Uz balti krāsota kapsētas sola, galvu noliekusi, sēž sieviete. Apkārt saklausāma kapusvētku viesu balsu murdoņa, bet viņa to nedzird, jo tobrīd vilktais domu vezums ir pārāk smags.
Uz balti krāsota kapsētas sola, galvu noliekusi, sēž sieviete. Apkārt saklausāma kapusvētku viesu balsu murdoņa, bet viņa to nedzird, jo tobrīd vilktais domu vezums ir pārāk smags. Nolikusi ziedus uz man pazīstama cilvēka kapu kopiņas, apsēžos sievietei blakus.
“Vienmēr, kad atbraucu apciemot tuviniekus, domāju par to, ko esmu pārdzīvojusi vairāk nekā 80 gadu garajā mūžā kopā ar te apglabātajiem cilvēkiem. Tās nav vieglas atmiņas, jo pārāk daudz tajās ciešanu un slēptu baiļu par tuviniekiem, pārāk daudz zaudējuma sāpju. Jums ir brīdis laika mani uzklausīt, jo atmiņas kā iesprostoti putni laužas uz āru?” sieviete jautā, manu atbildi nesagaidījusi. Jau pēc mirkļa atmiņu putni ir brīvi. Vilija Mauriņa, kura šobrīd dzīvo Rīgā, bet palaikam atbrauc uz Gulbeni, lai paciemotos savās mājās un satiktos ar tuviniekiem un draugiem ir stāstījuma varā.
Dziesmā svētī Latviju
“Ir brīnišķīgi jauka 1940.gada jūnija diena. Virmo gaiss, satraukuma pārpilni virmojam arī mēs paši, jo pacilātā sajūta nav izsakāma vārdos, stāvot Stropu meža estrādē Daugavpilī. Ir dziesmu svētki. Gaidām, kad no Rīgas ieradīsies prezidents Kārlis Ulmanis, lai atklātu svētkus un teiktu uzrunu. Viņš kavējas. Beidzot radio ziņo, ka uz svētku atklāšanu ieradies ministrs Alfrēds Bērziņš. Vēl pēc brīža dziedātāju rindas pāršalc vārdi: “Krievi nāk Latvijā!” Apkārtējie kļūst nemierīgi, bet mēs – dziedāšanas biedrības “Klints” kora dalībnieki, kā jau īsti malēnieši,- turamies disciplinēti. Ministrs atklāj svētkus. Skan dziesmas. Šodien grūti atcerēties, kurā momentā radio atskanēja K.Ulmaņa balss: “Jūs palieciet savās vietās, es – savējā!” Svētki tuvojas kulminācijai, pāri varenajām priedēm trīs reizes pēc kārtas skan dziesma “Dievs, svētī Latviju!”. Dziedātāji un klausītāji slauka asaras, visapkārt valda absolūts klusums. Esam neziņas piepildītu nojausmu pārņemti. Daugavpils stacijā tiek padoti vilcienu sastāvi. Bez liekas kavēšanās mūsu koris ieņem vietas vagonā. Atkal dziedam: “Daugav” abas malas mūžam nesadalās”, “Lai līgo lepna dziesma!” Slēpjam savas iekšējās izjūtas, bet Gulbenes dzelzceļa stacijā šķiramies, lai ar daudziem nekad vairs nesatiktos. Tagad, kad notiek dziesmu svētki vai gatavošanās tiem, vienmēr atceros karsto jūnija dienu pirms 57 gadiem,” stāstītāja iekārtojas ērtāk uz sola.
Faktus atklāj Benjamiņi
“Mājās mani sagaida Emīlijas un Antona Benjamiņu izdotās avīzes “Jaunākās Ziņas” priekšpēdējais numurs. Tēvs pasniedz man to un saka: “Lasi, tad redzēsi, kas notiek!” Nelielā fotogrāfijā redzama zemē guloša sieviete ar izstieptām rokām. Zem fotogrāfijas paraksts vēstī, ka nošautā ir robežsarga sieva, seko informācija, cik ģimenes iznīcinātas, cik mājas nodedzinātas. Precīzas ziņas rodamas Valsts arhīvā. Mani kaitina, ka mūsu izglītotie, gudrie valsts vīri negrib vai arī neprot pārliecināt to pilsoņu daļu (52 procentus), kuri turpina noliegt, ka notika Latvijas okupācija. Šodien ir tikai 48 procenti latviešu, tāpēc man ir smagi apzināties, ka savā zemē esam tikai minoritāte,” pukojas sarunbiedre. Viņa aši uzmet skatienu pulksteņa rādītājiem un turpina.
“Sapratu, ka “draugi” mūs ir atbrīvojuši, ka tagad sāksies jauna dzīve. Es kā lauku saimnieka, tātad budža un ekspluatatora meita, sāku justies it kā par kaut ko vainīga, jo mūsu saimniecībā tika izmantots darbaspēks – vasarā pieņēmām govju ganu. Jaunajiem uzskatiem tas neatbilda. Tikai strādnieks bija cilvēks, tikai viņam bija izrādāma cieņa. Vēl nebijušas tiesības tagad pienācās sievietēm. Sakarā ar dzelzceļa satiksmes paplašināšanos bija vajadzīgi jauni strādnieki – īpaši sievietes. Es, daudz neprātodama, ar kājām pa dzelzceļa sliedēm devos uz desmit kilometrus tālo Gulbenes jauno dzelzceļa staciju, kas tolaik tika uzskatīta par skaistāko tāda veida celtni visā Latvijā. Stacijas priekšnieks Ores kungs mani pieņēma darbā par jaunāko konduktori. Pasažieru vilciens Rīga – Ieriķi – Gulbene – Abrene tolaik kursēja reizi dienā,” sieviete uz brīdi pārtrauc atmiņu skrējienu, lai sasveicinātos ar paziņu, kas uz brīdi piestājusi kapu laukuma malā, bet drīz vien jau uzzinu, kā manas sarunbiedres vecmāmiņa Emīlija savulaik cepusi maizi un trīs reizes dienā gatavojusi ēdienu strādniekiem, kas būvējuši dzelzceļu, par to pretim saņemdama sāli, cukuru un rīsus – īpaši retu, no ārzemēm sūtītu produktu.
Litenes atbalsis Gulbenē
“Dzelzceļa satiksme bija intensīva, tāpēc strādājām maiņās. Biju jauna, tāpēc pavadones darbs nešķita īpaši grūts. Vienīgais, kas nepatika, bija vagonu sakabināšana – smaga un precīza darbība. Brīvdienās devos apciemot vecākus, bet pa nedēļu īrēju istabiņu pie ebreju ģimenes, kas dzīvoja Līkajā ielā. Saimnieki bija labi cilvēki, lai gan viņus piemeklēja nežēlīgs liktenis. Esmu dzimusi ziemas spelgonī – janvārī. Neilgi pēc manas dzimšanas dienas istabā ienāca saimniece un teica: “Tu braukse uz māje, tave gute brīve, lai gul taja dive puise. Vine roūd.” Sākumā nesapratu, kas tie par puišiem, kas gulēs manā gultā, bet tad saimniece pavēra virtuves durvis un es ieraudzīju divus latviešu virsnieku formās tērpus vīriešus. Viens patiešām raudāja. Vaicāju, kāpēc asaras? Otrs virsnieks atbildēja: “Mums asinis, ne asaras līst no acīm. Mūs iznīcina!” Kad otrā dienā pārrados, dzīvoklī nekas neliecināja, ka te kāds būtu gulējis pa nakti. Virsnieki bija devušies prom, tikai saimniece piebilda: “Vine glābe save dzīvībe.” Tas bija sākums dramatiskajiem notikumiem Litenes latviešu virsnieku nometnē. Vēl pēc kāda laika, atnākot uz darbu, redzu – stacijas pagalms pilns ar cilvēkiem. Atpazinu Gulbenē dzīvojošos ebrejus. Noskaidroju, ka viņi nolemti iznīcināšanai. Smagiem soļiem un vēl smagāku sirdi gāju pieņemt savu maiņu. Tā bija Baigā gada vasara. Apcietināja stacijas priekšnieku Ori un stacijas dežurantu Otto Upīti, kura sieva strādāja stacijas kasē. Nekad neaizmirsīšu viņas izmisuma pilno seju, redzot, kā vagonā nežēlīgi iegrūž vīru.”
Glābjas, izkāpjot no vilciena
Ir notikumi, kurus cilvēka atmiņa nespēj dzēst nekad. “Arī manā dzīvē tādi ir bijuši,” saka sieviete un brīdi klusē, it kā vēlreiz izdzīvodama Gulbenes dzelzceļa stacijā valdošo gaisotni, ko ikdienā pieskandināja vilcienu riteņu trokšņi un krievu valodā dziedātās častuškas. “Bet tad stacijā vilcienu sastāvi sāka pienākt neregulāri. Brigādei, kurā strādāju, vajadzēja braukt no Gulbenes uz Abreni. Viss, kā ierasts. Brigādē par konduktoru strādāja gados vecāks vīrs, atceros tikai uzvārdu – Lācis. Viņš man klusi teica: “Meitēn, esi uzmanīga! Es līdz galam nebraukšu, par pārējiem nezinu. Esam apdraudēti, jo uz papēžiem jau min vācieši.” Žīguru stacijā abi izkāpām no vilciena, lai it kā apskatītu vagonus. Vilciens atsāka gaitu, bet mēs palikām uz krēslainā perona un sākām atpakaļceļu uz mājām. Uzausa rīts. Dienu pārlaidām mežā un klausījāmies tālajā dunoņā. Vācieši bombardēja Gulbeni. Katrs solis tuvāk mājām kļuva arvien nedrošāks un apdraudētāks, tāpēc nolēmu meklēt patvērumu pie radiniekiem Balvu tuvumā, kur pavadīju divas nedēļas. Vecāku mājās atgriezos sveika un vesela, lai gan bija izplatījušās tenkas par manu nāvi.
Viss dzīvē atkal mainījās. Zemnieki kārtoja nodevas, visu pirkām un pārdevām par vācu markām, par labības nodošanu saņēmām tā sauktās šeines. Uz tām trūcīgi apgādātajos veikalos izsniedza preces uz svara. Bija 1943.gada novembris. Tuvojās mana kāzu diena. Laulības notika nelielā ugunsdzēsēju depo, jo Gulbenes baznīca bija sagrauta. Mācītājs tur noturēja arī dievkalpojumus. Kļuvu par labi iekoptas lauku mājas saimnieci. Tā atradās netālu no lielceļa un bija iepatikusies vāciešiem, tāpēc viņi pamazām sāka tajā iekārtoties kā savā īpašumā. Vispirms, nesakot mums ne vārda, lielajā labības šķūnī novietoja zirgus. Pēc kādas īsas, nemierīgas vasaras nakts pienāca no atmiņas nezūdošs rīts – vāciešu pūlis, iespaidīgs virsnieks, viņa izkliegti vārdi: “Šneller, šneller!” Sapratām, ka, cik vien ātri iespējams, mums jāpamet mājas. Arī tuvējos kaimiņos notika līdzīga “izrāde”. Man, vīram un viņa 79 gadus vecajai mātei nebija laika domāt,” stāstniece pieliecas kapu kopiņai un sakārto uz tās noliktos ziedus. “Te viņi guļ,” viņa nopūšas.
Sākas bēgļu gaitas
“Ar diviem zirgu pajūgiem un divām govīm devāmies ceļā, skanot tikai vienam vārdam “ātrāk”,”ātrāk”. Nonācām līdz Rankas mežiem un jau pavisam drīz – augustā – atgriezāmies mājās. Tajās bija iekārtots vācu štābs, tāpēc tās nebija nodedzinātas. Bēgļu gaitās bijām nedaudz vairāk kā divus mēnešus. Sajūta, iebraucot pagalmā, bija neaprakstāma. Istabas ar mēbelēm bija neskartas, tikai graudi klētī bija pazuduši. Dārzi bija zirgu izbradāti, tomēr kaut ko vēl izdevās novākt, lai pārlaistu tuvojošos ziemu. Ar visu samierinājāmies, jo galvenais – atkal bijām mājās.
Dzīve atsākās ar jaunu sparu ar jaunu valdību un jauniem noteikumiem. Grūts bija pirmais pēckara pavasaris, jo trūka graudu sēklai, tomēr visu spējām pārvarēt. Arī valdības prasītās nodevas tika izpildītas. Dzīve nostabilizējās uz vairākiem gadiem, kad pienāca 1949.gada pavasara diena, kam nekad neradīšu attaisnojumu, bet esam Dieva mīlēti cilvēki, jo pēc visa tā, kas pārciests, vēl eksistējam,” sieviete pārtrauc stāstījumu.
“Nu gan man jāiet, bērni būs atbraukuši pakaļ. Par Sibīrijā piedzīvoto parunāsim citreiz.
