To, ka dzīvē, vienalga vai tā ir viena konkrēta cilvēka vai sabiedrības, visam jābūt līdzsvarā, jāuzskata par senu un pārbaudītu patiesību.
To, ka dzīvē, vienalga vai tā ir viena konkrēta cilvēka vai sabiedrības, visam jābūt līdzsvarā, jāuzskata par senu un pārbaudītu patiesību. Ja tā nav, tad mēģinām rast atbildi, kāpēc nav šā līdzsvara. Ja viens svaru kauss sveras zemāk par otru, to uzreiz izjūtam un sakām, ka dzīvojam diskomfortā.
Līdzsvara meklējumos pārlapoju jaunākās avīzes, lai salīdzinātu, kā tajās vairāk – pozitīvo vai negatīvo ziņu un emociju. Lasu: miris Saeimas deputāts, sadusmojas vadība, žurnālisti sāk protesta akciju, likvidē darba vietas, pauž neuzticību, neatdod lidmašīnu, uzrāda apsūdzību, mēģina izdarīt pašnāvību, sprādzienā cieš strādnieki, piespriež cietumsodu, uzskaitījumu varētu turpināt. Pretēji tam meklēju labo un par prieku arī atrodu, jo notiek tautiešu godināšana, atdzimst pilis, samazinās mājlopu sērga, saņemts citvalstu atbalsts un vēl daudz kas cits. Tātad ir šis līdzsvars.
Arī cilvēki tikai tad pa īstam spēj novērtēt labo, ja pārdzīvots sliktais, tikai tad pa īstam spēj būt laimīgi, ja iepazīta nelaime, tikai tad no sirds smejas, ja no sirds kādreiz ir raudājuši. Zināmā mērā mūsu dzīve līdzinās kalēja smēdei, kur dzelzi vispirms karsē un kaļ, tad – strauji atdzesē. Tikai tā veidojas paliekošais galarezultāts. Mums, cilvēkiem, šis galarezultāts ir emocijas. Viss atkarīgs tikai no tā, kādām emocijām vairāk ļaujamies.
Kad kādudien kāvos ar domām par to, kā labāk rīkoties, lai pažēlotu citus, kāda gudra sieviete, būdama tieša, teica: “Ja gribi visus pažēlot, tad ej un tūlīt pakaries pirmajā kokā!” Piekritīsiet, ka padoms ir skaudrs, tomēr – viņai taisnība. Visu pasauli nepažēlot. Arī tevi tā nežēlos, tāpēc līdzsvars jārod sevī, liekot būt gan žēlojošai, gan dažkārt arī nežēlīgai. Lai kā arī cenšos, pirmais svaru kauss tomēr man izrādās smagāks par otro. Izrādās, ka noturēties līdzsvarā nav tik vienkārši. Tomēr pamēģināsim visi kopā un katrs atsevišķi.
