Atceres pasākumā šogad piedalās mazāk cilvēku.
Atceres pasākumā šogad piedalās mazāk cilvēku
Otrdien, 25.martā, spītējot putenim, gandrīz simts cilvēku pulcējās Gulbenes dzelzceļa stacijā pie piemiņas zīmes politiski represētajām personām, lai godinātu komunistiskā genocīda upuru piemiņu.
Cilvēki ne tikai no Gulbenes, bet arī no rajona pagastiem bija ieradušies, lai ar ziediem, sveču liesmām un klusuma brīdi godinātu to tuvinieku piemiņu, kurus 1949.gada 25.martā dzelzceļa preču vagonos izveda uz Sibīriju. Arī toreiz – pirms 59 gadiem – bija dziļa ziema, sniegs, sals, bet cilvēku izmisums stāvēja pāri visam.
Atmiņas nezūd
Visu kopīga vēlēšanās šajā sāpju piemiņas brīdī bija, lai nekad mūsu tautai nevajadzētu piedzīvot šādus brīžus, lai varētu būt droši par savu bērnu un mazbērnu nākotni. Laika griežos griezto latviešu tautas vēsturi dzejas vārsmās atsauca atmiņā 67. gaidu vienības dalībnieces un vadītāja Inta Vilka.
“Māras diena saistās ar dabas atmodu, bet tai ir arī melnā nokrāsa, kas atgādina par to, ka iznīcībai tika pakļautas vairāk nekā 13 000 latviešu ģimeņu, kuras uz Omskas un Tomskas apgabalu tika izvestas 1974 preču vagonos, 33 ešelonos. Izvesto skaitā katrs ceturtais bija bērns vecumā līdz 16 gadiem. Tas bija neiedomājami smagi un nežēlīgi. Cilvēkus svešumā gaidīja necilvēcīgi dzīves apstākļi un neiedomājami smags darbs,” atceras politiski represēto Gulbenes nodaļas vadītāja Aira Anča. Viņa aicināja kopīgi nodziedāt Tirzmalietes dziesmu “Es dziedāšu par tevi, Tēvuzeme”.
Godina māti un brāli
Gulbeniete Ruta Lase katru gadu 25.martā noliek ziedus pie piemiņas zīmes, godinot savas mātes un brāļa piemiņu. “Es šo dienu pārdzīvoju tā, it kā pati būtu izsūtīta. Biju izsūtīto bērns, tāpēc tiku uzskatīta par otrās šķiras cilvēku, uz mani raudzījās ar aizdomām un atteicās pieņemt darbā. Māte un brālis no Sibīrijas atgriezās garīgi salauzti cilvēki. Arī vecāku mājvietā nekā vairs nav, tāpēc man ir smagi to vietu atcerēties. Ja es šodien nebūtu atnākusi, mocītos sirdsapziņas pārmetumos. Mamma un brālis ir apbedīti Rīgā, tāpēc jūtos tā it kā viņus atkal būtu apciemojusi un brīdi pastāvējusi viņu atdusas vietā,” stāsta R.Lase.
Tikai 13 gadu
Beļavas pagasta iedzīvotājas Rutas Maijas Dangas (dzimušas Pūriņa) ģimene ir pirmā, kuras uzvārds ierakstīts no Vecgulbenes pagasta izvesto sarakstā, kas iekļauts izdevumā “Aizvestie.1949.gada 25.marts”. “Kad mūs izveda uz Sibīriju, man bija 13 gadu, brāļiem – vienam 12, otram – 4 gadi. Mani vecāki mājās neatgriezās. Tētis nomira jau pirmajā gadā. Mamma palika viena ar trim bērniem un sliktu veselību. Izsūtījumā pavadījām piecus gadus. Pateicoties krustmātes pūlēm, mums izdevās atbraukt uz Latviju. Sākotnēji dzīvoju Rīgā, bet kopš esmu pārcēlusies uz laukiem, vienmēr nolieku ziedus dzelzceļa stacijā savu mīļo piemiņai,” saka R.Danga.
