“Tu mani patiešām aplaimoji!” – kāda balss man blakus priecīgi izsaucās. Bet kāda cita – atturīgi klusēja…
“Tu mani patiešām aplaimoji!” – kāda balss man blakus priecīgi izsaucās. Bet kāda cita – atturīgi klusēja…
Kopš tā brīža šo frāzi domās atkārtoju vēl un vēl un mēģinu atcerēties – cik iepriecināta tobrīd izskatījās aplaimotā. Devēja sejas izteiksmi gan manīju – ļoti samulsusi, gandrīz vai pārsteigta. Bez smaida. Pat nezinu, vai tā bija kāda lieta vai vienkārši laba ziņa, kas vienoja viņus sarunā,- pie manis palika šī izteiktā frāze.
Kā bērns ar to spēlējos, mēģinot izmantot kādā dialogā ap mani.
Teicu to pastniecei, kura man atnesa ilgi gaidītu vēstuli. Un viņa apmierināti smaidīja man pretim. “Ak, ko nu es..” un kaunīgi atmeta ar roku.
Sajuzdama patiesu prieku, izspēlēju to draudzenei, saņemot dāvanu, kuru viņa piemeklējusi speciāli man. Neaizmirsu palūkoties acīs – tās sirsnīgi un ar lepnumu uzsmaidīja man.
No sirds aizkustināta, izrunāju to draugam, jo viņš, zinādams manas intereses, bija papūlējies atrast to, pēc kā es tik ļoti kāroju. Es redzēju, kā, no sirds sajūsminādamās, iepriecinu arī viņu.
Citādi jau nemaz nevar būt – tas ir abpusējs – devēja un ņēmēja – prieks.
Lai gan man vienmēr ir šķitis, ka dāvinātāja prieks tomēr ir lielāks.
Tu esi meklējis dāvanu, domājot par apdāvināmā interesēm un vajadzībām. Pieskaņojis iesaiņojumu, apcerējis vārdus, ko teiksi, to pasniedzot. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Un darījis to tāpēc, lai kādam sagādātu prieku. Dodot kļuvis ieguvējs.
Nu visai bieži atceros šī vīrieša mulso sejas izteiksmi, vienkārša paldies vietā izdzirdot vārdus: “Tu mani aplaimoji…”
Mēģinu izdomāt iemeslus, kāpēc tad nemanīju šo man tik pazīstamo devēja prieku. Vai tāds vispār bija?
Varbūt pie vainas neīstums viena vai otra balsī? Vai ne gluži draudzīgas attiecības? Varbūt dāvana bija vien aprēķins?
Bet varbūt devējam pašam šis žests šķita vien nenozīmīgs nieks?
Arī pastnieces acīs mana sajūsma par it kā parastu vēstuli varēja likties vien ārišķīga jūtu izpausme. Bet es sūtījumu gaidīju piecas dienas! Gāju pie pastkastes un neticēju tukšumam tanī.. Varbūt arī šajā divu cilvēku sarunā vienam no viņiem tas bija ļoti gaidīts notikums. Tāpēc arī sievietes balsī saklausīju prieku. Viņai bija viegli justies aplaimotai.
Varbūt ir vīrieši, kas nesaprot šo jūtu pacēlumu, neprot to novērtēt un viņus tas pārsteidz? Vai arī paši neprot vai kautrējas savu sirsnīgumu izrādīt? Īstiem vīriešiem taču nepiestāvot sentiments, – tā esmu dzirdējusi sakām.
Un tomēr mums, sievietēm, tik ļoti gribētos to sajust. Otra cilvēka devēja prieku, kas nāk līdz ar siltumu rokas spiedienā, dežūrbučā uz vaiga vai mīlestības pilnā skūpstā. Vārdos, no sirds teiktos. Smaidos, viegli izlasāmos. Pavisam ikdienišķās uzmanības izpausmēs.
Tie ir tikai mazi nieki, kas ļauj justies labi. Abiem.
