Juris un Vineta Komeļi saprotas no pusvārda. Jau divus gadus diendienā Gulbenes baptistu draudzē var satikt sludinātāju Juri Komelu, viņa sievu Vinetu un nepilnus divus gadus veco meitiņu Aiviju.
Juris un Vineta Komeļi saprotas no pusvārda.
Jau divus gadus diendienā Gulbenes baptistu draudzē var satikt sludinātāju Juri Komelu, viņa sievu Vinetu un nepilnus divus gadus veco meitiņu Aiviju. Lai arī viņi dzīvo klusi un nepamanāmi, draudzes labā viņi kopīgi veic lielu un svētīgu darbu.
“Baptistu draudzēm atšķirībā no citām konfesijām mācītāju kalpot uzaicina pati draudze. Līdz ar to nav direktīvas no augšas, bet gan aicinājums no apakšas. Kad iepriekšējais mācītājs Guntis Baumanis aizbrauca, man lūdza reizi mēnesī atbraukt uz Gulbeni un novadīt dievkalpojumu. Veidojās attiecības ar cilvēkiem. Pamazām iemīlēju gan draudzi, gan pilsētu. Kad gads bija pagājis, no draudzes saņēmu uzaicinājumu sludināt Gulbenē,” atceras J.Komels.
“Kādā dienā, kas ne ar ko neatšķīrās no pārējām, Juris nopietni noteica: brauksim dzīvot uz Gulbeni. Iepriekš, kad no Siguldas kopā ar draudzeni braucām uz šejieni, smējos un jautāju, vai viņa brauks ciemos arī tad, kad mēs šeit dzīvosim pastāvīgi. Tomēr nekad šos jokus nedomāju nopietni,” stāsta V.Komela.
Atbildi devis pārliecinoši
Kad sludinātājs Juris pirms diviem gadiem Rīgā piedalījies Billija Grehema evaņģelizācijas pasākumā, klusi, bet pārliecinoši sevī devis atbildi: “Es iešu.” “Tajā brīdī sapratu, ka esmu gatavs nākt šeit kalpot. Līdz ar to Gulbene ir mana pirmā patstāvīgā draudze. Toreiz apkārtējo reakcija bija dīvaina. Atrunāja gan ticīgie, gan neticīgie draugi, jo Siguldā abiem bija labs darbs, dzīvoklis, arī bērniņš gatavojās nākt pasaulē kuru katru brīdi. Bet es sapratu vienu – ja Dievs man devis šo iespēju, turklāt draudzes cilvēki mani gaida, es nevaru citādāk,” atzīst sludinātājs.
Viņi abi atceras, ka pirms trijiem gadiem, ierodoties Gulbenē, tā bijusi drūma. “No skaistās Siguldas man šī bija cita pasaule. Viss bija svešs. Nebija drošības sajūtas. Pirmajā dienā, kad palikām draudzes namā, Gulbenes 1. bērnudārzā notika briesmīgā nelaime. Mums nebija ne radio, ne televizora, tā ka neko nezinājām. Tajā naktī zvanīja vecāki no Siguldas un bija pārbijušies, ka esam Gulbenē. Bet mēs nekādi nevienam nevarējām palīdzēt, jo bijām svešumā,” par pirmajiem iespaidiem atmiņās dalās Vineta.
Jurim daudz palīdzējis darbs “Lattelekom”. “Īpašs paldies priekšniekam Artim Anžem, ka viņš man uzticējās un pieņēma darbā. Tā man radās iespēja iepazīt gulbeniešus. Pirmie visjaukākie cilvēki ārpus draudzes bija kolēģi. Ar viņu palīdzību pamazām iepazinu rajonu, vidi un cilvēku domāšanu. Pie Gulbenes bija jāpierod, jo cilvēki pirmajā acumirklī šķita nopietni. Prieks, ka pilsētā ir labs saimnieks, jo pamazām tā kļūst skaistāka. Sakopjot pilsētas parkus, tā varētu kļūt vēl pievilcīgāka,” domā J.Komels.
Iemācījies saprasties ar cilvēkiem
“Kad iepriekš strādāju “Lattelekom” Siguldā, redzēju, kas notiek ar cilvēku, kurš dzīvo tikai darbam. Ir cilvēki, kas, liekot roku uz sirds, var teikt, ka nav brīža, kad nedomātu par darbu. Tas pierāda, ka mūsdienās cilvēkam vairs nav drošības. Turklāt stress darbavietā ir tik liels, ka to grūti izturēt. Tomēr darba devējiem vajadzētu apzināties, ka stresā cilvēkam zūd darbaspējas,” atzīst sludinātājs.
Viņš norāda, ka konkurence darbavietā rada nemājīgas attiecības. “Draudzīgs kolektīvs vai nu kļūst par ienaidniekiem, vai vienaldzīgo baru. Tādēļ sapratu vienu – lai darbā uzturētu normālas attiecības, daudz ir “jālaiž pār galvu” vai kā nesen dzirdēju – jāizliekas mierīgam. Kad kā montieris devos pie “Lattelekom” abonentiem, dzirdēju visu, ko cilvēks domā gan par manis pārstāvēto uzņēmumu, gan par valsti. Vienmēr piecas minūtes mierīgi klausījos. Tad sapratu Salamana pamācības vārdus: “Miermīlīga atbilde apklusina dusmas.” Tādēļ vienmēr mans apmeklējums pat pie dusmīgākajiem klientiem beidzās ar kafijas tasi vai vienkārši mīļi pateiktu paldies. Turklāt ar laiku cilvēks saprot, ka visu nevar uztvert personīgi,” stāsta Juris.
Dievam dotie solījumi jāpilda
Sludinātāja ceļu Juris gājis, pildot Dievam doto solījumu. “Kad vēl Dievu nepazinu, biju nonācis lielās nepatikšanās, un izmisumā teicu: “Ja Tu mani izglābsi, es Tev kalpošu visu mūžu.” Vēlāk kāds kristīgs draugs man teica: “Nekad dzīvajam Dievam nedod solījumus, jo Dievs turēs pie vārda.” Sludinātāja darbs man nekad nav bijusi nasta. Dievs nekad neliek izpildīt likumus, ja nav devis visu nepieciešamo to pilnveidošanai. Man tika dots viss, lai es būtu Viņa kalps,” stāsta sludinātājs.
Viņš atzīst, ka Dieva apsolījumi ir viņa dzīves pamatā. “Ja Jēzus apliecina, ka viņš būs ar mums līdz pat pasaules galam, tas nozīmē, ka viņš man dos spēku, drosmi un izturību. Dievs taču nekad no cilvēka neprasa vairāk, nekā viņš spēj nest,” domā Juris.
Iepazinušies jauniešu pasākumos
Juris ar Vinetu sapazinušies Siguldas baptistu draudzes jauniešu vakaros. “Toreiz gan man, gan Vinetai bija savi draugi jeb mīlestības. Sagadījās, ka vienlaikus mēs bijām pašķīrušies. Sākām nopietni runāt, un mīlestība atnāca pati,” atceras J.Komels.
25. martā viņu laulībai palika seši gadi. “Aivija mums bija gaidīts bērns. Šie gadi ir bijuši skaisti, jo varējām viens otram veltīt visu uzmanību. Kopā bijām darbā, draudzē un mājās. Un tas nešķita grūti, tas patika,” stāsta Jura sieva.
Viņi atzīst, ka attiecībās, kas veidotas Dieva klātbūtnē, tuvības brīžu nekad nav par daudz. “Pārus, kas savas attiecības balstījuši uz citiem principiem, tik ilgstoša kopābūšana pēc kāda laika būtu nogurdinājusi,” domā sludinātājs.
“Attiecību sākumā bija grūti pieņemt, ka Juris vienmēr bija gatavs piekāpties, vienmēr jutās vainīgs. Sapratu, ka arī man jāapzinās, ka ir lietas, kur bijusi mana vaina. Laulība, manuprāt, izdodas tad, ja otrs ir gatavs piekāpties un vērtē savu laulāto draugu augstāk par sevi pašu,” saka Vineta.
Mīlestība prasa uzupurēšanos
“Kādreiz domāju, kāpēc Bībelē vienmēr tiek uzsvērta nepieciešamība, lai vīri mīlētu savas sievas, bet sievas – paklausītu vīriem. Laulībā sapratu, ka vīrs vienmēr gribētu sievieti pakļaut, tādēļ viņam jāatceras, ka tā ir jāmīl. Savukārt sieviete vīru mīl un vienmēr ir gatava uzupurēties, tādēļ viņai Dievs atgādina neaizmirst paklausīt. Mūsdienu sievietei gan to grūti izdarīt,” domā Vineta.
Juris piekrīt “Korintiešu vēstulēs” teiktajam – ja vēlies, lai ģimenes attiecības būtu laimīgas, jāvelta visas pūles, lai nevis pats, bet laulātais būtu laimīgs. “Un, ja dzīvesbiedrs domā tāpat, tad attiecības ir ideālas,” atzīst J.Komels
“Bībeles iesākumā Dievs norāda, ka cilvēkam nav labi dzīvot vienam, jo vajadzīgs palīgs. Ģimene kalpošanai Dievam nekad nav bijis šķērslis. Protams, ir grūti, jo visu laiku jārēķinās ar abiem mīļajiem cilvēkiem un viņu vajadzībām. Tomēr ne darbs, ne bērniņa gaidīšana nevar apgrūtināt kalpošanu. Arī ar jauniešiem nevarētu runāt par viņu problēmām, ja pats to neesmu izdzīvojis. Otru cilvēku labāk var saprast, ja pašam bijusi līdzīga pieredze,” spriež J.Komels.
Mīlestība – Dieva dāvana
“Ja cilvēkam nav attiecību ar Dievu, tad laulības baznīcā nelīdz un neko nemaina. Tas jaunajiem rada tikai skaistas emocijas un svētsvinīgas sajūtas, bet neliek pamatus laulībai. Patīk, kā Salamans runā par laulību. Pirmkārt, diviem būt ir labāk nekā vienam. Otrkārt, ja vienam salst, otrs to sasilda. Treškārt, laulāto starpā jābūt trīskāršai saiknei – vīrs, sieva un Dievs,” atzīst sludinātājs. Vineta stāsta, ka pirms katras ēdienreizes visi trīs nodzied pateicības dziesmu vai lūgšanu Dievam par dienišķo maizi. “Pēdējā laikā gan Aivijas dēļ dziedam pateicības dziesmiņu, jo tā viņa labāk izprot, ka visu dod Dievs savā žēlastībā un ka par katru lietu ir Viņam jāpasaka paldies,” saka V.Komela.
Kopīgi kalpo
draudzē
Vineta ir svētdienas skolas skolotāja, tādēļ viņi viens otru saprot no pusvārda. “Bērniem ir vieglāk pieņemt Dievu nekā pieaugušam cilvēkam. Bieži ģimenes Dievu iepazīst tikai caur bērnu. Esam sapratuši, ka svētdienas skolā bērnam nevajag dod tikai zināšanas par Dievu, bet gan attiecības ar Viņu. Tas nozīmē, ka pašam skolotājam jābūt šīm attiecībām. Ja cilvēks no galvas zina Bībeli, tas vien neliecina par viņa ticību. Hruščovs arī zināja no galvas visus četrus evaņģēlijus, bet viņš nekļuva par kristieti. Tas tikai liek aizdomāties, vai visu, ko cilvēks zina, arī īsteno savā dzīvē,” spriež J.Komels.
Viņi sapratuši, ka draudze ir vieta, kur veidojas cilvēka uzskati par lietām, ko viņš ir meklējis. Tādēļ draudzē jābūt aktivitātēm visa vecuma cilvēkiem. “Ceturtdienās ir Bībeles stundas. Piektdienās jauniešu vakars. Svētdienās – dievkalpojums, bet pēc tā svētdienas skola,” informē sludinātājs.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Juris Komels.
Dzimis: 1972. gada 30. augustā Limbažos.
Mācījies: 1990. gadā beidzis būvgaldnieka un namdara arodvidusskolu. 1992. gada
18. novembrī sapratis, ka ir grēcinieks un ka dzīves problēmas pats neatrisinās, tādēļ savā dzīvē ieaicinājis Jēzu. 1994. gadā sāka mācīties LBDS teoloģijas seminārā.
Kalpojis: 1995. gadā sāka kalpot Krimuldas baptistu draudzē kā draudzes padomes priekšsēdētājs. Kopš 1999. gada kalpošanas darbs saistīts ar Gulbenes draudzi.
Ģimene: 1995. gadā apprecējies ar Vinetu. Bet, atnākot uz Gulbeni, pasaulē nākusi meitiņa Aivija.
fakti
1917. gadā Velēnā uz dzīvi apmetās Pirmā pasaules kara bēgļi no Kurzemes, arī mācītājs K. Jaunzems. Viņš izveidoja baptistu draudzi.
Kopš 1930. gada draudzē kalpoja K.Rozenbergs.
No 1972. līdz 1979. gadam draudzes darbā bija pārtraukums.
1979. gadā mācītājs P.Krievs atsāka pulcēt kopā bijušos Velēnas baptistu draudzes locekļus, un 1980. gada 13. aprīlī Gulbenes luterāņu baznīcā notika pirmais dievkalpojums. Šī draudze kļuva par Velēnas baptistu draudzes juridisko mantinieci.
1991. gadā draudze iegādājās īpašumu Ozolu ielā 29, kas tika izbūvēts dievnama vajadzībām.
Kopš 1980. gada šajā draudzē ir kalpojuši mācītājs Pēteris Krievs, sludinātājs Guntis Baumanis un sludinātājs Juris Komels.
Ko saka par sevi
Šķiet, ka man labi padodas kaut ko organizēt. Esmu mazliet pedantisks, jo patīk, ka lietas ap mani ir sakārtotas.
Ko par Juri saka Vineta
Ir tāda grāmata “Es priecājos, ka tevi apprecēju”. Es tiešām priecājos, ka apprecējos ar Juri, jo man blakus vienmēr ir vīrietis. Viņš ir gudrs, krietni gudrāks par mani visās lietās, un viņš prot ne vien “gudri runāt no kanceles”, bet runāto arī īstenot dzīvē. Viņš praktiski pierāda, ko nozīmē “paļauties uz Dievu”, “panest citu nastas” un “tuvāko vērtēt augstāk par sevi pašu”. Viņš ir gan stingrs, gan mīļš. Domāju, ka Aivijai ir viens no labākajiem tēviem pasaulē.
Pašiem savas tradīcijas
Viņi abi atzīst, ka Ziemassvētki un Lieldienas ir lielākais darba laiks. “Tādēļ kad citi svin šos svētkus, es strādāju. Mīļākie ģimenes svētki ir Zvaigznes diena, jo tad mierīgā atmosfērā atsvinam pagājušos Ziemassvētkus un viens otram varam veltīt nedalītu uzmanību,” saka Juris.
