabalu īsti nesaožu, kurā.
Kādu brīdi ieklausos, cik daudz viņā ir koordinācijas trūkuma, jo – ir gadījies visādi, bet – tā kā plaukti negāžas, grāmatas nekrīt un ir klusums, uz kādu laiku par viņu aizmirstu. Nāk citi lasītāji, miers. Darbs.
Tad kādā brīdi saklausu klusu smilkstēšanu. Suns?
Durvis joprojām ciet, un pēdējā laikā te, telpās, neviens ar savu četrkājaino pavadoni nav manīts. Ir bijuši sugas suņi vestibilā, kādu retu reizi arī abonementā. Tad gan vienmēr ar saimnieku. Bez saimnieka gan vairāk vasarā, kad ieejas durvis bibliotēkai atvērtas. Bet tie jau ir citi stāsti.
Ieklausos uzmanīgāk… Nē, tā tomēr šņukstēšana, elsošana…
Ar steigu pametu citus darbus un eju skatīties – gar viena plaukta malu, gar nākamā…
Un tur arī apstājos.
Tup vīrietis – “degvīna muciņa” – uz ceļiem plaukta priekšā un lūgšanā saliktām rokām kaut ko murmulē… Eju klāt un prasu:
Jums slikti? Varbūt izsaukt ārstu?
Domās gan pieķeru arī policiju – stiprie puiši ātri atrisinās šo problēmu…
“Degvīna muciņa” pagriež pret mani savu saraino zodu, un, asarām notecējušos vaigus slaucīdams, līdz zemei galvu klanīdams, rokas uz manu pusi lūgšanā stiepdams, dveš:
Lūdzu, lūdzu, lūdzu…. palīdzi!! Mani vecene nelaidīs mājās iekšā, ja neatnesīšu grāmatu par… par… ah, velns viņ” zin! Par to lapaino puķi uz palodzes, kā viņ” tur sauca…
Vai gan tik apzinīgam, nesavtīgam, nelaimīgam un līdz sirds dziļumiem satriektam vīrietim var atteikt tādu niecīgu profesionālu palīdzību? Sapratu, ka varu netērēt laiku, skaidrojot, par kuru poda puķi iet runa, tāpēc vienkāršāk šķita iedot visai pabiezu grāmatu par istabas puķēm – tur būs par visām.
Par manu, viņaprāt, miiilzīgi lielo izpalīdzēšanu izpelnījos necerēti nesavtīgu žestu – no savas azotes izvilcis plakano “3 graudu degvīna” pudelīti, viņš man piedāvāja… pēdējos divus malkus…
Ap to laiku jau klusi smīnošo skatītāju ap mums netrūka, tāpēc domas dalījās arī par to – vai man jāpieņem šī necerētā augstsirdība, vai – no tās cēli jāatsakās…
Mēģināju cēli, bet “degvīna muciņa” saka, ka es viņu necienot…
Centos ieskaidrot, ka darbā tā nav pieņemts un vispār – man degvīns negaršo. Bet viņš neatlaidīgi stiepa blašķīti uz manu pusi un palika gandrīz vai dusmīgs.
Nespēdama neko gudrāku pamiera saglabāšanai izdomāt, beidzot atnesu glāzi un apsolīju izdzert vēlāk – darba laikā nudien nedrīkstu… Vēl gan nācās vairākkārtīgi apsolīt, ka neizliešu, neatvēlēšu citam, neizliešu puķu podā…
Arī “degvīna muciņas” aiziešana no skatuves bija bibliotēkas vēsturē nebijusi. Nelielo desmit soļu attālumu līdz slieksnim viņš pārvarēja, visai stabili atmuguriski kāpdamies un klanīdamies, visu laiku daudzinot pateicības vārdus, starp tiem iespraužot frāzes par veļas rulli un pannu, mierīgu miegu un dzīvības glābšanu.
Laikam jau pārdzīvojums par grūti atrodamo grāmatu vīrieti bija ļoti dziļi skāris, jo nu viņš izskatījās gandrīz vai atžirbis. Citādi viņam diezin vai izdotos pat uz sliekšņa nenokrist…
x x x
Daudzi zina, ka interneta lietotāju vidē visai populārs ir portāls “draugiem.lv”. Zināmā mērā to var saukt par gandrīz vai universālu personu meklētāju, jo – ko tik tur nevar sastapt! Mūziķus, rakstniekus, žurnālistus, politiķus, un protams, – savus draugus. Nu jau reģistrācija šajā portālā kļuvusi gandrīz vai tāds kā prestiža jautājums… Ne vienā vien sarunā, kad interesējos par epasta adresi vai tālruņa numuru, esmu saņēmusi pretjautājumu:
Tu esi “draugos”? Tur mani atradīsi!
Protams, atrodas arī tādi, kam šajā portālā nav sava profila. Tur līdzēt var tie, kas jau pārzina internetu un šī portāla noteikumus.
Divas piektklasnieces apsēdās pie lietotāju datora. Viena otru mācīja:
– Vispirms tev jāizveido sava epasta adrese.
Kamēr viss pamazām notika – “dari tā un tagad šitā”, kādu brīdi biju aizņemta ar citiem apmeklētājiem.
Kad atkal dzirdēju abu meiteņu sarunu pie datora, sapratu, ka pirmie soļi uz šo komunikācijas portālu apgūti, un nupat jau “sezams” atvērsies:
Lai iekļūtu “draugos”, pirmajā ailē augšā tev jāieraksta sava epasta adrese. Nu, tā, kuru mēs nupat izveidojām.
Kā mirkli vēlāk sapratu – otrai meitenei adresē jāraksta “inbox”. Viņa tikko apguva klaviatūru un lēnām meklēja vajadzīgos taustiņus. Pirmā palīdzot sauca pa burtiem un drusku parādīja:
Raksti: i… n… b… o… un “sexs”.
Ar acu kaktiņu manīju, kā otrā meitene burtu šifru saprata bez minstināšanās un pat bez smaida.
Vēlāk kolēģēm jautāju:
Vai jūs zināt, kā pareizi lasa šo latīņu alfabēta burtu?
Bet – mūsu laikā jau to sauca par x…
Grūta izvēle
Pēc grāmatas uz bibliotēku atnākusi kāda kundze gados. Ilgi neesot te bijusi, nu vēloties atsākt lasīšanu.
Brīdi pārcilājusi grāmatas uz galda, viņa ieskatījās vienā plauktā, tad otrā, un, neko neatradusi, atgriezās pie galda.
Vai jūs man neieteiktu kaut ko vieglu, vakarā pirms aizmigšanas palasāmu?
Pajautājusi, ko viņa iepriekš lasījusi un kas paticis, devos pie viena plaukta.
Kā pirmos piedāvāju viegli lasāmos “Lata romāna” izdevumus. Nē, tos viņa negribot – visi liekoties vienādi. Un pārāk plāni…
Kā nākamo sniedzu grāmatu, kas drusku biezāka par iepriekšējo, nav “Lata romāns”, tomēr – tikpat viegli lasāma.
Brīdi to pašķirstījusi, kundze sniedza grāmatu atpakaļ, sakot:
Tai tumši vāki, negribu – noteikti būs drūma…
Nu skatījos plauktā izdevumu, kurš biezāks par divsimt lappusēm, nav “Lata romāns”, gaišiem vākiem un viegli lasāms. Tādu atradusi, atkal piedāvāju lasītājai.
Brošētās man nerādiet – tās nav ērti lasīt! – viņa atstūma manu roku, pat īsti nepaskatījusies uz grāmatu.
Labi, meklēšu izdevumu, kurš biezāks par divsimt lappusēm, nav “Lata romāns”, nav brošēts, ir gaišiem vākiem un viegli lasāms…
Nē, tik biezu es arī negribu! Biezās nepatīk. Tā līdz četrsimt lappusēm!
Nu nācās izmantot ne tikai manas zināšanas, bet arī acumēru.
Tie nav stāsti? Nē, stāstus es noteikti negribu…
Meklēju tālāk – romānu, kurš biezāks par divsimt un plānāks par četrsimt lappusēm, nav brošēts, ir gaišiem vākiem un viegli lasāms… Tāds atradās turpat pie rokas.
Kādu laiciņu grāmatu pašķirstījusi, sieviete pievērsa uzmanību autorei:
Ka tik tā nav amerikāniete… Nē, amerikāņus man nepatīk lasīt. Vāciešus un itāļus arī diez ko ne… Aizturējusi nopūtu, meklēju vēl – romānu, kurš biezāks par divsimt un plānāks par četrsimt lappusēm, nav brošēts, nav amerikāņu, vācu un itāļu autora, ir gaišiem vākiem un viegli lasāms…
Par laimi – pat ar šiem kritērijiem izvēle vēl bija paliela.
Pastiepusi viņai grāmatu, kas man šķita gana piemērota, gaidīju…
Lēmums tika pieņemts nekavējoties – TĀDAS sievietes uz vāka varot būt uzzīmētas tikai neķītrām grāmatām…
Iekšēji pasmaidījusi, bez komentāriem, lūkojos pēc nākamās – romāna, kurš biezāks par divsimt un plānāks par četrsimt lappusēm, nav brošēts, nav amerikāņu, vācu un itāļu autora, uz kura vāka nav pavedinošas sievietes profila, ir gaišiem vākiem un viegli lasāms…
Nākamo grāmatu sieviete ilgi svārstīja rokās, līdz izdomāja, kāpēc viņai nepatīk šis izdevums – pārāk nobružāts, netīrs, nepatīkami turēt rokās.
Paskaidroju, ka tādas izskatās vairums bibliotēkas grāmatu, jo ne visi prot ar tām saudzīgi apieties.
Nē, tādas lai viņai noteikti nepiedāvājot. Tas manu uzdevumu manāmi apgrūtināja. Un tomēr – izdevās atrast romānu, kurš biezāks par divsimt un plānāks par četrsimt lappusēm, nav brošēts, nav amerikāņu, vācu un itāļu autora, uz kura vāka nav pavedinošas sievietes profila, nav nepatīkami nobružāts, ir gaišiem vākiem un viegli lasāms…
Aizturējusi elpu, gaidīju sievietes spriedumu…
Brīdi iedziļinājusies grāmatas anotācijā, viņa sparīgi atdeva man to atpakaļ:
Tur ir par slepkavību. Asiņainas es negribu! Jau atmetusi visas cerības atrast viņai ko piemērotu, pievērsos latviešu literatūras plauktam, cerot piedāvāt kādu trimdas autoru darbu. Tur varētu būt romāns, biezāks par divsimt un plānāks par četrsimt lappusēm, cietos un gaišos vākos, latviešu autora, uz tā vāka noteikti nebūs pavedinošas sievietes profila, nebūs asiņains, nepatīkami nobružāts un būs viegli lasāms…
Nē, Dziļumu, Gubiņu un tamlīdzīgos man nepiedāvāt! Jau esmu atlasījusies! Un latviešu autoru darbus man vispār šobrīd negribas…
Apmulsusi stāvēju pie plaukta un nevarēju izlemt – uz kuru pusi nu doties meklējumos… Vēsturiskie romāni! Starp tiem noteikt būs kāds, kurš biezāks par divsimt un plānāks par četrsimt lappusēm, cietos un gaišos vākos, nav amerikāņu, vācu, itāļu un latviešu autora, uz kura vāka nav pavedinošas sievietes profila, nav asiņains un nepatīkami nobružāts un ir viegli lasāms… Kādu laiku pati ilgi skatījos uz vēsturisko romānu izstādi grāmatu plauktā, mēģinādama atcerēties visus šos nosacījumus un neriskēdama pastiept roku jaunam mēģinājumam…
To pašu darīja arī lasītāja – klusēdama skatījās uz raibajiem vākiem un… gaidīja. Jutu, ka mani tūlīt sāks kratīt iekšēji smiekli – kas nu kuram ir būtiski! Cieti gaiši vāki, ne pārāk plāns un ne pārāk biezs, nav latviešu, amerikāņu, vācu un itāļu, vēlams bez divdomīgas bildes uz vāka, ne asiņains, vēl nenobružāts un viegli lasāms…
Ziniet ko, – es no jums noguru, – pēkšņi paziņoja sieviete.
Pirmajā brīdī jau vēru muti, lai ko teiktu, bet attapu, ka tā arī nezinu – ko teikt… Viņa gan arī manu atbildi negaidīja. Paņēmusi no sola savu tīkliņu, sieviete atstāja bibliotēku.
