Bordo dogs Latvijā ir samērā reta šķirne, taču šobrīd viens šīs šķirnes pārstāvis ir atceļojis arī uz Gulbeni un savas mājas radis Gorškovu ģimenē.
Bordo dogs Latvijā ir samērā reta šķirne, taču šobrīd viens šīs šķirnes pārstāvis ir atceļojis arī uz Gulbeni un savas mājas radis Gorškovu ģimenē.
Gorškovu ģimenē pirms tam ilgus gadus dzīvoja boksera šķirnes kuce, taču pirms kāda laika viņa devās uz citiem medību laukiem. Tas ģimenei bija liels pārdzīvojums. “Vīrs pat sākumā teica, ka mums nekad vairs nebūs suņa. Viņš šo zaudējumu ļoti pārdzīvoja. Tad laikam pirmo reizi mūžā es redzēju, ka viņš raud. Taču gāja laiks un mēs sapratām, ka māja ir kļuvusi tukša un mums pašiem ir ļoti skumji. Tad arī nolēmām, ka ģimenē atkal ienāks suns,” stāsta Tatjana Gorškova. Tomēr visi stingri nolēmuši, ka tādas pašas šķirnes suns gan netikšot ņemts.
Tad sākušies meklējumi, un Gorškoviem iepaticies cēlais Bordo dogs. “Bordo dogs ir līdzīgs arī mūsu iepriekšējai sunei pēc krāsas, pēc purniņa, taču šīs šķirnes pārstāvjiem piemīt pavisam citas rakstura iezīmes. Es nekad nevados pēc izlasītajiem rakstiem presē vai internetā, jo tur katrs saimnieks par savu suni stāsta tikai to labāko. Neviens nekad neteiks, ka paņēmis suni un tagad to nožēlo. Katram saimniekam savs suns ir vismīļākais un vislabākais, ja viņš ir īsts saimnieks. Savukārt, ja suns tiek vienkārši paņemts kā prestiža lieta, tad ir nelaimīgs gan suns, gan saimnieks. Saimniekam ir jāsaprot, ar ko viņam būs jārēķinās, iegādājoties suni, ka viņu nedrīkstēs atstāt novārtā, ir jāzina, kādas šim sunim ir rakstura iezīmes, vai viņi spēs sadzīvot. Mēs ilgi interesējāmies par dažādām šķirnēm, līdz sapratām, ka šī būs īstā.”
Suns izvēlas saimniekus
Kad Gorškovi nobrieduši Bordo doga pirkumam, Latvijā šīs šķirnes kucēni nebija nopērkami. “Sazinājos ar Bordo dogu kluba vadītāju Sanktpēterburgā, un viņa man ieteica saimnieku, kas tirgoja kucēnus. Saimnieks bija ļoti izbrīnīts, ka mēs vēlamies kucīti, nevis puiku. Mūsu argumenti bija – mums jau iepriekš bija suņu meitene, turklāt meitenes ir mīļākas un vairāk pieķeras saimniekam,” saka Tatjana.
Gorškovi paši devušies uz Sanktpēterburgu pakaļ savai jaunajai mīlulei. “Mēs gribējām redzēt arī brāļus un māsas, gribējām apskatīties, kā suns ir audzis. Internetā pēc fotogrāfijām bijām izvēlējušies pavisam citu sunīti, taču, aizbraucot turp, mūsu izraudzītā meitene pret mums izturējās ļoti neitrāli, toties cita uzreiz pievērsās mums, viņas skatiens liecināja: “Jums jāņem mani līdzi!” Ir nepieciešams, lai arī saimnieks patiktu sunim,” ir pārliecināta Tatjana.
Piemērota visai ģimenei
Tā Jakudza nokļuva Gulbenē. “Viņa it nemaz neraudāja, neskuma pēc citiem suņukiem. Sākumā vienīgi negribēja iet ārā no dzīvokļa, viņai šķita, ka tur ir drošāk, bet tagad Jakudza labprāt dodas pastaigās,” stāsta saimniece.
Kucīte ir piecus mēnešus veca. Savā jaunajā mājvietā viņa jau dzīvo nepilnus divus mēnešus. Tatjana skaidro, ka viņa ir ļoti mierīga, sevišķi daudz neskraida, arī pastaigas īpaši garas tai nav vajadzīgas. Sunīte labi sadzīvo ar kaķi. Vienreiz gan kaķis Jakudzai iecirtis pliķi, taču tagad jau tie kopā gan guļ, gan arī dara blēņas. “Arī ar visiem ģimenes locekļiem Jakudzai ir izveidojušās labas attiecības. Par saimnieci viņa, protams, ir izvēlējusies mani, taču mīl visus. Mums ir arī mazmeitiņa, tādēļ sākumā baidījāmies, kā suns uzvedīsies ar mazu bērnu, taču viss ir kārtībā. Viņas ļoti labi satiek. Šo suni tāpēc arī izvēlējāmies, jo šķita, ka tas būs piemērots visai ģimenei.”
Suni visur ņem līdzi
Šobrīd sunīte tiek radināta pie kārtības un paklausības. “Šādam sunim nevar ļaut sajust, ka viņš var būt pārāks par cilvēku. Ja sunim grib kaut ko iemācīt, viņš visu laiku ir jāvēro un jāmāca. Šķiet, ka Jakudzai patīk darīt to, ko lūdz saimnieki. Ja saimniekam kaut kas nepatiks – viņa nedarīs to. Šie suņi ir viegli apmācāmi,” vērtē saimniece.
Jakudza jau ir kļuvusi par vēl vienu Gorškovu ģimenes locekli. “Mēs diendienā visur esam kopā. Esam jau viņu iemīlējuši. Mums ir arī ļoti paveicies, ka visapkārt ir ļoti labi cilvēki – gan kaimiņi, gan arī draugi. Viņi pieņem to, ka mums ir suns. Ja dodamies kaut kur ciemos, tad vienmēr tiek līdzi ņemts arī suns, jo visi vienmēr paši aicina viņu ņemt līdzi. Visi mūs sagaida ar suni kā ar bērnu un pat par nedarbiem nedusmojas, jo suns ir kā mazs bērns un arī bērnam var gadīties sastrādāt dažādas blēņas,” secina Tatjana.
