Lieldienas ir klāt. Šogad baltas – ar sniegu, ko saule pūlas izkausēt.
Lieldienas ir klāt. Šogad baltas – ar sniegu, ko saule pūlas izkausēt. Ļaudis atceras, ka sniegotas Lieldienas neesot nekāds izņēmums. Tādas jau pieredzētas, kad uz šūpolēm brists pa sniegu. Klausos, pa radio stāsta, ka nākamreiz tikai 2160.gadā Lieldienas atkal būšot 23.martā.
Kas to būtu domājis, ka šogad pirmo reizi arī savu dzimšanas dienu rīt svinēšu kopā ar Lieldienām! Manā mūžā tā notiek pirmo reizi. Tāda neesmu vienīgā, jo pazīstu vairākus rajona cilvēkus, kuri tāpat kā es dzimšanas dienā augstu šūposies un kausies ar olām. Tiesa, Lieldienas man lielākoties asociējas ar svētkiem, kad vairāk nekā citkārt brokastīs apēdu vārītas olas. Šoreiz – krāsotas. Tāpēc ar prieku klausos, kā mazs meitēns bēdājas, ka sniegā nevarēšot atrast Lieldienu zaķa dētās olas, bet vecmāmuļa piemiedz aci un saka, iespējams, zaķis tās iedēšot groziņā. Mīļa un jauka ir šī bērnišķīgā ticība Lieldienu zaķim un vecišķi rotaļīgā izlikšanās. Sen pagājis laiks, kad pati ticēju pelēča spējām, kā arī tam, ka šūpošanās vasarā atbiedēs odus. Šūpojies, cik augstu spēj, odi vienalga kož. Neticu arī teiktajam, ka tas, kam olu kaujās ola stiprāka, ilgāk dzīvos. Diemžēl ne jau olas stiprumā slēpjas ilga mūža noslēpums. Kas olu ēdot bez sāls, tas visu gadu melošot, bet savureiz mēs visi protam melot. Neliegšos, nosodu sevi, ka ar gadiem ļāvu zust bērnišķīgajai ticībai, ka visu pārvēršu realitātē, bet tas nav atkarīgs no cilvēka, tā vienkārši notiek – mēs visi izaugam. Apsolu, ka rīt – vismaz vienu dienu gadā – visam noticēšu!
