Turpinās no 11.marta. “Es par to gādāšu jau šodien. Nesakiet pati neko! To teātri, vai kā to nosaukt, es izspēlēšu pats.” Un Lapiņa apmeklējums ir noticis.
Turpinās no 11.marta.
“Es par to gādāšu jau šodien. Nesakiet pati neko! To teātri, vai kā to nosaukt, es izspēlēšu pats.” Un Lapiņa apmeklējums ir noticis. No Vilmas sirds ir tikpat kā akmens nokritis.
Jau pēcpusdienā Kārli pārceļ uz citu istabu kā Vilmai nepielaulātu personu AR piezīmi, ka arī alkohola lietošana no personāla puses ir pamanīta.
Tas nav patīkams brīdis, un Vilma mazliet pat nožēlo, ka piekritusi vadītāja ierosinājumaM, tomēr vissliktākais, kas seko pēc tam, ir Ausmas ierašanās:
“Kārlis tagad ir trīsvietīgā istabā sētas pusē. Esi gandarīta? Es redzēju uzreiz, ka tev Kārlis ir kā nagla pakaļā. Nu, kad viņš ir projām, varēsi atkal dzīvot kā princese. Tev jau viņš bija par prastu un…”
“Pagaidi, pagaidi! Kurš tad mūs apsūdzēja, ka neesam nekāds precēts pāris?”
Ausma saminstinās, jo tāds pavērsiens, nākot pie Vilmas, nebija paredzēts. Viņa visu zina, un nekādas sarunas, visticamāk, starp viņām nebūs.
“Tā nagla gan iznāci tu ar savu alkoholu. Tu laikam esi ar vāju atmiņu. Pati vakar stāstīji, kā pavadījuši laiku, un tagad uzradusies advokāte.”
Ausma kā lode izmetas no viņas istabas, un Vilmai atliek pie sevis vien pasmaidīt: ak, pasaulīt, tu, ļaužu ēka! Kas gan viss viņai nav jāpiedzīvo,pat bez vainas esot! Turpmāk domās Vilma itin bieži savu bijušo draudzeni piemin viņas pašas piesauktajā vārdā: nagla p- – – -ā.
Nekādas sadraudzības nekad ar viņu nebūs! Lišķe un nodevēja! Kā pārvēršas cilvēki!
Sadzīves ķēķis un nepatikšanas
Vilma pansionāta personālu jau ir iepazinusi no daudzām pusēm, un viņai par darbiniekiem ir savs spriedums, pārsvarā pozitīvs. Lai izprastu klientu dzīves un katram nodrošinātu individuālu pieeju, tur jābūt ar eņģeļa pacietību. Ne bez pamata ir arī teiciens, ka visiem mīļš nebūsi! Dzīve kolektīvā ik uz soļa apliecina šo patiesību. Reizēm Vilmai liekas, ka tiešām nepateicība ir pasaules alga. Pie ēdamistabas galda kaimiņienes aizvien grib patrīt mēles: ko dzirdējušas, ko redzējušas, gar māsu istabas durvīm ejot, ko noklausījušas no aprūpētāju sarunām. Fui! Tas Vilmai nav pa prātam. Tiesa, varbūt tādēļ, ka viņa ir nedaudz priviliģētā stāvoklī un tiek biežāk uzrunāta un arī iesaistīta personāla sarunās. Viņa ir vēl kustīga, pozitīvi domājoša un cenšas savas sliktās emocijas neizgāzt pār citu galvām. Un tieši tāpēc Vilmu ķer visasākās aprunāšanas bultas: personāla aizstāve, pielīdēja, labiņā, iztapēja, pasaules naba! Un tā bez gala. Ja Vilma būtu par pakāpienu zemāka, pelēka, mazizglītotāka un pūlī nepamanāma, varbūt viņa to ņemtu galvā. Tomēr – ne velti saka: suņi rej, bet karavāna iet tālāk! Un Vilma arī ir karavānā. Kas gan slikts, ja no personāla istabas reizēm atskan skaļi un veselīgi smiekli? Vai tad jābūt visapkārt kapa klusumam? Tas vēl būs, kad pienāks laiks. Kas slikts, ja koridorā pasmaržo ceptas gaļas smarža un ja gaļa audzēta uz personāla cūča gurna, un darbinieki atpūtas brīdī apēd savu sviestmaizi un dzer aromātisku kafiju? Smarža jau neliecina, ka apzog cilvēkus, ka apzog savus klientus, kā viens otrs melš. Kāpēc neviens neuztraucas, kad pavārīte atnes gardumus no sava dārza un dala visiem vai piecep pannu pannām pankūku no saviem mājas produktiem. Daudzi darbinieki uzupurējas savu klientu labā, daloties, pavisam cilvēcīgu jūtu vadīti. Tomēr ļaudis namā ir tik dažādi un no dažādām dzīvēm nākuši, un kam ar zagļiem un dzērājiem iepriekš bijusi darīšana, tas tādus grib ieraudzīt arī pansionātā. Kas sūdzības uz dažādām instancēm rakstījis vai pusi mūža, tas te arī neliekas mierā un saskata otra acī skabargu, savā baļķi neredzot. Kur tad vēl dažādas vajāšanas mānijas! Arī Inta vēl ilgu laiku pēc savas istabas kaimiņienes aiziešanas mūžīgajos debesu dārzos iedomājās, ka nelaiķe zog no viņas skapīša sīknaudu, un naktīs teicās redzam, ka nelaiķe vandās pa kaimiņa mantu saini, vai reizēm apgalvoja, ka redzējusi vēl trakākas lietas – parasti ar seksuālu pieskaņu: kurš ar kuru un kā. Jā! Nodzīvojot pusgadu jaunā vidē, daudz ko Vilmai nācies redzēt, dzirdēt un pie daudzām lietām, ko nevarēja grozīt, arī pierast. Te mita dažādi cilvēki: gan eņģeļi, gan sātani…Vilma ticēja tikai tam, ko pati redzēja un piedzīvoja. Sava uts bija katram, un, kas to noliedza, tam droši vien bija veselas divas…Dievs, nedod Vilmai pašai no prātiņa nojukt! Garīgā sfēra cilvēkam ir tā jūtīgākā un mūža gaitā arī visātrāk novalkājusies, un varbūt pat labi, ka cilvēks visbeidzot dzīvo savu iedomu pasaulē un saredz pasauli kājām gaisā. Tā pašam vieglāk!
Varbūt tādu pasauli saredzēja arī Kārlis. Ievietots trīsvietīgā vīriešu istabā, viņš bija palicis Vilmai pilnīgi neizprotams. Laikam jau vainīgs pie visa bija Ausmas pasniegtais alkohola trauks un neilgā dzeršanas atturība. Nu ieradums iedzert atjaunojās ar tādu sparu, ka nācās pielietot spēcīgus medikamentus, lai Kārļa prātus nomierinātu un apkārtējie netiktu apdraudēti. Visbēdīgākais bija tas, ka viņš vairs neklausīja arī Vilmai, bieži pēdējiem spēkiem rausās ārā no gultas, kļuva agresīvs un visbeidzot saņēma – kā Vilma domāja, pelnīto Dieva sodu: viņu ķēra trieka otro reizi. Tā nu Kārli personāls ielika gultā aiz režģa, baroja un lika pamperos kā mazu bērnu. Neprātīgu skatienu, pusnomodā viņš vadīja savas dienas, bet pārvest uz kādu viņam piemērotāku psihiatrisku iestādi uzreiz nebija iespējams: visur pilns, visur rindas. Kādu pacietību vajadzēja personālam! Viens ir saprātīgs gulošais, bet pavisam cits bez saprašanas palikušais. Kur nu vēl bez valodas! Tomēr tas varbūt bija pat labi: neviens netika lamāts un tikai reizēm Kārļa agresija izpaudās ar roku vicināšanu un dusmīgām grimasēm. Tagad arī Ausma no viņa apciemošanas bija atstājusies: ko tur ar pilnīgi dumju cilvēku! Vilma gan pienākuma dēļa pāris reiŽU dienā piestaigāja, te padzirdīja, te pasēdināja, taču pretī nesaņēma nevienu sapratīgu un pateicīgu skatienu. Arī Sandra reizēm pie tēva gultas pasēdēja un pat roku savējā plaukstā paturēja, bet viņš likās neko nejūtam. Ar Kārli bija cauri! Jo dienas jo trakāk, un tikai uz leju, uz leju vien! Sākās drudzis. Tas bija Dieva sods par visiem viņa nodarījumiem, Vilma par to nešaubījās. Runas trūkuma dēļ viņš nebija spējis arī Vilmai savu dzīves stāstu un varbūt nožēlu izpaust, un tagad ar grēku nastu plecos būs jāstājas pie lielās vētīšanas, mūžībā ieejot. Vilma to nevēlējās un tāpēc svētdien aizstaigāja uz baznīcu pielūgt Dievu, un, saņēmusi grēku piedošanu, sarunāja mācītāju Putniņu dot Kārlim svēto vakarēdienu, jo tās mokas, ko Kārlis cieta, likās pāri cilvēka spēkiem. Dievs taču ir spējīgs piedot visiem, kas to lūdz, un, ja Kārlis pats vairs to nespēja, tad viņa vietā to lūdza piederīgie. Vilma gribēja, lai atbrauc Sandra, mazbērni un Alnis. Tas visus satuvinās, pirms vēl Kārlim ejams tālais aizsaules ceļš.
Rituāls ilga vismaz pusstundu: mācītājs, uzlicis roku uz mirēja galvas, nolasīja kādu garu lūgšanu, tad uzskaitīja visus Kārļa šķietamos grēkus: gan slikto attieksmi pret Vilmu, novēršanos no ģimenes, dzeršanas postu, gan labos darbus, kuru arī taču jau nebija mazums un piedeva viņam Dieva vārdā visus nodarījumus. Tiešām, Kārlis pēc mācītāja vārdiem likās mierīgāks. Pat tāds kā smaids bija atplaucis sejā. Pēc šīs svētās procedūras klātesošie pasēdēja pie tējas tases viesistabā, jau runājot par dzīvi un ikdienišķām lietām. Mācītājs izrunājās ar Ingu un Vari par skolas lietām, bet ar Alni par vīriešus interesējošiem jautājumiem. Ārpus saviem mācītāja pienākumiem Putniņš bija tāds pat cilvēks kā visi citi. Kad viss jau bija izrunāts un viņi taisījās projām, ienāca medmāsiņa un paziņoja, ka Kārlis ir aizgājis mūžībā. Tātad svētā vakarēdiena vārdi bija iedarbojušies visai drīz, un Dievs bija viņu atbrīvojis no grēkiem, pieņemot viņa dvēseli. Nu bija jādomā pa bērēm, par pavadīšanu, un Vilma pēkšņi izjuta tādu atvieglinājumu, ka viss ir beidzies, ka pati par to kaunējās. Taču visļaunākais likās lišķēt sev. Vilma to nevēlējās. Lielais akmens, kas gulēja uz sirdsapziņas par pašas dzīves kļūmēm, bija kaut kur pazudis, aizlidojis nebūtībā reizē ar Kārļa dvēseli. Vilma jutās viegla un piepildīta: dzīves lielais uzdevums vismaz līdz šim brīdim likās piepildīts. Likteņa lemto viņa bija pacietīgi atnesusi līdz šai dienai.
Turpmāk – vēl.
