1881.gada Jurģu rītā pats jaunais barons Paulis ar savu kambarsulaini Ādolfu Valli mani ieslēdza šai parka būdiņā. Vai jūs varat, dēls, iedomāties, ko es gada laikā izcietu?!
1881.gada Jurģu rītā pats jaunais barons Paulis ar savu kambarsulaini Ādolfu Valli mani ieslēdza šai parka būdiņā.
Vai jūs varat, dēls, iedomāties, ko es gada laikā izcietu?! Liekas, labāk Sibīrijā pusbadā visu mūžu nīkt, nekā otru gadu saņemt ēdamo no barona virtuves. Un tomēr – es izcietu!
Bet par visu lielākas sāpes izjutu sirdī pēc gada, nākamo Jurģu rītā, kad biju savu barokļa gadu izcietis un kambarsulainis mani stādīja lielkungam priekšā, sacīdams:
– Redziet, barona lielskungs, kas iznāk no baura, ja tas nebauda mūsu kultūras. Īsts velns!
Es tiku apbrīnots no visām pusēm. Un lielskungs smējās kā negudrs.
Ja būtu man toreiz bijusi lāpsta pie rokas, diez kas būtu iznācis.
Tomēr vārdu lielskungs turēja. Deva man jaunas rentes mājas, bet no tās dienas es biju lielākais kungu ienaidnieks.
1905.gadā lielskungs mani atkal izdzina no mājām un es tikko nezaudēju galvu.
Tagad nu es pavadu vecumdienas nabagmājā, darba un rūpju sagrauzts. Un, kad laiks ļauj kājām spēku un reimatisms kļūst vieglāks, es allaž nolienu no ļaužu acīm un nāku vērties šai namiņā, kur pagāja mana mūža šausmīgākais gads. Un, kad es šeit sēžu uz akmens, es jautāju pats sev, vai tā bija labi, Andriev Smalkais, ka tu ļāvies pierunāties veselu gadu – no Jurģiem līdz Jurģiem – būt par lielkunga barokli tikai tamdēļ, ka viņš tev deva uz renti laukus, kuros pavasarī iziet ar sētuvi, lai rudeņos lielākā puse no visiem taviem darba pūliņiem un zemes devuma sabirtu atpakaļ lielkunga apcirkņos.
Parkā iedipinas raiti soļi. Kāds jāj. Vītoliņš satrūkstas un aizslēpjas aiz namiņa. Bet viņš ir pamanīts. Revolveri gaisā vicinot, pie sirmā tētiņa pieaulekšo pagasta milicis Jūlijs Zviedrs.
– Tev, vecais sakārni, ar meža brāļiem darīšana! Ko? – nolēcis no zirga Zviedrs cērt ar revolvera spalu sirmajam tēvam pa galvu. No vecuma un rūpju vagotās pieres izšļāc tumšas asinis. Andrievs Smalkais sagumst pie akmens smilgās. Viņš ir miris.
