Uz Kipru pie meitas Sanitas jūlijā devos ar domu iepazīt šo Afrodītes dzimteni, izjust tur valdošo atmosfēru un dzīves apstākļus, un vienkārši – izbaudīt atvaļinājumu un Vidusjūras tuvumu.
Uz Kipru pie meitas Sanitas jūlijā devos ar domu iepazīt šo Afrodītes dzimteni, izjust tur valdošo atmosfēru un dzīves apstākļus, un vienkārši – izbaudīt atvaļinājumu un Vidusjūras tuvumu.
Sanita tur strādā jau otro gadu. Tagad, kad sūrais sākums jau aiz muguras, kad pārvarēta vilšanās turienes tautiešos, kad atrasts spēks un spītība cīnīties un uzvarēt pašai, viss ir ļoti vienkārši – padari savu darbu, un tev paliks gan laiks, gan iespējas atpūtai.
Tomēr sākotnēji šis nebūs stāsts par latviešu jauniešiem ārzemēs, kuri turp devušies piepelnīties, jo – cik zinu, darba gaitu uzsākšana ārzemēs nevienam iesācējam nav viegla, bet Kiprā tas jaunai meitenei varētu būt pat bīstami. Lai gan – kur gan citādāk… Arī pie mums ne par ko nevari būt īsti drošs.
Pirms kaut kur tālāk doties, būtu jāiepazīst valsts, tās iedzīvotāji, tikumi, paražas. Diemžēl darbā iekārtošanas firmas, ceļveži un tūrisma reklāmas nesniedz objektīvu informāciju un kur nu vēl dzīves pieredzi. Īstā dzīves skola meklējama stāstos – par pieredzēto, izdzīvoto, izraudāto un iegūto.
Tāpēc arī mans stāsts vispirms par apstākļiem un cilvēkiem, nedaudz par tur redzēto – īpatno un, protams, par latviešiem Kiprā.
Kipra ir valsts, kas tikai nesen uzsākusi tūrisma industriju, tāpēc informācijas par tās kultūrvēsturi pagaidām ir visai maz. Visvairāk var uzzināt no pašiem kipriešiem, jo mums tik ierastie uzraksti un komentāri pie ēku ieejas durvīm tur redzami visai reti.
Kipru iepazīt sāku no Larnakas, kur atrodas salas galvenā lidosta. Interesanti, ka Larnaka ir izveidojusies vietā, kur reiz atradās Kitiona – pati vecākā, zināmā pasaules pilsēta, kuru, kā vēsta Bībele, dibinājis Noasa mazdēls. Pati ievērojamākā vieta tur ir palmu krastmala – pilsētas nakts dzīves centrs. Blakus pilsētai atrodas Sāls ezers, uz kuru atlido rozā flamingi.
Romas impērijas perioda Kipras galvaspilsēta Pafosa, kur apmetusies un strādā Sanita, atrodas salas dienvidrietumu piekrastē un ir vispiemērotākā vieta tiem, kuri grib tuvāk iepazīties ar antīko Kipru un atcerēties grieķu mitoloģijas varoņus. Tieši šeit, netālu no Pafosas, atrodas vieta, kur, kā vēsta leģendas, no jūras putām krastā izkāpusi Afrodīte. Par Pafosu var droši teikt – pilsēta – muzejs zem atklātām debesīm.
Pafosa sastāv no divām daļām – Pano Pafas jeb augšpilsētas un Kato Pafas jeb lejaspilsētas. Tā kā meita apmetusies Lejas Pafosā, vairāk iznāca iepazīt šo Kipras daļu. Kato Pafa bija apdzīvota jau 1400.gadā pirms mūsu ēras, bet Romas periodā bija viena no varenākajām pilsētām Kiprā. 365.gadā bagāto Pafu izpostīja zemestrīce, un seno pilsētu no jauna atklāja tikai pēc tūrisma industrijas uzplaukuma 20.gadsimta septiņdesmitajos gados.
Tūristu visvairāk apmeklēts ir Kato Pafas Arheoloģiskais parks. Te apskatāmas vietas un objekti no aizvēstures līdz viduslaikiem. Ēkas gandrīz nav saglabājušās, apskatāmas vien unikālas romiešu grīdu mozaīkas, kuras tapušas pēc Aleksandrijas labāko meistaru skicēm un veidotas no tūkstošiem dažādu krāsu maziem akmentiņiem.
Man bija iespēja noskatīties kādu Starptautiskā Antīkās grieķu drāmas festivāla izrādi – Sofokla drāmu “Antigone” dažādu jauniešu kolektīvu interpretācijā – angļu, šrilankiešu un kipriešu. Atzīšos, ka pats grūtākais bija 2 stundu ilgā sēdēšana uz cietajiem akmens soliem…
Leģendārā mīlas un skaistuma dievietes Afrodītes dzimšanas vieta atrodas 20 minūšu brauciena attālumā no Pafosas Limasolas virzienā. Kā vēsta leģenda – ar katru, kas izpeldoties šajā vietā, notiekot brīnumainas pārvērtības: sievietēm atgriežoties jaunība un skaistums, vīrieši kļūstot stipri un drosmīgi.
Tā kā šai zemei pāri gājuši grieķu, bizantiešu un krustnešu pulki, seno pilsētu drupas ar teātriem un dievnamiem mijas ar antīkiem klosteriem un viduslaiku cietokšņiem. Kristietība atstājusi milzīgu ietekmi uz Kipru, uz salas ir daudz pareizticīgo baznīcu un klosteru.
Pati gleznainākā vieta Pafosā ir Kato Pafas osta ar viduslaiku fortu, kuru savulaik uzcēluši bizantieši ostas aizsardzībai.
Kipra – vārds, kas nu manās ausīs skan kā karstas saules, ziedu un eksotisku augļu aromāts, kā sena, sīva vīna garša, kā Afrodītes apburošais smaids, kā vēstures atbalss no tūkstošgadīgas senatnes… Pafosu iepazinu kā saulē iedegušu, šokolādes brūnu meiteni bikini – izkāpušu no sāļā jūras ūdens, atzvīlušu uz saulē sakarsētiem akmeņiem. Tādu, kas, pakāpeniski pieradusi pie pieaugošās gaisa temperatūras, visai labprāt ļaujas dienas svelmei līdz pat +40, jo zina – nāks vakars ar krēslas sniegtu veldzi, ar vēju no jūras, kas atdzesēs un liks traukties līdzi – dzīvot, baudīt, dziedāt un dejot. Tādas es te redzu ik dienas, pretim nākot un garām aizsteidzoties, – samtaini brūni iedegušas meitenes bikini un plandošos pludmales svārkos. Turpat gan arī krietni apsārtuši ziemeļnieki, kuriem visai grūti nākas prognozēt Kipras saules mānīgo dabu. Ak, mani apdegušie pleci! Bet vai gan laiks par tiem sūroties?
Iepriekš kādā ceļojumu aprakstā lasīju – kontrastu zeme, kur pirmajā brīdī nevar īsti saprast – patīk vai nepatīk… Man patika, jo biju ieradusies ieraudzīt un saskatīt. Gan skats no augšas, nolaižoties uz šīs Vidusjūras salas, gan saunai līdzīgais gaiss, nolaižoties vakarā lidostā ar +27, kas pēc mūsu vēsās vasaras bija īsts baudījums, gan viss citādais, it kā pilnīgi pretējais mūsu ierastajai ikdienai, gan smaidīgie, sirsnīgie un atvērtie kiprieši. Vārdam “ksenos” grieķu valodā ir divas nozīmes – “svešinieks” un “viesis”. Lai arī kopš Homēra laikiem viesmīlība šajā zemē ir ne tikai rituāls un pat īpaša mākslas forma, zināms, ka grieķi ir pretrunu kamoli. Viņi lepojas ar sevi un apzinās savus trūkumus, bet uzskata, ka atnācējs no malas nav tiesīgs uz tiem norādīt. Grieķi tic, ka ir paši godīgākie un patiesākie cilvēki uz pasaules, un no nedaudzajām sarunām secinu – nav pamata to apšaubīt. “Es” ir viens no biežāk lietotajiem vārdiem kiprieša leksikonā.
Zemē, kur viss ir savādāks, jau pirmajā dienā sajūtos neveikli un izbrīnīti – kad uz mirkli uz soliņa bez pieskatīšanas atstāju savu somu; kad ieeju atvērtā tirgotavā un nemanu pārdevēju; kad redzu darbojošos, ielas malā vaļējām durvīm atstātu mašīnu; kad paeju garām laipni atvērtu mājokļu durvīm un sirsnīgām sejām, kas aicina ienākt uz tējas tasi.
