Lai dejotu, ir vajadzīga vēlēšanās un mazliet talanta. Gulbenes rajonā nav cilvēka, kas nezinātu, kas ir Dainuvīte Putniņa, jo tur, kur ir deja, ir arī viņas vārds.
Lai dejotu, ir vajadzīga vēlēšanās un mazliet talanta
Gulbenes rajonā nav cilvēka, kas nezinātu, kas ir Dainuvīte Putniņa, jo tur, kur ir deja, ir arī viņas vārds, jo Dainuvīte jau 37. sezonu vada vairākus jauniešu un vidējās paaudzes deju kolektīvus Gulbenē un rajonā. Šobrīd tie ir seši. Cilvēki viņu uzrunā vārdā – Dainuvīte -, jo uzskata, ka viņas vārds sasaucas ar deju. Maija sākumā desmit gadu darbības jubileju atzīmēja viens no viņas vadītajiem kolektīviem – vidējās paaudzes deju kolektīvs “Apinītis”.
“Ir prieks par šo kolektīvu, lai gan gatavošanās jubilejai prasīja ievērojamu darbu. Par ieguldījumu dejas popularizēšanā deju kolektīvs “Apinītis” saņēma Valsts mākslas centra Atzinības rakstu, ko pasniedza valsts kultūras inspektors Gulbenes rajonā Donāts Veikšāns. Atzinības rakstus saņēma arī tie kolektīva vadītāji, kas dejo jau piecus gadus,” stāsta kolektīva vadītāja Dainuvīte Putniņa.
Bijusi vienīgā vadītāja
Dainuvīte bijusi “Apinīša” vienīgā vadītāja, kas spējusi izveidot kolektīvu un to saturēt kā vienu veselu kodolu.
“Viņi man ir jauki un mīļi cilvēki, tāpēc bija vajadzīga šī jubileja tiem cilvēkiem, kas dejo un kādreiz dejoja kolektīvā, šoreiz iztiekot bez liekas publikas. Manuprāt, jubilejas vakars lieliski izdevās. Tas patika arī kādreizējiem kolektīva dejotājiem, lai gan tā sastāvā īpaši lielu izmaiņu nav,” saka Dainuvīte.
Tautas nama saimniece
Dainuvīte atceras, kā pēc vidusskolas beigšanas sākusi strādāt par Vecgulbenes tautas nama vadītāju.
“Tolaik nebija cilvēka, kas varēja vadīt deju kolektīvu, bet kādam tas bija jādara. Arī man dejas mācīšanā zināšanu nebija, bet tad sūtīja uz dažādiem bezmaksas kursiem un semināriem Rīgā. Cītīgi tos apmeklēju un mācījos,” atceras vadītāja un bilst, ka dejas soli centusies ierādīt ne tikai citiem, bet arī pati dejojusi Alūksnes kultūras nama jauniešu deju kolektīvā. Drosmīgi viņa sākusi strādāt ar jaunajiem dejotājiem arī Gulbenes kultūras namā.
“Tas bija skaists laiks, jo galvenokārt vasarās devāmies neskaitāmos draudzības koncertos uz dažādām Latvijas vietām, uz Pleskavu, uz Igauniju. Šie koncerti bija kā svētki. Tolaik strādāju tikai ar jauniešu deju kolektīviem, jo vidējās paaudzes kolektīvu vispār nebija,” stāsta Dainuvīte.
Jābūt tradīcijām
Deju kolektīvs – tā ir cilvēku kopa ar dažādiem raksturiem, emociju izpausmēm un uzskatiem, tāpēc Dainuvīte uzskata, ka ir būtiski, lai katram kolektīvam būtu skaistas tradīcijas, kas nemanāmi saliedē šos dažādos indivīdus.
“Atceros, ka mēs dejotāju dzimšanas dienas kultūras namā nesvinējām, bet katru apciemojām mājās. Kādas mazas istabiņas bija, bet cik jaukas bija šīs sanākšanas! Arī lielākos svētkos, piemēram, Ziemassvētkos, centāmies būt kopā. Daudzi puiši un meitenes savas otrās pusītes nolūkoja kolektīvā, tāpēc svinējām arī kāzas,” Dainuvīte joprojām iztēlē skata šīs skaistās stundas un klusībā priecājas, ka arī tagad deju kolektīvu dalībnieki ir tie cilvēki, kas prot kopīgi atpūsties.
Nedrīkst būt slogs
Dejotāji Dainuvīti raksturo kā cilvēku, kam ir iedzimts organizatores talants. Arī viņa to nenoliedz, jo citādāk diezin vai būtu pa spēkam vadīt tik daudz deju kolektīvu. “Nepietiek tikai ar precīzu dejas izpildījumu. Kolektīvā ir jārada tāda atmosfēra, kas līdzinās darbīgai atpūtai. Mēģinājums nedrīkst būt slogs, jo tad tam nebūs atdeves. Es nevaru izvirzīt īpaši augstas prasības cilvēkam, kas pusstundu pirms kārtējā mēģinājuma ir beidzis darbu gaterī vai pat mežā,” uzskata Dainuvīte Putniņa.
Palielinājušās prasības
Vadītājai ir ko salīdzināt: kā bija toreiz un tagad. Ievērojami augušas prasības deju izpildījumam. “Šodien vairs nedrīkstam dejot tā, kā to darījām agrāk. Par to liecina valsts deju skatēs un konkursos vērotais. Agrāk mēs, protams, arī dejojām etnogrāfiskās dejas, bet tās bija latviešu tautas deju aranžējumi. Šodien aranžējums kļuvis ievērojami sarežģītāks un līdzinās izteiktām raksturdejām, kas kļuvušas obligātas un prasa daudz darba,” stāsta Dainuvīte. Profesionalitāte viņai ļauj nekļūdīgi pamanīt, kam no dejotājiem padodas, kam raksturdejas ir ciets rieksts. Diemžēl ir cilvēki, kas, dejojot pat daudzus gadus, tā arī neatbrīvojas no iekšēja sastinguma un vienaldzības.
Neliedz dejotprieku
Meitenes dejot neesot skubināmas, bet allaž nepietiekot puišu. Šī problēma nepastāv vidējās paaudzes kolektīvos, kur galvenokārt dejo ģimenes cilvēki. Dainuvīte nevienam neliedz prieku dejot pat tad, ja klusībā pirmā doma bijusi: “Padomā, vai būsi dejotājs!” “Dejai ir vajadzīga dvēsele,” viņa saka. “Strādāju ar trīs bērnu kolektīviem. Arī tajos ir dejotāji, kam mēģinājumos notiekošais ir vienaldzīgs. Kad to aizrādu, dejotājs atzīstas, ka viņam šī nodarbe nepatīk, bet mamma vēlas, lai viņš dejotu.” Dainuvīte saprot arī vecākus, kas vēlas, lai bērns būtu iespējami vairāk nodarbināts un laiku dīki nevadītu. Vadītāja neuzskata, ka, nākot uz kolektīvu, jāprot dažādi dejas soļi. Tos dejotājs apgūst mēģinājumu procesā. Filozofija ir saistīta ar pāru veidošanu. Dainuvīte nenoliedz, ka gribas pārī likt kopā labākos dejotājus, tomēr viņa cenšas tos dažādot, katrā dejā partnerus mainot un ievērojot viņu attieksmi vienam pret otru. Viņa bieži atgādina, ka dejošana vienā pārī nenozīmē precēšanos.
Nopietnāka attieksme
Dainuvīte praksē pārliecinājusies, ka vieglāk strādāt ar vidējās paaudzes deju kolektīviem, jo tajos darbojas cilvēki ar nopietnāku attieksmi pret darbu. “Katram vadītājam gribas, lai viss izdodas. Viņš fiziski pārdzīvo neveiksmes. Bērni ir kustīgi, ar mazāku uzmanības noturības pakāpi. Daudziem dejošana nav vienīgā nodarbe. Es viņus saprotu,” saka Dainuvīte un piebilst, ka arī deju repertuāram pieder noteicoša nozīme. Tas ar jaunu horeogrāfu izdomu kļūst aizvien mūsdienīgāks un sarežģītāks. Viņasprāt, bieži vien tiek aizmirsta latviešu tautas deja. Tas rada bažas, ka jaunie pat nezinās, kas ir “Tūdaliņš, tagadiņš”.
Patīk drastiskās dejas
“Katram kolektīvam ir savas mīļās dejas, ka tiek iekļautas katra koncerta programmā vairāku gadu garumā. Skatītājiem savukārt tīk drastiskās dejas. Tās dejojot, neiztiekam arī bez viena otra atgadījuma, ko pēc tam ilgi atceramies. Piemēram, kā dejots tikai ar vienu kurpi, kā piemirsies zīmējums, vai kāds dejotājs aizmirsies aizkulisēs, kamēr citi dejai krietni pusē un daudzus citus,” saka Dainuvīte. Viņa pārliecinājusies, ka arī tautas tērpu valkāšanā jāievēro stingras prasības. Sievu aubēm pilnībā jāpaslēpj dejotājas mati, nedrīkst būt dažāds brunču garums un tamlīdzīgi. Vadītāja atzīst, ka ir daudz nepiedodamu lietu. Piemēram, pastalas vai tautiskās jostas atsiešanās, matu nekārtība vai bizes atrišana.
Izmanto smaidu
Darba procesā dejotājiem izteiktos aizrādījumus Dainuvīte cenšas ietērpt smaidā, bet nekādā gadījumā tos nenoklusē. Ar smaidu sacītais labāk iedarbojas un neatbaida. “Reizēm tieku izvesta no pacietības. Īpaši tad, ja dejotāji neizpilda noradījumus vai pļāpā tad, kad jāklausās. Katram deju kolektīva vadītājam ir savs stils un metodes,” saka Dainuvīte un priecājas, ka vairākas viņas kādreizējās dejotājas šodien pašas vada kolektīvus. Piemēram, Zaiga Mangusa, Elita Kostigova, Sarmīte Sukure.
Ieslēdz video un strādā
Agrāk kolektīvu vadītāji deju zīmējumiem sekoja to aprakstos, kas bieži vien izrādījās neprecīzi. Šodien talkā nāk video. “Esam kļuvuši slinki. Ieslēdzam televizoru, video un mācāmies no iepriekš nofilmētā materiāla. Strādāt kļuvis nesalīdzināmi vieglāk, jo apraksti dažkārt mēdz būt ārkārtīgi sarežģīti. Lai izveidotu labu dejas aprakstu, jābūt gudram. Pat vienam otram horeogrāfam tas nav pa spēkam,” vērtē Dainuvīte.
Ir rasts gandarījums
Vadītājai prieku un gandarījumu sagādā dejotāji, kas uz mēģinājumiem un koncertiem nāk ar prieku. Koncertus dejotāji organizē paši. “Darbā ielieku sirdi, lai nebūtu tā, ka dejotājs saka: “Negribu pie Dainuvītes dejot.” Nenoliedzu, ka nogurstu, bet tas ir gandarījuma pilns nogurums,” saka Dainuvīte un min tikai divus noteikumus, kas jāievēro, lai dejotājiem viss izdotos.
“Ir vajadzīgs vadītājs, kas prot iemācīt, iedīdīt, bet dejotājiem jābūt tādiem cilvēkiem, kuri prot uzklausīt un ievērot vadītāja teikto. Ja ievērotu vismaz 50 procentus, tas būtu daudz. Galvenā ir dejas dvēselīte,” saka vadītāja.
fakti
Vadītie kolektīvi:
Gulbenes rajona kultūras nama deju kolektīvs, Lizuma kultūras nama jauniešu deju kolektīvs, Stradu, Galgauskas, Lizuma, Lejasciema vidusskolas, Gulbenes pamatskolas, Staru kultūras nama, Kirova kolhoza, Lazdukalna tautas nama, Tirzas kultūras nama, Bērzu pamatskolas deju kolektīvi, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Apinītis”, Bērnu un jauniešu centra kolektīvs.
23. sezonu mēro ceļu pie Lizuma dejotājiem.
16 gadus vadījusi kādreizējā Kirova kolhoza deju kolektīvu.
Astoņus gadus – Staru kultūras nama dejotājus.
Piecus gadus – Lazdukalna tautas nama deju kolektīvu.
Vidējās paaudzes deju kolektīvi izveidojās 1985./1986.gadā.
Kas nepatīk dejotājos
– Dejotājiem vienam otru ir jāciena. Neciešu cilvēku neprecizitāti. Ja mēģinājums sākas pulksten 19.00, tad visiem šajā laikā ir jābūt. Protams, kādreiz var būt objektīvi izņēmumi. Tomēr ir dejotāji, kas kavējas katru reizi un nevar ierasties laikā. Diemžēl tā ir necieņa.
Par ko lolo ieceres
– Dažkārt domāju, kam man viss vajadzīgs, bet paiet vasara, pienāk rudens, un es atkal sev jautāju: “Vai tad tu, Dainuvīt, nestrādāsi, vai nedejosi?” Kad pienāks laiks un vairs nespēšu, saprotu, ka bez dejas būs grūti. Tomēr mēģināšu to pieņemt. Kamēr varu, ir jādara. Man ir iecere izveidot veco ļaužu deju kolektīvu. Vēl neesmu izlēmusi, bet varbūt arī strādāšu ar šādu kolektīvu.
Vai patīk saņemt ziedus
– Vienmēr esmu lutināta ar ziediem. Arī šobrīd dzīvoklis līdzinās “Krāčukakta” puķu salonam. Man patīk visi ziedi. Mājās ir daudz sakaltētu rožu, jo tās žēl aizmest.
