Šodien Gulbenes tirgus laukumā ies vaļā andelēšanās, skanēs mūzika, neizpaliks jautrība, bet laiks būs pavasarīgi silts, jo tur sabraukuši tirgotāji no tuvienes un tālienes uz pavasara gadatirgu.
Šodien Gulbenes tirgus laukumā ies vaļā andelēšanās, skanēs mūzika, neizpaliks jautrība, bet laiks būs pavasarīgi silts, jo tur sabraukuši tirgotāji no tuvienes un tālienes uz pavasara gadatirgu.
“Katru gadu cenšamies gādāt ne tikai par pircēju, bet arī tirgotāju ērtībām. Piemēram, šogad laukumā zem bērziem, kur izvietoti tirdzniecības galdi puķu un stādu tirgotājiem, ierīkojām nojumi, lai lietus laikā tirgotājus pasargātu no lietus, bet saulainā -no saules,” stāsta Gulbenes tirgus direktore Līga Adamoviča.
Kopš senseniem laikiem cilvēki labprāt dodas uz tirgu, lai ne tikai iepirktos, bet izjustu šai tirdzniecības vietai raksturīgo noskaņu, kaulētos ar tirgotājiem par preces cenu, nolūkotu sev vajadzīgo pirkumu vai satiktu kādu sen nesatiktu paziņu. Tirgus ir tā vieta, kur pat sarunas ar ikdienā vairākkārt sastaptiem cilvēkiem risinās brīvāk un nepiespiestāk, kur tikai tirgotāju savstarpējās sarunās rodami dažādi izteicieni un lietu apzīmējumi. Kā lielā veikalā divos tirgus paviljonos izkārtojušies rūpniecības preču tirgotāji.
Tie cenšas uzrunāt katru paviljona apmeklētāju, ja vien tas brīdi piestāj un cītīgāk aplūko izkārtoto preci. Ne tikai nedēļas nogalē, bet arī ikdienā rosība valda tanī tirgus daļā, kur izvietojušies lietoto preču tirgotāji. Kā posmains, pelēks kāpurs izskatās vienā rindā izkārtojušies tirdzniecības treileri, pie kuriem drūzmējas pircēji, jo te piedāvātā prece tomēr ir par dažiem santīmiem lētāka. Santīms pie santīma un jau lats. Sava valstība ir arī bariņam vīru, kas nenosakāmas izcelsmes preci izkārtojuši vairāk nekā simts metru attālumā no tirgus centrālā laukuma. Tirgus dzīvo savu – tirgus – dzīvi, kur katram sava vieta un nozīme.
Bizness – pavasara ziedi
Spītējot ziemelim, kas it kā jau Lielajā piektdienā mūs centās sagatavot sniegotajām Lieldienām, starp tirdzniecības treileriem vietu radusi jaungulbeniete Lija Māliņa. Viņas prece ir pavasara ziedi – siltumnīcā pašu audzētas un uzziedinātas dažādu šķirņu narcises un tulpes. “Ar šo biznesu nodarbojamies jau 15 gadus. Bija laiks, kad tā bija ienesīga nodarbe, bet ar katru gadu šis bizness sarūk, tāpēc priecājamies par to, kas ir,” saka Lija Māliņa, ciešāk savilkdama vējjakas kapuci. Auksts.
Viņa atzīst, ka ir veiksmīgas un neveiksmīgas dienas. “Ziedu audzēšanai jābūt pārdomātai. Pārāk aizrauties nevar, jo Gulbenes tirgus ir centrālā vieta, kur pārdodu ziedus. Tikai dažkārt tos nododu kādam veikalam,” saka Lija un piebilst, ka atteikties no sāktās nodarbes negrasoties. Tiklīdz beigšoties tulpju un narcišu sezona, visu vērību veltīšot puķu sīpolu audzēšanai.
“Ar pārāk lielu šķirņu skaitu neaizraujamies. Pietiek ar vidēju,” stāsta ziedu tirgotāja, atzīstot, ka galvenais to audzētājs esot vīrs. Teiktais liecina, ka tas ir ģimenes bizness. Uzlūkojot no aukstā vēja slēptos ziedus, atceros laiku, kad Latvijā audzētās tulpes un narcises to saimnieki brauca pārdot tālu Krievijas ziemeļos. Viss mainās.
Likums nespēs likvidēt
Lietoto preču tirgotājiem sava republika, kas izvietojusies starp vienu no lielajiem un mazajiem tirgus paviljoniem. Gulbenieši jau ievērojuši, ka te lietoto preci piedāvā Valentīna Paegle no individuālā uzņēmuma “Beja”, kas reģistrēts Valkas rajonā. Viņa pārliecināta, ka aizliegums Latvijā ievest lietotās preces, lai nepieļautu mutes un nagu sērgas izplatību, nebūs spēkā un šo biznesu neļaus iznīdēt. “Es bāzē ņemu tikai Luksemburgas preci. Tai nav aizlieguma. Arī cilvēki nebūs apmierināti, ja lēti nevarēs iegādāties vajadzīgo lietu,” domā Valentīna un bilst, ka preču papildinājums līdzinās laimes spēlei.
Viņa pārliecinājusies, ka pircēju daudzums atkarīgs no algas dienām, bet visvairāk gulbenieši iegādājas ikdienas preces. “Nekāda lielā peļņa no šādas tirdzniecības neiznāk, tomēr sava iztika ir,” domīgi saka Valentīna un steidz pircējai piedāvāt svīteri, kas maksā tikai latu.
Uzticīgs pircējiem
Kartupeļi, āboli, lieli burkāni, graudi un bietes ir beļavieša Jāņa Vaļģa un viņa vecāku zemnieku saimniecības “Zellenes” piedāvātās produkcijas klāsts, ko gulbenieši iegādājas labprāt. Jānis stāsta, ka Gulbenes tirgus esot vienīgā tirdzniecības vieta, tomēr ar katru gadu pircēju skaits samazinoties. “Varbūt cilvēki visu audzē paši, varbūt pirktspēja kļuvusi mazāka,” prāto Jānis. Ja pircējs vēlas iegādāties, piemēram, kartupeļus lielākā daudzumā, tad Jānis tos piegādā pēc norādītās adreses. “Uz tirgu braucu trīs dienas nedēļā. Piektdienās un sestdienās pircēju ir visvairāk,” stāsta tirgotājs. Vērojot viņa darbošanos, atliek piebilst, ka Jānim piemīt prasme tirgoties. Viņš iztiek bez skaļas pircēju pievilināšanas, bet ikvienam uzsmaida, iesaka un pārliecina.
Lats ir liela nauda
Ar šo pārliecību Gulbenes tirgū preci piedāvā gulbeniete Aleksandra Līkanse. Pašas rokām adītas vilnas zeķes, rakstaini valnīši, zābaciņi zīdainīšiem, cimdi, kompotu burciņas, tējaszāles, sauso ziedu pušķi un citas vienkāršas, bet cilvēkiem vajadzīgas lietas. “Katru dienu esmu tirgū. Nopelnu maz, tomēr tas ir vairāk nekā nemaz. Ir dienas, kad neko nepārdodu, ir dienas, kad lats tiek. Tā ir liela nauda. Kad par visu samaksāju, no pensijas mēnesi ilgai dzīvošanai atliek 12 lati. Manos gados bez aptiekas nevar iztikt un valdībai parādā palikt. Man nakti miegs nenāk, ja neesmu par dzīvokli samaksājusi,” Aleksandra rēķina un mazliet skumji atzīst, ka ziema pagājusi, bet tad bijis labs pieprasījums pēc siltām zeķēm. “Man prastu zeķu nav, tāpēc par vilnas zeķu pāri prasu 3,50 latus, bet bērniņiem zābaciņi ir par latu,” stāsta vecīte un, redzot, ka pētu gladiolu sīpolus, piebilst, ka viņai esot liels dārzs. Tiklīdz no tirgus mājās, tā uz dārzu prom. Tā viņa rosās. Ja pircēju nav, lēnām aizstaigā pie citām sieviņām, lai pamēļotu par dzīvi, jo dzīvē tāpat kā tirgū nav nekā mazsvarīga.
